Dārzs melanholiķim 0
Izteikti melanholiķi ir īpatnēji, jūtīgi, sevī vērsti cilvēki. Tiem nepieciešama droša, samērā noslēgta, bet emocijas radoša vide.
Šī tipa pārstāvji ir sapņotāji, apveltīti ar bagātu fantāziju, bet ne visai lielām darbaspējām. Kā dārznieki šie cilvēki vairāk ir plānotāji un ideju radītāji, taču arī praktiskie zemes darbi tiem nav sveši, ja vien nekļūst par ikdienas rutīnu.
Melanholiķi mēdz ļauties nekontrolētai emociju plūsmai, tādēļ reizēm ir ideju pārpilni, bet reizēm nomākti un neapmierināti. Viņi nemēdz savas idejas nodot citiem, nav sabiedriski, tādēļ labāk izvēlas darīt paši tik, cik ir viņu spēkos, neiesaistot palīgus un speciālistus.
Nestabilā rakstura dēļ dārza augi, kas prasa rūpīgu un regulāru kopšanu, var aiziet bojā, tādēļ melanholiķa dārzā jāplāno tādi augi, kas ir pašpietiekami. Taču mākslinieciska nekārtība, nedaudz pārauguši krūmāji vai nepļauts zālājs šai dārzā uzskatāms par pozitīvu efektu mežonīgākas noskaņas radīšanai.
Ideāla melanholiķa vide ir pāraudzis dārzs ap vecu mūra muižiņu, kur koku aizsegā saule apspīd vienīgi senatnīgās ēkas pagalmu un puķu dobes.
Melanholiķim nepieciešama diezgan noslēgta vide, lai būtu kur paslēpties no līdzcilvēku skatieniem, lai varētu pabūt vienatnē ar sevi, savām jūtām un domām. Tādēļ dārzā tiek stādīti dažādi lielāka auguma koki un kupli krūmi, aiz kā var novietot soliņus, zviļņus un šūpuļtīklus.
Tādā veidā dārzs kļūst samērā ēnains, bet tas šim temperamenta tipam liekas tīkamāk par atklātu, saulainu un pārskatāmu teritoriju.
Lielāki stādījumi rada arī vēlamo aizvēju – vējš melanholiķa nestabilās sajūtas pārlieku iekustina, tādēļ biežāk tiek uztverts kā nepatīkama dabas parādība.
Emocionāliem cilvēkiem nozīmīgu saikni ar apkārtējo pasauli dod smarža, tādēļ šai dārzā ziedošie augi ir izteikti smaržīgi. Izņēmums var būt vienīgi kāds konkrēts zieda aromāts, kas melanholiķim izsauc kādas noteiktas, nepatīkamas atmiņas – tās saglabājas ilgstoši un šim ziedam dārzā nebūs vietas.
Noskaņas radīšanai vairāk nekā citos dārzos tiek izmantoti vīteņaugi – tie rada romantisku gaisotni, samērā ātri aug un veido vizuāli nošķirtus dārza nostūrus. Šeit nedrīkst aizmirst par skujeņiem – rudens un ziemas pelēcība, it sevišķi, ja nav daudz sniega, melanholiķim šķiet nomācoša. Skujkoki un to zemās formas atdzīvina pelēko ainavu un atgādina par nepārtrauktas dzīvības klātbūtni.
Skujkoki, it sevišķi sveķainie, apkārtējā gaisā izdala fitoncīdus, tādēļ tiem ir būtiska nozīme arī gaisa sastāva atjaunošanā un vietas enerģētikas uzturēšanā.
Melanholiķa dārzā vēlamie augi:
Liela auguma koki un krūmi, kas rada ēnu, aizvēju un drošības sajūtu. Tie var būt gan augļu koki, gan dekoratīvie stādījumi, izvietoti grupās vai atsevišķi.
Dzīvžogi, apzaļumotas pergolas, sētiņas un citi nožogojumi, kas funkcionāli vai vizuāli nodala teritoriju no pārējās pasaules, kā arī dala to noteiktās zonās.
Vīteņaugu stādījumi – noskaņas un noslēpumaina iespaida radīšanai, kā arī ne tik glītu ēku un sētu apaudzēšanai.
Smaržīgu ziedaugu stādījumi pozitīvu emociju rosināšanai. Noder gan daudzgadīgās, gan viengadīgās puķes, gan ziedoši un smaržojoši krūmi vai koki.
Mūžzaļie augi un dažādas skujeņu formas – rudens un ziemas drūmā iespaida atsvaidzināšanai, veselībai un enerģijai.
Ūdens elementi, vislabāk tekoša ūdens objekti, kas atgādina par laika ritējumu, atjauno vides enerģētiku, kā arī pievilina putnus un spāres.
