“Mēs neesam varoņi. Mēs esam Kijivas patrioti.” Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceļš no Polijas robežas līdz Kijivai vairs nešķiet tik nogurdinošs kā relatīvi nesen – pirms pusotra, diviem mēnešiem. Daudz mazāk pārbaužu posteņos, dažviet arī atgriezusies ierastā dzīve – atvērušās ceļmalas kafejnīcas.
Ar degvielu automašīnām gan ir grūtāk, tā nopērkama ne visās uzpildes stacijās. Cena ievērojami zemāka kā Latvijā – litrs dīzeļdegvielas maksā aptuveni 40 grivnas (valūtas maiņas punktos par 1 eiro izmaksā ap 35,5 grivnas).
Arī ceļu policija pagaidām tikpat kā nav manāma, tādēļ lielos attālumus daudzi var nobraukt daudz īsākā laikā. Jāņem vērā, ka bieži, vedot dažādas nepieciešamas lietas, to nogādes ātrumam ir būtiska nozīme.
Voluntieri, kuru skaitu droši vien var mērot tūkstošos, katru dienu ved palīdzību uz jau atbrīvotām un arī bīstami apdraudētām teritorijām.
Jau pašā Kijivas tuvumā izveidojas mašīnu sastrēgums. Tomēr arī tas vairs nav tik nogurdinošs kā agrāk – centīgi strādā komunālie dienesti. Tiek novāktas sagrauto tiltu un pārvadu drupas, pāri upēm novietoti pagaidu tilti.
Galvaspilsētā, lai gan betona konstrukcijas un prettanku eži atrodas turpat, kur bijuši, dokumenti jāuzrāda ievērojami retāk. Arī teritoriālās aizsardzības bataljonu karavīru redzams mazāk.
Tomēr stratēģiskie posteņi ap Kijivu un tās iekšienē atrodas nepārtrauktā apsardzībā.
Kā zināms, Kijivas mērs Vitālijs Kļičko aicinājis pilsētas iedzīvotājus vēl nesteigties ar atgiešanos mājās. Lai arī fronte no senās pilsētas tagad atrodas tālu, te tāpat kā visā valsts lielākajā daļā bieži skan gaisa trauksme. Tiesa gan – lielākā daļa kijiviešu vai atbraucēju tās neņem vērā, jo gaisa uzbrukumu pilsētai sen nav bijis.
Sūtījums no Rīgas
Pensionētajai ārstei terapeitei Lilijai Safonovai (meitas uzvārdā Stojanovai) nogādāju paciņu no viņas radiem Rīgā. Viņa ar vīru Vladimiru, pensionētu matemātikas pasniedzēju augstskolā, visu laiku kopš 24. februāra palikusi Kijivā.
“Pirmās dienas bija ļoti bailīgi. Frontes līnija atradās vien divdesmit kilometru attālumā. Sākumā pie mums uz pirmā stāva dzīvokli nāca viena augšstāva ģimene. Tad arī trauksmes laikā sēdējām aiz divām sienām – mēs ar vīru, kaķene un divi kaimiņi ar savu kaķi. Tagad gan vairs uzmanību sirēnām nepievēršam – kā būs, tā arī būs,” stāsta Lilija.
“Mēs neesam varoņi,” bikli smaidot, saka Vladimirs. “Mēs esam Kijivas patrioti. Tas bija neredzēts patriotisma uzplūds. Nedēļas laikā Kijivā tika izveidotas divas teritoriālās aizsardzības brigādes. Tāds “konkurss” – septiņi cilvēki uz vietu!”
Visus divus kara mēnešus Safonovu dzīvoklī ar nedaudz izņēmumiem bijusi gan elektrība, gan gāze. Darbojušies veikali. Cenas esot pieaugušas, taču ne dramatiski. Pilsēta patiesi turējusies apbrīnojami.
“Mums ir jāuzvar. Pat ja viņi iekarotu visu Ukrainu, mūs nespētu pakļaut.
Mēs esam mierīgi ļaudis, bet, kad uzvelkamies – tad tik redzēs! Savu zemi mēs neatdosim.
Tāds noskaņojums valda visā Ukrainā, kā Karpatos, tā vidienē, tā austrumos. Mums jāiet šajā cīņā līdz galam,” teic Vladimirs.
Nekādas attiecības ar Krieviju
Tas nav pārsteidzoši, ja šādos kara apstākļos no miermīlīgiem, izglītotiem kijiviešiem nākas dzirdēt, ka viņi nevēlas neko dzirdēt par jelkādām attiecībām ar agresorvalsti Krieviju.
“Es domāju, ka mums nevajag nekādas attiecības ar Krieviju, pat diplomātiskās. 84 procenti iedzīvotāju uzskata, ka vainīgs nav Putins viens pats, bet gan visa krievu nācija. Viņš – krievu karavīrs – ir tas, kas te šauj, pilda pavēli. Un zvana uz mājām, stāstot, kā nogalinājis bērnus Bučā un citur,” spriež Vladimirs.
Lilija pastāsta par savu brāli, kas jau 40 gadus dzīvo Krievijā. Kad pēdējo reizi māsa ar brāli runājusi pa telefonu, sarunas beigās Lilija pateikusi, lai viņš vairs nezvanot.
Brālis pilnībā atsakoties noticēt tam, ka Krievijas armija bombardē civilos mērķus, iznīcina pilsētas un ciematus, brutāli nogalina civilos iedzīvotājus.
Tas ir labs piemērs, ko var padarīt nospiedoša un ilgstoša propaganda un meli.
“Acīmredzot viņam neko vairs neizsaka tas, ka mūsu tēvs, pēc tautības bulgārs, desmit gadus nosēdēja gulagā. Neko tātad nav sapratis, ka Krievija visu laiku vēlējusies mūs apspiest un nogalināt,” teica Lilija.
Trīs nedēļas vāc drupas
Hostomeļā nedaudzu kilometru attālumā no Kijivas robežas vēl ilgi atcerēsies bargās dienas kara sākumā. Gan atceroties, kas ticis pārdzīvots jau pašās pirmajās lielā kara stundās 24. februārī, gan tagad katru dienu redzot līdzās krāsmatas.
Šāda aina ar izdegušām mājām bez jumtiem, šāviņu izrautiem caurumiem, melni nokvēpušām sienām, šķembu cauršautām un nodegušām mašīnām liek atkārtoti uzdot jautājumu, kā vārdā šurp nesta šāda iznīcība.
Par to pie viņu stipri cietušās mājas runāju ar Annu un Dmitriju Ahmedoviem, kuri audzina četrus un deviņus gadus vecas meitiņas.
“No rīta pulksten piecos piezvanīja krustmāte un pateica, ka ir sācies. Te pāri pārlidoja ap trīsdesmit helikopteru. Tad vēlāk piebrauca tanks, bija karavīri. Es nezināju, vai tie mūsējie vai svešie. Vaicāju, vai varam izbraukt.
Teica, ka labāk to darīt ātrāk, jo pēc neilga laika tas var vairs neizdoties.
Devāmies pie maniem vecākiem uz Kijivu. Tur netālu trāpīja raķete. Tad aizbraucām uz Ļvivu un palikām veselu mēnesi. Jūs nevarat iedomāties, cik tas bija smags. Mūs, faktiski bez nekā, izmitināja skolā. Abas meitiņas slimoja. Tad pārcēlāmies uz citu skolu. Labi, protams, ka turienieši bija ļoti laipni un visvisādi daudz palīdzēja,” stāsta Anna.
Viņa izrāda māju, kurai trāpījis šāviņš, pilnībā noraujot jumtu pusei ēkas. Kopā ar vecākiem jau trīs nedēļas vācot drupas. Desmit gadus ģimene kaut ko uzlabojusi mājā, bet tagad visam viņu veikumam pāri pārvilkta svītra.
“Sākumā bija liels naids, dusmas, bet tagad gribas, lai ātrāk karš beidzas.
Nevaru saprast, kā viņi tā spēj rīkoties – tādi briesmīgi mūsu kaimiņi.
Mēs normāli dzīvojām, strādājām, bet tādas dzīves vairs nebūs. Tajā vairs neatgriezties. Tagad kā brīvprātīgā Kijivā palīdzu vecākiem cilvēkiem un invalīdiem. Ja sēdētu mājās, šķiet, prātā sajuktu,” teica Anna, noraugoties uz vairākām citām pilnībā sagrautām kaimiņu mājām.
