“Bērns negrib iet uz skolu? Nekas, lai paliek kādu dienu mājās!” Skolotāja bargi vēršas pret “nevarīgo pūpēdīšu” vecākiem 3
“Kavējam, kavējam.. Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik daudz nelīdzēja. Kad es jau strādāju skolā, arī gadījās, ka dažs skolēns nolēma sevi ar mācīšanos neapgrūtināt. Tad man kā audzinātājai nācās iet uz māju, mēģināt sadarboties ar vecākiem, vainīgo bargi ņēma priekšā pedagoģiskās padomes sēdēs utt. Negribu teikt, ka tas nesa daudz labu augļu, tomēr valdīja uzskats, ka izglītība ir kaut kas labs. Kas noticis tagad? Kāpēc kavējumi ir samilzuši par valsts mēroga problēmu?” šo tēmu aktualizējusi populārā un sabiedriski aktīvā skolotāja Māra Ozola.
Viņa vietnē “Facebook” ievietojusi viedokli par to, cik prasīgi vecāki mēdz būt pret pedagogiem un skolu, bet pret saviem bērniem – itin nemaz. Tādējādi bērnos netiek ieaudzināta atbildība par pienākumiem un paveicamo, kā arī cieņa – gan pret mācībām, gan pret skolotājiem.
Viņa to skaidro tā: “Ir mainījusies sabiedrības attieksme. No skolas tiek prasīts, lai bērnus lolo kā nevarīgus pūpēdīšus: nedrīkst pārmest, pateikt skarbāku vārdu, prasīt padarītu darbu. Bērns negrib iet uz skolu? Nekas, lai paliek kādu dienu mājās – liela muiža! Vecāki grib braukt ceļojumā uz pāris nedēļām? Tās ir viņu tiesības, un bērni, protams, līdz – ģimenes svētums jāsaglabā.
Skolotājiem gadu desmitiem gāzti virsū dubļi un pārmetumi reizē ar prasību būt superizglītotiem, superiejūtīgiem, kristāltīriem un bezgala pacietīgiem. Izdegušiem, pārgurušiem arī rodas vēlēšanās tikt no tā visa vaļā, un tad – no skolas prom pavisam vai vismaz uz kādu laiku tālākā ceļojumā.
Jā, mums ir daudz skolēnu, kas nekavē, čakli mācās un sasniedz labus rezultātus. Ir daudz skolotāju, kas sakož zobus, nebraukā apkārt stundu laikā un strādā, cik nu katrs labi var un prot. Žurnālisti – uū! Te ir jūsu darba fronte! Beigsim noniecināt un pelt, sāksim slavēt un celt!”
Tiesa gan, šim viedoklim komentāros ir arī oponenti, proti, ka mūsdienu skolas vide vairs nav droša bērniem un nereti šis ir tieši tas iemesls, kādēļ bērni nelabprāt dodas turp: “Skolotāj, bērni neiet uz skolu, jo viņi tiek skolā piekauti, apsmieti no līdzbiedriem, skolēniem, skolotājiem nospļauties, – lai kaujās, kas tur liels, nav mana daļa, novadu stundu un sveiki. Neklausās? Paši vainīgi. Ir ne tikai slikti bērni un vecāki, bet ļoti daudz nekam nederīgi skolotāji. [..] Skolotāju istabā uz manu “biedu” kāda skolotāja pilnā balsī bļāvusi, ka viņš ir alkoholiķu bērns un no tādiem vecākiem neko labāku gaidīt nevar – kolēģu un bērna priekšā atļāvās nomelnot vecākus, tos nepazīstot. Tā kā arī skolotāju lauciņā ir pietiekami daudz ravējamu lietu.”
Vēl kāds viedoklis aktualizē mūsdienu darbinieku problēmu: “Tādi kavē ne tikai skolu, bet pēc tam arī darbā ierodas, kad ienāk prātā. Un tā ir milzu problēma mūsdienās, jo paļauties uz tādiem “kolēģiem” nevar.”
