Jeļena Jesajana: Vai Latvijai būtu jāatzīst armēņu genocīds? 60
Autore: Jeļena Jesajana, “Latvijas attīstībai” ģenerālsekretāre
Katru gadu aprīļa beigās Latvijas politiskajās aprindās paceļas diskusija par to, vai Latvijai būtu jāatzīst armēņu genocīds. Pašlaik jau 30 valstis, tostarp arī Vācija, Francija, Kanāda, Nīderlande un Lietuva, atzīst armēņu masu slepkavības Pirmā pasaules kara laikā toreizējā Osmaņu impērijā par genocīdu.
Vakar tapa zināms, ka ASV Prezidents Džo Baidens plāno oficiāli atzīt slaktiņu par genocīdu (atgādināšu, ka ASV Pārstāvju palāta atzīst armēņu genocīdu kopš 2019. gada), kas nenoliedzami aktualizēja šo jautājumu arī Latvijā.
Vai Latvijai arī būtu jāatzīst armēņu genocīds?
Skaidrs, ka neesmu pati objektīvāka persona šajā jautājumā, būdama pa pusei armēniete, kas no bērnības zina par 1915. gada šausmām. Bet ziniet ko?
Katra Latvijas ģimene zina arī par Baigo vasaru un deportāciju šausmām, tieši tāpēc es domāju, ka Latvijas sabiedrība ļoti labi izprot šādu soļu svarīgumu un pat nepieciešamību.
Apzinoties cik nozīmīga mums ir Latvijas okupācijas fakta atzīšana, uzskatu, ka Latvijai jāatzīst armēņu genocīds. Tas, protams, nemazinās pārdzīvoto, bet būs ļoti svarīgi vēsturiskā taisnīguma nostiprināšanai un visas tautas apziņai.
Vēsture
1915. gada 24. aprīlī, pirmā pasaules kara aizsegā, Osmaņu impērijas Jauno Turku valdība sāka sistēmisku, labi saplānotu un organizētu savu armēņu pilsoņu – neapbruņotu kristiešu minoritātes iedzīvotāju – genocīdu.
Vairāk nekā miljons armēņu tika iznīcināti masu slepkavībās, nomērdējot badā, spīdzinot un piespiedu nāves gājienos. Pārējie armēņu iedzīvotāji aizbēga un devās prom no dzimtenes trimdā.
1997. gadā Starptautiskā genocīda zinātnieku asociācija, kas ir pasaules genocīdu ekspertu organizācija, vienbalsīgi pieņēma oficiālu rezolūciju, kurā apstiprināja Armēnijas genocīda faktu . Proti, armēņu genocīds ir vēsturisks fakts, ko nevar apstrīdēt.
Notikušā apzināšanās
Svarīgi, lai šo vēsturisko faktu pasaules valstis atzītu arī politiski, tādējādi panākot vēsturisko taisnību un paužot savas vērtības.
Latvija 20. gadsimtā pārdzīvojusi savas vēstures traģiskākos laikus – deportācijas, okupācija – man šķiet, ka tieši šī traģiskā pieredze ļauj mums kā tautai labāk izprast armēņu tautas gaidas pēc savas vēstures atzīšanas.
Starp citu, bieži kā pretarguments izskan pārmetums, ka Armēnija neatzīst Latvijas okupāciju. Nenoliedzami, ka mums kā tautai svarīgi vēsturiskās taisnības labad, lai visi atzītu Latvijas okupāciju, kas arī ir neapstrīdams vēsturisks fakts.
Vēlos pievērst uzmanību, ka gan Armēnijas prezidents 2002. gadā, gan Armēnijas ārlietu ministrs 2019. gadā savās oficiālajās vizītēs ir apmeklējuši mūsu Okupācijas muzeju un viesu grāmatā atstājuši savus parakstus un vēstījumus.
Man šķiet, ka ar šādu rīcību armēņu augstākā līmeņa amatpersonas darījušas teju visu iespējamo Latvjas okupācijas atzīšanai. Jāsaprot, ka oficiālus paziņojumus Armēnijas parlaments nav veicis savas valsts drošības dēļ.
Diemžēl karadarbība ar Azarbaidžānu un Azerbaidžānas galveno sabiedroto – Turciju – padara Armēniju pilnībā atkarīgu no Krievijas savas drošības un aizsardzības jautājumos.
Varētu pat teikt, ka šajā jautājumā Latvija un Armēnija ir ļoti līdzīgā pozīcijā – savu sabiedroto ķīlnieki, vien svarīgi atcerēties, ka Armēnija nupat pārdzīvoja kārtējo militāro konfliktu Arcahā, kuru diemžēl Rietumu valstis nepamanīja.
Skaidrs, ka mēs vēlamies, lai Armēnijas parlaments pieņemtu politisko rezolūciju un atzītu Latvijas okupāciju, bet varbūt mēs varētu rādīt piemēru, apliecinot, ka esam nobriedusi demokrātija un spert pirmo soli ar armēņu genocīda atzīšanu?
Turcijas ēna
Latvijas politiķu diskusijās galvenais iemesls neatzīt armēņu genocīdu ir attiecības ar Turciju kā NATO sabiedroto un mūsu nacionālās intereses.
Te būtu svarīgi norādīt, ka virkne NATO dalībvalstis kā Kanāda, Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un citi ir atzinuši armēņu genocīdu, un viņu attiecības ar Turciju nepasliktinājās. 2015. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par šo jautājumu.
No vienas puses gribas teikt, ja to varēja Lietuva, kāpēc tad mēs nevaram, no otrās puses svarīgi piebilst, ka kļūt par Turcijas ķīlniekiem NATO noteikti nav Latvijas nacionālās interesēs.
Sadarbība un divpusējās attiecības ar Turcijai Latvijai noteikti jāveicina, bet tas jādara neatkarīgi no armēņu genocīda atzīšanas.
Lai runā Saeima!
Lai gan Ārlietu un Aizsardzības ministrijas uzsver, ka mūsu pozīcijai genocīda atzīšanas jautājumā jābūt uzmanīgai, Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, šādi jautājumi ir parlamenta kompetencē.
Ir zināms, ka daži deputāti vāc parakstus, lai iekļautu armēņu genocīda atzīšanas jautājumu Saeimas darba kārtībā. Termins “parlaments” cēlies no franču darbības vārda “parler” – runāt, un mūsdienu parlamenti ir gan lēmējvara, gan arī nopietnu diskusiju vieta.
Es uzskatu, ka būtu ļoti svarīgi, lai Saeima noturētu pārdomātu diskusiju par utilitāro vai vērtību pieeju vēsturei un ārlietām.
Gandrīz pirms mēneša, 25. martā, mēs pieminējām 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upurus. Savukārt jau rīt, 24.aprīlī, Armēnijā pieminēs vairāk nekā miljonu armēņu, kuri kļuva par Osmaņu impērijas pastrādāto masu slepkavību upuriem Pirmā pasaules kara laikā.
Vēstures interpretācijām nekad nevajadzētu kļūt par jaunu konfliktu vai politiskās šantāžas iemesliem, aicinu tikai uz visu pasktatīties ar empātiju, jo abu tautu sajūtas ir ļoti līdzīgas.
Šis ir piemērots laiks pārdomām, diskusijām un vēsturiskiem lēmumiem, tāpēc, galu galā, LAI RUNĀ SAEIMA!
