Vai Latvija var kļūt par nozīmīgu “deep tech” centru Eiropā? Vai Latvijas augstskolas veicina zinātnes komercializāciju?
0
Ar vairāk nekā 2300 dalībniekiem no 69 valstīm maija vidū Rīgā jau astoto reizi norisinājās Ziemeļeiropas vadošā zinātnē balstīto tehnoloģiju konference “Deep Tech Atelier 2026”, nostiprinot Latvijas galvaspilsētu kā reģionālu zinātnē balstīto tehnoloģiju un inovāciju centru Baltijā un Ziemeļeiropā. Vai Latvija var kļūt par nozīmīgu “deep tech” centru Eiropā? Vai Latvijas augstskolas veicina zinātnes komercializāciju? Vai valsts dara pietiekami, lai piesaistītu tehnoloģiju talantus? Tie ir galvenie jautājumi, ko jau pēc konferences izrunājām TV24 raidījumā “Uzmanības centrā ekonomika”.
“Mums ir 100% atbalsta intensitāte pētniecības stadijā universitātē, no turienes nāk vēl nekomercializējams produkts un iestājas pirmā tā saucamā “nāves ieleja”, kad investors vēl nav gatavs investēt. Šajā posmā mums valstī ir dažādi instrumenti, bet, pirmkārt, tie ir ļoti mazi, otrkārt, visiem vajag priekšfinansējumu. Tas nozīmē, ka visu finanšu slogu jau sākotnēji uzliek uzņēmumam. Tas sarežģītu un praksē nestrādā,” tā pašreizējo situāciju vērtē Roberts Alhimionoks, Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas (Startin.LV) izpilddirektors.
Vienotas atbalsta sistēmas trūkumu atzīst arī LIAA Eksporta un inovāciju pakalpojumu departamenta direktores p.i. Vita Balode-Andrūsa: “Mēs pavisam nesen saņēmām Eiropas Investīciju bankas ziņojumu un tas tieši šo atspoguļoja. Mums ir pētniecības burbulis, kas ir spēcīgs un labs un tajā rada inovatīvos risinājumus, tāpat mums ir startapu burbulis, kur ir uzņēmēji, kuri varētu pārņemt inovācijas, komercializēt, bet tiem nav naudas, un tad ir lielie uzņēmumi, kuriem vajadzētu pakalpojumus un preces pārņemt, testēt, ieviest, atbalstot mērogošanu, ir arī riska kapitāli, kas dzīvo savu dzīvi, ne īpaši aktīvi iesaistās. Par ko man visvairāk kā Latvijas iedzīvotājai sāp sirds – diemžēl uzņēmumi, lai varētu izdzīvot, meklē finansējumu citur un tas nozīmē, ka viņi atstāj Latviju. Ja uzņēmuma mājvieta ir ārpus Latvijas, tad droši vien tajā mājvietā visvairāk notiks inovācijas, attīstība, talantu piesaiste utt.”
Par vienotas un visaptverošas valsts atbalsta sistēmas trūkumu savā praksē pārliecinājies Aleksandrs Parfinovičs, uzņēmuma “Naco Techologies” līdzdibinātājs un izpilddirektors: “Redzu, ka universitātes sāk ražot jaunas inovatīvas idejas, bet to attīstīšanai līdz produktam naudas nav. Vajag saražot paraugus, tos pārbaudīt, tas viss maksā lielu naudu. Šobrīd no LIAA ir iespējams saņemt 10-25 tūkstošus kā vaučerus, es to pats lietoju, bet tāpat vajag pielikt savu naudu, jo pašā sākumā nevar saņemt avansu. Bet varam paskatīties uz kaimiņiem, kāda tur atdeve no valsts atbalsta. Redzu, ka uzņēmums, kas sāka vienlaicīgi ar mums tajā pašā nozarē, Igaunijā saņēma uzreiz miljonu, to viņi izmantoja, lai saražotu prototipu, to varētu parādīt tirgū. Dabūja uzrāvienu. Es domāju, ka šajā brīdī viņi ir divus gadus priekšā mums. Protams, nevar teikt, ka mūsu tehnoloģija būtu sliktāka, varbūt pat labāka, bet viņiem pašā sākumā bija milzīgs uzrāviens pateicoties valsts atbalstam.”
Rīgas Tehniskās universitātes inovāciju prorektore Liene Briede: “Mēs daudz runājam, ka inovācijas ir ļoti būtiskas, bet trūkst soļi, kas pierāda, ka tas ir būtiski. No valsts budžeta ieguldījums inovācijās ir tuvināts nullei. Mēs nevaram balstīt mūsu inovāciju politiku (kuras mums faktiski arī nav) tikai un vienīgi uz Eiropas fondu līdzekļiem. Tā mēs kļūstam atkarīgi, mēs nevaram nodrošināt ekosistēmas iekšējās sadarbības ķēdi, veidojas jau pieminētais pārrāvums, tāpat fondu periodiem ir pārrāvums, starp projektiem ir pārrāvums, ieviešana neveidojas ar loģisku secību. Mēs nevadām procesu, vien reaģējam uz situāciju. Ir jābūt valsts ieguldījumam, tam jābūt ilgtermiņā, prognozējamam, tad arī var sagaidīt rezultātus.”
Vai viss ir tikai tik slikti un nav no tā izejas? To var uzzināt, noskatoties visu raidījumu “Uzmanības centrā ekonomika” TV24 vai šeit pat:
