Armands Puče: Ja desu cehā vieni ražo kebabu un otri fasē vistu spārniņus – nez vai gala produktu sauksim par desu
0
Tie, kas vēlas šajās dienās piesaukt Eiropas vērtības, atgādināšu rindas kārtībā – cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums, cilvēktiesības. Visas šīs nosauktās Latvijā cenšas ievērot atbilstoši mūsu katra izpratnei par valstiskumu, saskaņā ar to kā esam audzināti, izglītoti. Tas, kas notika pagājušajā nedēļā ar kādas konvencijas apspriešanu, nekādi nesaistās ar Eiropas vērtību ignorēšanu, vēl mazāk – ka mēs ejam no tām prom vai esam kāda pavadā. Kas tad tas bija?
Tas bija diezgan atkailināts demokrātiskās valsts iekārtas process, kur Latvijas politiskā elite mēģināja noskaidrot, ko katrs no viņiem saprot ar vārdu – vardarbība. Piemēram, progresīvajiem tas pamatā saistās ar sievieti, kurai ir uzkrāsota zila acs, zemniekiem – ar izdevību nonākt valdībā, caur gadiem izslīpētu viltību, vienotībai – ar veikalu, kurā tiek kaut kas notirgots vai iemainīts.
Kad pirms diviem gadiem visas nosauktās puses sanāca kopā, bija skaidrs, ka tieši tā izskatās maucība.
Nekādus protestus neviens tad nerīkoja un nevienam nezin kāpēc nebija kauns. Lai gan kaunēties būtu bijis par kaut ko jau toreiz. Piemēram, Jēvē nonāca seksuālās attiecībās ar oligarhijas pārpalikušajiem skeletiem, zemnieki tostarp mierīgi uzmeta savu konservatīvo elektorātu, bet nevalstiskā sektora partijas šūniņa atdevās abiem augstāk nosauktajiem, ievērojot pirmās nakts tiesības pēc Saeimas mandātu skaita – lai tikai dabūtu cauri kaut kādu starptautisku nodomu protokolu. Kauna sajūtai vajadzēja būt arī Edgaram Rinkēvičam, kurš Rīgas pils godos tika ar slavenākā Latvijas oligarha svētību. Taču te, kā smejies – viss viens. Līdzīgi kā ar Stambulas vārdā nosauktajiem papīriem – izmantos pēc izdevīguma.
Citēju konvencijas II sadaļas, 7. panta, 1. punktu: “Dzīvnieki tiek pasargāti no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Kautuvēs tiek ierīkots pietiekams novietņu un aizgaldu skaits, kur dzīvniekus var turēt pirms kaušanas, lai pasargātu no sliktiem laika apstākļiem”. Ups! Sajaucu. Šī ir Eiropas konvencija par “Kaujamo dzīvnieku aizsardzību”, ko ratificējām 2007. gadā. Tā nes Strasbūras vārdu un kā dokuments apritē pamests 1979. gadā. Ja jums šķiet, ka kaut kas te neiet kopā ar loģiku vai dzīvnieku labbūtību vai viņu pirmsnāves sajūtām – liecieties mierā!
Visas citas konvencijas lielā mērā ir rakstītas un stilizētas līdzīgā manierē. Arī tā, kas uzskata, ka vardarbība attiecas tikai uz vienu dzimumu – kas pats par sevi jau ir klaja ķēmošanās.
Šie papīri ar starptautisku kontekstu ir domāti, lai tos lietotu, taču tiem ir tieši tik liels spēks, cik ANO Drošības padomes loceklēm, kas pieaicinātas pie galda, kur piecas galvenās valstis par kaut ko jau runā.
Tie, kas pieaicināti, būtībā ir tikai svarīgu seju izteiksmes nēsātāji – ne vairāk. Kopš Otrā pasaules kara beigām starptautisko organizāciju un to veidotā vai piedāvātā dokumentācija – ar konvencijām, paktiem, deklarācijām utml. – pamatā ir PSRS ārpolitikas orģija, ciešā ASV uzraudzībā, vai – otrādi. Krievija, kā PSRS mantiniece pie šīs kārtības ir labi piešāvusies, tieši tāpat kā šo sistēmu kampaņveidīgi ekspluatē Rietumu pasaules liberālais jeb kreisais spārns. Tie ir instrumenti, kas domāti 20. un 21. gadsimta reliģiskajiem fanātiķiem, kas negrib iet uz baznīcu. Kam mums bībele, ja var ar konvencijām sludināt?
Kad viņi sakās esam par Eiropas vērtībām, tad šī vārdkopa ar simbolisko nozīmi tiek ar nolūku privatizēta. Tas tāpat kā dažāda pielietojuma reliģijas privatizēja visiem saprotamos baušļus, lai gan patiesībā ir runa par civilizācijas attīstību un cilvēku savstarpējām attiecībām. Kristīgās vērtības?
Vai tad nav tā, ka otra mantu, piemēram, tev nebūs iekārot, neatkarīgi no ticības vai pārliecības, vai dzimuma? Un ar kāda sišanu vai nogalināšanu ir tieši tāpat. Ja es to nedaru, tad man ir pilnīgi vienalga, kurā papīrā vai konvencijā tas ir ierakstīsts.
Jo es to nedaru! Konvencija nevar ietekmēt manu vērtību kopumu, jo tā – šī mana sajūta un izpratne – nav radusies kādas partijas pilnsapulcē. Attiecīgi, ja kāds sadala sabiedrību pēc principa – konvenciju vai dzīvību – tad šie cilvēki vai grupas nav vienkārši pieskaitāmi civilizācijas attīstības normālajai gaitai. Jā, šādi cilvēki nav vienkārši normāli. Tas gan nenozīmē, ka viņi tādi nevar vai nedrīkst būt. Var un drīkst! Bet, viņiem nav tiesību privatizēt vai liegt citu izvēles. Tik pašsaprotami.
Lai gan pirms diviem gadiem tā bija politiskā prostitūcija, tas tomēr bija juridiski noformēts akts, kam mēs pievienojāmies – Latvijas valsts vārdā. Taču Latvija ir demokrātiska valsts. Ja tagad juridiski mēs izmantojam iespēju no šīs apņemšanās izstāties – un tas ir atļauts, un nekas netiek pārkāpts – tad arī šī darbība atbilst visiem demokrātijas principiem. Vairākuma vara. Kādam ir kauns? Jā, redzot kā tiek taisītas desas, vienai daļai sabiedrības palika slikti ap dūšu, taču tas bija tieši tāpat kā visos gadījumos, kad pūļa deleģētie sanāk kopā un mēģina par kaut ko vienoties.
Progresīvie jau nav parasti spēlētāji Latvijas politiskajā virtuvē: viņu dēenesā ir ne tikai ideoloģija, kas pamato pārdales ekonomiku, bet arī kaudzēm tā sauktie pilsoniskās sabiedrības atavismi, kas balsta viņu primitīvo shēmu. Ja jēvē elektorāts ir valsts pārvaldes dzīts kumeļš ar klapēm acu rajonā, bet zēzēes kleperim ir pašvaldību gādātas vai zagtas auzas, tad pro ir pratuši ieķerties kāda zoodārza ponija astē un bezkaislīgi kāš visa veida fondus. Šāda vai līdzīga metodika nedzimst Latvijā – tai ir Eiropas kreisuma izgulējumi.
Tas ir apjomīgs nevalstisko organizāciju sektors, kas nevis kaut ko nopelna, bet – pārdala. Viņiem šādas konvencijas atver jaudīgus krānus – piemēram, sākot ar nevienam nevajadzīgiem pētījumiem un beidzot ar krīzes centriem, kam arī nav nekāda jēdzīga izmantojuma. Ja neskaita ieinteresēto algu fondus vai grantus. Tā kā šādi parazīti ir praktiski visā Eiropā un daļā ASV, nav nemaz tik sarežģīti ar viņiem visiem kopā sabloķēties, lai spēlētu starptautisku rezonansi vai pārjūru sašutumu.
Lielākā daļa no tiem, kas izgāja ielā pie Saeimas, patiešām to darīja no sirds – viņiem ir ko zaudēt tīri praktiski. Tad kāpēc neiet? Un, protams, ja jūsu rīcībā ir sabiedrisko mediju nekritiskas skalotavas, tad arī līdzskrējēju, līdzjutēju un līdzdomātāju tam visam saradīsies blakus kā suņa spalva uz dīvāna.
Ar ļoti godīgiem un cienījamiem nodomiem. Tieši tik pat godīgiem, cik to bija tai pretējai pusei – kas teicās, ka konvencija viņiem nav vajadzīga. Ja desu cehā vieni ražo kebabu un otri fasē vistu spārniņus – nez vai gala produktu sauksim par desu. Taču ceha nosaukumu neviens netaisās mainīt. Piemēram, jēvē elektorātam ielās nav vispār jāiet – viņi pa kabinetiem sabotē inicatīvas, kas apkaro vai mazina birokrātiju. Jo viņu vēlētājs pamatā ir sistēmas birokrāts. Arī viņi saprot, ko zaudēs, ja vadīsies pēc optimizācijas kompasa vai pievilks jostas. Bet dienas beigās mēs runājam par trīs profesionālām palaistuvēm, kas visas stāsta, ka ir nevainīgas pirmā kursa studentes.
No šī lielākie ieguvēji ir Latvijas sabiedrības domājošā daļa, jo villojoties par klientu uzmanību, trīs ielenes noskaidroja attiecības, ignorējot pašu ieviestos bordeļa iekšējās kārtības noteikumus. Un, mēs ieraudzījām, ka tās tomēr nav tautu meitas ar vainadziņiem – lai gan gribējās kādā brīdī noticēt, ka ir gan.
Otrs lielākais ieguvējs ir kāds teātra režisors ar iniciatīvu par labāku valsti. Viņš var tagad zvejot balsis bez tīkliem un murdiem – reņģe vai vimba pati lēks iekšā viņa laivā, sacenšoties par lēciena augstumu.
Tad mums vēl ir prezidents [redakcijas piebilde – komentārs tapis 2.novembrī, kad prezidenta lēmums vēl nebija zināms], kas kaut ko iegūs, ja vienkārši pieliks punktu šim ļembastam – proti, izsludinās šo pieņemto likumu, kam vajadzētu visu šķiru karsto orgānu nēsētājus uz kādu laiku atvēsināt. Ja Rinkēvičs to nedarīs, tad desu cehā būs vēl vienas atvērto durvju dienas… Zīmīgi, ka trešā ceļa Rincītim nav, jo režisors Alvis jau ir pateicis, ka nākamajā kastingā, ja viņš būs pie teikšanas, ar kaķīšu vai ceriņu selfijiem nevarēs aizpildīt izrādes tukšumus. Līdz ar to Edgaram tagad atliek būt nevis radošam, bet adekvātam.
Konvencijas raustīšana ir attīrīšanās. Ja viņi – šie ievēlētie – tikpat jaudīgi uztrauktos par veselības aprūpi, tās pieejamību, vai – uzņēmējdarbības konkurētspēju, protestētu pret nelietderīgiem tēriņiem, vai tiesiskuma brāķiem, kas mums izmaksā miljonus. Ja viņu vai to citu vēlētājs ietu ielās ne tikai konvencijas sakarā, bet arī reizēs, kad vara žonglē, piemēram, ar nodokļiem vai aizņemšanos, vai epiziodēs, kad politiķi par cilvēku un nācijas labklājību vienkārši ņirgājas – tā būtu kaut kāda konsekvence. Taču vieglāk laikam ir modelēt cīņu ar vardarbības teoriju, vai to denonsēt, bet ap pusnakti, atkarībā no balsošanas rezultāta – sēdēt uz kāpnēm un skaļi raudāt vai lēkāt no prieka kā auniem. Drāžot parastos zīmuļus pie modernu datoru klaviatūrām, kopumā ir skaidrs, ka tās trīs uzkrāsotās koalīcijas madāmas uz neko vairāk par zīmuļu asināšanu nemaz nav spējīgas. Un, ja tā – tad tas nav mazs ieguvums valstij.
Demokrātija ir ne tikai kaislības, bet arī iespēja. Iespēja domāt un saprast.
