Vai Dienvidamerika glabā ārpuszemes civilizāciju pēdas? 0
Lai cik tas nebūtu dīvaini, viens no iespējamajiem ārpuszemes dzīvības un pat civilizācijas meklējumu virzieniem ir meklēt tās pēdas šeit pat uz mūsu Zemes. Iepriekšējā “Astroavīzes” numurā jau rakstījām par iespējamajām Marsa dzīvības pēdām Antarktīdā atrastajā meteorītā.
Bet varbūt kāda starpzvaigžņu ekspedīcija ir jau apmeklējusi Zemi agrākā vai vēlākā pagātnē. Pāršķirstot dažādus preses izdevumus, dažādas hipotēzes par iespējamajām šādu ekspedīciju pēdām var atrast visai daudz. Daudziem vēl, iespējams, labā atmiņā būs palikusi Ērika fon Dēnikena grāmata “Atmiņas par nākotni”, kurā daudzas zinātnes mīklas tiek skaidrotas ar iespējamo ārpuszemes saprāta iejaukšanos.
Tiesa, palūkojoties rūpīgāk, izrādās, ka daudzos gadījumos šiem noslēpumiem eksistē alternatīvi skaidrojumi. Šoreiz ielūkosimies tikai divos no tiem.
Naskas tuksnesis atrodas Peru, Dienvidamerikas rietumu krastā, kādus 300 kilometrus uz dienvidiem no galvaspilsētas Limas. Pirmoreiz tos ieraudzīja vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad pateicoties aviācijas attīstībai, pirmo reizi mūsdienās uz attiecīgo apgabalu izdevās paskatīties no augšas.
Tie ir apmēram 1000 kvadrātkilometru platības, kas pārklāti ar milzīgiem, simtiem metru lieliem zīmējumiem, kuri kopumā ir pārskatāmi tikai no putna lidojuma. Tur ir gan milzīgs Amazones mežos mītošs zirneklis, gan milzīgs putns, dažādas ģeometriskas figūras, gan garas joslas, kas atgādina lidmašīnu pacelšanās un nolaišanas laukumus. Lielu ieguldījumu šīs vietas izpētē ir devusi vācu pētniece Marija Reiha, kas tam veltījusi daudzus sava mūža gadu – no 1946. gada līdz pat savai nāvei 1998. gadā.
Protams, jebkuram, kurš saskāries ar šiem zīmējumiem rodas divi jautājumi – kā senie cilvēki pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu spēja izveidot zīmējumus, kurus, stāvot uz zemes, nemaz nav iespējams apskatīt un kāpēc galu galā tas viņiem ir bijis vajadzīgs. Uz pirmo jautājumu Marija Reiha ir devusi samērā ticamu atbildi – zīmējumus bija iespējams iepriekš uzzīmēt miniatūrā un pēc tam pārnest uz lielākas platības, vienkārši saskaņā ar plānu dabā nospraužot attiecīgās līnijas.
Ir pat atrasti apmēram uz mūsu ēras 6. gds. datētu koka pāļu atliekas vietās, kurās līnijas izbeidzas. Arī pati zīmējumu izveidošanas tehnoloģija ir bijusi samērā vienkārša – noņemot virsējo augsnes slāni, atsedzas citas krāsas dziļākie slāņi.
Toties otrais jautājums nav atbildēts līdz pat šai dienai. Fakts, ka zīmējumi ir saskatāmi tikai no putna lidojuma – stāvot uz zemes iespējams ieraudzīt tikai tālē aizejošas dažādas līnijas un vispārpieņemtais uzskats, ka tā laika civilizācijai lidotprasme ir bijusi sveša ir mudinājusi dažus pētniekus, pirmkārt jau Ēriku fon Denikenu, apgalvot, ka zīmējumus atstājuši ārpuszemes civilizācijas pārstāvji kā pacelšanās un nolaišanās zīmes saviem kosmosa kuģiem.
Šīs hipotēzes variācijas ir apgalvojumi, ka zīmējumus atstājuši “citplanētieši” piemiņai par saviem lidojumiem vai arī tos izveidojuši paši iezemieši, cerēdami, ka viesi no tālajām planētām tos apskatīs no saviem lidaparātiem. Atstāsim šo apgalvojumu komentārus uz drusku vēlāku laiku un pievērsīsimies pagaidām citām, alternatīvām hipotēzēm.
Sāksim ar to, ka izveidotie zīmējumi ar dažām variācijām ir visai līdzīgi zīmējumiem, kuri, tikai mazāka izmēra, sastopami tā laika indiāņu civilizācijas vēstures pieminekļos. Daudzos zīmējumos attēloti reāli, kaut arī reizēm ļoti tālu no Naskas tuksneša mītoši dzīvnieki. Pētnieki apgalvo, ka zīmējumi ir visai līdzīgi tiem, kas atrasti uz Peru senajai inku kultūrai piederošajām keramikas lauskām.
Šis tuksnesis nav arī vienīgā vieta uz Zemeslodes, kur sastopami seno cilvēku zīmējumi, tādi, kas no zemes tā īsti nemaz savu izmēru dēļ nav aplūkojami. Par piemēriem varētu kalpot gigantiski zīmējumi Ziemeļamerikā – Mohavas tuksnesī, Anglijā, Ustjurtas plato Kazahstānā un daudzi citi. Tajā pašā Ziemeļamerikā Arkanzasas upes krastā tika 1953. gadā ar aerofotografēšanas palīdzību tika atklāti seši viens otrā ielikti astoņstūri, lielākais no kuriem ir izmērā 1200 metru. Naskai līdzīgi zīmējumi sastopami arī dažās citās vietās pašā Peru. Visos šajos zīmējumos dažādās pasaules malās attēlotas pavisam dažādas lietas un, iespējams, vienīgais, kas tās apvieno, ir to gigantiskais izmērs.
Un tomēr – kāpēc senajiem indiāņiem bija nepieciešami šie zīmējumi? Pētniece Marija Reiha uzskatīja, ka mums ir darīšana ar gigantisku astronomisku observatoriju un dažādu līniju virzieni atbilst spīdekļu lēkta un rieta virzieniem dažādos diennakts laikos. Tiesa, vēlāka šo zīmējumu analīze ar datora palīdzību parādīja, ka, lielākajai daļai līniju nav nekādas astronomiskas nozīmes.
Vienīgi varbūtība, ka konkrētā līnija norādīs uz Saules rieta vai lēkta virzienu oktobra beigās vai februāra sākumā – laikā, kas svarīgi lauku darbiem apkārtējās ielejās, izrādījās par kādiem 50% lielāka kā iespēja, ka līnija būs orientēta jebkurā citā virzienā. It kā par maz, lai šo vietu uzskatītu par astronomisko observatoriju.
Saskaņā ar citām teorijām zīmējumiem varētu būt sakars ar vietējām apūdeņošanas sistēmām – it kā konstatēts sakars starp līniju virzieniem Naskas tuksnesī un pazemes ūdeņu resursiem dažādās netālu esošās ielejās. Ir izvirzīta hipotēze, ka šie zīmējumi varētu būt kalpojuši par kulta vietu un līniju pagriezienu punktos varētu būt atradušies vienkārši altāri. Reliģiskā ceremonija varētu būt paredzējusi lūgšanas pie katra no šiem altāriem un pārgājienus starp tiem.
Tomēr autoram šķiet, ka visticamākā varētu būt pirmajā acu uzmetienā pavisam neticama ideja – senās indiāņu civilizācijas pārstāvji šos zīmējumus patiešām aplūkoja no putna lidojuma – tikai nevis ārpuszemes civilizācijas pārstāvju pagādātos, bet gan paštaisītos, būvētos ar tiem laikiem pieejamas tehnoloģijas palīdzību.
Kā apgalvo amerikānis Džims Vudmans, indiāņi lietojuši ar ugunskura dūmiem pildītus gaisa balonus. Par labu šai hipotēzei runā turpat netālu atrastas ugunskuru paliekas un arī apbedījumos atrastais audums, kas varētu būt gluži noderīgs gaisa balona apvalka pagatavošanai. Starp citu Dž. Vudmanam savos pētījumos esot izdevies arī atrast ierakstus vēstures hronikās, ka jau 1709. gadā, tātad 74 gadus pirms brāļu Mongolfjē lidojuma Parīzē, līdzīgu lidojumu virs Lisabonas veicis kāds Bartolomejs de Gusmans, dzimis Dienvidamerikā un kā apgalvojis viņš pats, to viņam iemācījuši turienes indiāņi.
Atšķirībā no brāļiem Mongolfjē, šoreiz lidotājs apvainots sakaros ar “tumšajiem spēkiem” un bijis spiests bēgt. Dž. Vudmans, līdzīgi kā Turs Heijerdāls ar savu “Kon-Tiki”, nolēma pārbaudīt savas hipotēzes un kopā ar domu biedriem izgatavoja gaisa balonu, izmantojot līdzīgu audumu kā kapenēs atrastais. Piepildot šo balonu ar ugunskura dūmiem, viņam izdevās pacelties kādu simt metru augstumā un nedaudz palidot, taču gaiss balonā samērā ātri atdzisa un daudzmaz ilgākam lidojumam nācās ņemt talkā gāzes degli.
Savukārt citi pētnieki uzskata, ka tā laika indiāņi varētu būt lietojuši planierus, līdzīgus tādiem, ko varētu būt attēlojis sens zelta amulets, datēts ar mūsu ēras pirmo tūkstošgadi. Tiesa, spārnu forma nav pārāk līdzīga planiera spārnu formai. Šajā ziņā līdzīgāks planierim ir Ēģiptē atrastā koka figūriņa, kura datēta apmēram ar mūsu ēras sākumu.. Tiesa, šajā gadījumā trūkst astes horizontālās daļas.
Tiek uzskatīts, ka visā pasaulē ir apmēram 30 šāda veida atradumu. Neatkarīgi no tā, kādi varētu būt pielietotie lidaparāti, šīs hipotēzes piekritēji uzskata, ka zīmējumi Naskas plakankalnē varētu būt kalpojuši kā zīmes seno cilšu aerodromā un vismaz daļa no tiem varētu būt norādījuši uz vietām, virs kurām ir augšupejošās gaisa strāvas vai kuras ir kalpojušas kā pacelšanās un nolaišanās vietas.
Par labu šai idejai runā arī pusceļā no Limas līdz Naskai okeāna stāvajā krastā iegravētais milzu 250 metru augstais trijzaris, kura zari norāda virzienā uz Naskas tuksnesi. No augšas pat esot redzams, ka šo zīmējumu okeāna krastā ar Nasku savieno zemē iezīmēta līnija un arī kāpjošās gaisa strāvas šajās vietās esot visstiprākās.
Taču kā lai arī nebūtu, šķiet, ka pašlaik visu pieejamo materiālu kopums neliecina par labu tam, ka Naskas zīmējumiem savu roku būtu pielikuši “citplanētieši”. Liekas, ka taisnība nav arī M. Reihai, kura šiem zīmējumiem piedēvēja sakaru ar astronomiju. Tajā pašā laikā līdz brīdim, kamēr Ēriks fon Denikens, nebija izvirzījis savu ideju par to ārpuszemes izcelsmi, tie neizraisīja pārāk lielu pētnieku interesi.
Tādējādi šķiet, ka Ē. Dēnikenam visā šajā lietā ir vismaz viens nopelns – pateicoties viņam, zinātnieki vispār pievērsa pienācīgo uzmanību šim neapšaubāmi interesantajam fenomenam cilvēces vēsturē, kurš līdz šim tā arī nav radis galīgu un viennozīmīgu risinājumu.
Un visbeidzot pēdējais akcents. Bolīvijā, Sajamas Nacionālajā parkā atrodams vesels 22000 kvadrātkilometru liels apgabals, kurš lielākoties satur līdz pat 20 kilometru garas un līdz trim metriem platas taisnas līnijas, izveidotas tādā pašā tehnikā kā Naskas plakankalnē lietotās. 2003. gada maijā grupa ASV pētnieku ziņoja par arī šeit atrastiem dažādu figūru un dzīvnieku zīmējumiem. Līdz šim pētnieki uzskatīja, ka šīs līnijas uzskatāmas par ceļiem, kas savieno kalnos atrodošās svētvietas un arī kalpo šo svētvietu savienošanai ar apkārtnes apdzīvotajām vietām.
