Vai tas ir mīts, ka latvieši dzīvo kokos? 0

Ilze Ozola, Eiropas Gada koks Latvijā projekta vadītāja,  žurnāls “Baltijas Koks”

Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
Lasīt citas ziņas

Tas nav mīts, ka latvieši dzīvo kokos. Dzīvojam valstī, kur meži klāj 3,412 miljonus hektāru jeb 53% valsts teritorijas. Pēc meža izplatības Latvija ir ceturtajā vietā Eiropā. Savukārt Latvijā 2020. gadā oficiāli reģistrēto dižkoku skaits jau pārsniedzis 11 500 koku, bet kopā ar nereģistrētajiem to skaits varētu būt aptuveni 20 000, līdz ar to Latvijā ir viens no lielākajiem dižkoku blīvumiem Eiropā. Vēl vairāk reģistrēto dižkoku ir tikai Lielbritānijā.

Tāpēc, kad Māris Liopa Latvijas Mežu sertifikācijas padomei ierosināja organizēt Eiropas Gada koka konkursu Latvijā, ideja tika vienbalsīgi atbalstīta. Bijām pārsteigti, ka Latvija vēl šajā konkursā ne reizi nav piedalījusies, lai gan konkurss norisinās jau no 2002. gada.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pieteicāmies kļūt par organizatoriem un uzzinājām, ka līdzīgās domās bija arī Latvijas Meža īpašnieku biedrība, tāpēc likām spēkus kopā. Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa norāda: «Latvijā ir ļoti daudz skaistu koku ar stāstiem. Katram latvietim koks ir svarīgs, un pie katras mājas ir sastādīti koki, tāpēc izlēmām, ka ir jāpiedalās, lai par latviešu dižkoku kultūru uzzina arī ārpus Latvijas.»

Līdzīgi konkursi Latvijā norisinās ik pa laikam, tomēr tie vairāk bijuši vietēja mēroga. Iesaistoties Eiropas mēroga konkursā, gribam ar saviem kokiem padižoties plašāk.

Izsludinājām konkursu un saņēmām 10 ļoti interesantus stāstus. Visi iesūtītie stāsti mums šķita tik labi, ka ļāvām iedzīvotājiem izlemt, kurš no stāstiem dosies uz Eiropas balsošanu. Balsošanas rezultātā par uzvārētāju kļuva Aģes dižozols. Mums par lielu pārsteigumu Aģes dižozola stāsta autoram Ivaram Šmitam jau krietnu laiku pirms mums arī bijusi vēlme iesaistīties šā konkursa organizēšanā.

Pati personīgi priecājos, ka konkursa uzvarētājs ir mans novadnieks, turklāt ozols, jo nest tik dižena koka kā ozols vārdu savā uzvārdā ir liels gods.

Apbalvošanas ceremonijā pagājušā gada nogalē – 19. novembrī – pie Aģes dižozola ar nelielu talku tika godināts ozols un izteikta pateicība kustības Spēkozols aizsācējam Ivaram Šmitam par stāsta iesūtīšanu un ozola aprūpēšanu. «Pēdējos 15–20 gadus koks, līdzīgi kā mūsu valsts, ir atvēries pasaulei un nes savu stāstu tālāk,» norādīja Ivars Šmits.

Turpmāk ozola viesi varēs baudīt skatu uz ozolu un Aģes upi, sēžot uz soliņa. Spēkozolu birzī tika iestādīts arī jauns ozola dižstāds. Šīs balvas bija sarūpējuši konkursa Eiropas Gada koks Latvijā 2021 organizatori Latvijas Meža sertifikācijas padome un Latvijas Meža īpašnieku biedrība.

Garozas Senču ozols
Garozas Senču ozols

Otro vietu šajā konkursā ieguva Šarlotes dižozols no Vecpils pagasta Kurzemē, bet trešajā vietā ierindojās Senču ozols no Garozas Zemgalē.

Lūk, Aģes dižozola un pārējo konkursa nominantu stāsti.

Aģes dižozols Limbažu novadā – Eiropas gada koks Latvijā 2021 uzvarētājs

Kad pēc padomju okupācijas Šmitu dzimta atguva dzimtas viensētu Medņi, Kārlis Šmits savās bērnības dienu takās Aģes upes krastā atklāja varenu ozolu. Tas bija ieaudzis krūmos un krasta kokos, bet pēc atbrīvošanas no apauguma atklājās visā varenumā, slejot zarus pār upi no stāvkrasta malas. To nosauca par Aģes dižozolu.

Pēdējos 15 gados ozols ir iedvesmojis dzimtas pārstāvjus izzināt dižkokus un apzināties, ka Latvija ar otru lielāko dižkoku blīvumu tūlīt pēc Lielbritānijas ir Eiropas dižkoku lielvalsts. Tas iedvesmojis kustības Spēkozols rašanos, bijis sākums Spēkozolu pārgājienam, kā arī iedvesmojis Šmitu dzimtu kopā ar draugiem un paziņām stādīt jaunu trejdeviņu Spēkozolu birzi.

Aģes dižozols ir kļuvis par populārāko dižkoku Vidrižu pagastā un, iespējams, arī Limbažu novadā. To apmeklē daudzi ceļotāji, slēpņotāji un latviskās dzīvesziņas kopēji. Līdz ar tautas atmodu un netkarības atgūšanu ozols ir atvēries pasaulei, lai priecētu, izglītotu un iedvesmotu.

Strautmaļu zviedru liepa
Strautmaļu zviedru liepa

Strautmaļu zviedru liepa Valkas novadā

Tās apkārtmērs ir 4,05 metri, augstums – 16 metri. Strautmaļu liepa ne tikai pēc apkārtmēra ir Latvijas mēroga dižliepa, tā ir arī sens kulta koks un vēsturisks koks. Pensionētais mežsargs Edgars Sproģis zina stāstīt, ka senāk šai vietā augušas trīs liepas, apmēram 10 metru cita no citas, tagad zaļo vairs tikai vidējā.

Mežsargs atceras teiku: «Kad Zviedru karš beidzies un Mierkalnos slēgts miera līgums, pie Strautmaļiem zviedru komandieris iesitis zemē trīs liepu mietus, teikdams: «Kad liepām izaugs atvases, mēs atgriezīsimies.» Vietējie iedzīvotāji norāda, ka teika ir piepildījusies – liepai izaugušas divas kuplas atvases, un jaunuzceltajā Kārķu baznīcā septiņus gadus kalpojis zviedru mācītājs.

Strautmaļu māju saimnieces Dagnijas Pēterēnas dzimta šeit dzīvo jau daudzas paaudzes. No senčiem viņa dzirdējusi, ka liepa dzimtai bijusi kā baznīca. Tur baroti gariņi, noturēts svētbrīdis pēc vecvecmātes kāzām Ērģemes baznīcā. Ap liepas stumbru puslokā bijis izlikts nelielu akmeņu krāvums, kur atstāti ziedojumi gariņiem.

Interesanti, ka Dagnijas dzimtas uzvārds ir Liepa. Ļoti iespējams, pirms 150 gadiem, kad latviešiem deva uzvārdus, šiem cilvēkiem bija kāda saistība ar liepām, kuras auga pļavas malā.

Padomju laikos pie liepas bija sabērtas akmeņu kaudzes un lūžņi. 2002. gadā Pēterēnu ģimene liepas apkārtni sakārtoja un izveidoja akmeņu krāvumu piliena formā, domājot, ka šeit vairāku simtu gadu laikā lijušas gan prieka, gan bēdu asaras. 2002. gadā ziema kavējās.

Dagnija Pēterēna atceras: «Teicu – ziemas nebūs, kamēr nebeigsim kraut. Tā arī bija – kad uzkrāvām pēdējos akmeņus, uzsniga sniegs, un pie manis atnāca dzejolis – 18 panti, veltīti liepai.» Ļaudis padarījuši skaistāku koka dzīvi, savukārt koks priecē cilvēkus.

«Tu diženā, tu skaistā liepa,

Tu pārsteidz mūs,

Tu esi manas dzimtas koks

Un dižkoks visai Latvijai…»

Ķirķu ozols
Ķirķu ozols

Kirķu ozols Limbažu novadā

Sens nostāsts vēstī, ka vietā, kur tagad lepni gozējas Ķirķu ozols, bijusi aka. Saimnieka meita iemīlējusi kalpu puisi, bet abi izšķirti. Meita no lielām bēdām ielēkusi akā, vēlāk aka aizbērta un tās vietā iestādīts ozols. Tā kā meita bijusi bērniņa gaidībās, ozolam izauguši divi stumbri.

Foto: Vilnis Andersons

Līkā priede Limbažu novadā

Priede nereti dēvēta arī par Lāču priedi. Koks izaudzis, nošķiebies uz vienu pusi, jo kādreiz to esot ļoti iemīļojuši lāči, kas priedē pakāpušies, lai redzētu tālāk… Laikam ritot, priede vietējiem (ne tikai lāčiem) bijusi ļoti iecienīta randiņu un satikšanās vieta.

Vilciņu ozols
Vilciņu ozols

Vilciņu ozols Jelgavas novadā

Mīlēts, kopts un lolots – tāds ir Vilciņu ozols Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Ja koki prastu runāt, Vilciņu ozols pastāstītu, ka bērnības gados tas audzis pie Vilciņu saimnieka Kristapa Actiņa saimniecības, gar kuru mazā Elza Rozenberga (Aspazija) braukusi ciemos pie Būdnieku vectēva Dāvida Freimaņa. Vēlāk Vilciņos sekmīgi saimniekoja Hibšmaņu ģimene, līdz 1949. gada 25. marta represijas uz vairāk nekā 40 gadiem atstāja ozolu bez savas ģimenes.

1992. gadā Vilciņos atgriezās Ruta Burmistre (dz. Hibšmane) ar savējiem. Tēva mājas bija nopostītas – atnācējus sagaidīja tikai vecais ozols, vienīgais pagājušo laiku liecinieks. Jaunā māja tika celta un saimniecība veidota nedaudz tālāk – klaja lauka vidū. Sākuma gadi Burmistru ģimenei pagāja, daudz un smagi strādājot. Tas devis rezultātu – 30 gadu laikā z/s Vilciņi izaugusi par vienu no lielākajām saimniecībām Zemgalē.

Nu arī saimniekiem ir laiks apsēsties ceļa malā zem vecā ozola. Katram garāmbraucējam, kas arī šeit var piestāt, redzams, cik ozols Burmistru ģimenei ir svarīgs – ap ozolu ir skaisti sakopts, te atrodas ērti soli, ierīkota sētiņa, lai kokam nekas nenotiktu, lauksaimniecības darbus veicot.

Lai skaistajam ozolam stipras saknes, lai vainags zaļo un izdaiļo apkārtējo ainavu vēl gadu simtus!

Šarlotes ozols
Šarlotes ozols

Šarlotes dižozols Dienvidkurzemes novadā

Dižozols atrodas apmēram 150 metru no ceļa, paslēpies aiz labības lauka, – no ceļa ir redzama tikai koka lapotne. Ozolam ir, ar ko lepoties, jo nosaukumu tas ieguvis no kādreiz blakus esošās Šarlotes muižas. Pēc ļaužu nostāstiem, kokam piemīt īpaši spēcīga enerģija – pie tā ļaudis gājuši atgūt spēkus un dziedināties pēc smagiem darbiem muižas laukos, tas lieliski palīdzējis, it sevišķi labi noņēmis galvas, roku un muguras sāpes, palīdzējis atgūt enerģiju.

Ja bērniem grūtības sagādājusi skaitāmpantu vai reizrēķina apguve, pie ozola, tam palūdzot un trīs reizes tos nolasot, teksts galvās palicis uz visiem laikiem. Senči ozolu godājuši par svētozolu, jo līdzās tam atrodas divi uzkalniņi, kam arī piemīt īpaša enerģija. Vienā cilvēki atbrīvojās no dažādām kaitēm un raizēm, otrā – uzņēma enerģiju. Arī mūsdienās dziednieki un zintnieki, kas apmeklē Šarlotes ozolu, uzskata, ka šeit koncentrēta ļoti spēcīga zemes, gaisa, ūdens un arī dižozola enerģija.

Ilmājas baznīcas dižliepa
Ilmājas baznīcas dižliepa

Ilmājas baznīcas dižliepa Dienvidkurzemes novadā

Nav datu, vai Ilmājas baznīcas liepa ir stādīta vai iesējusies, bet savā koka mūžā tā pieredzējusi daudz: gan to, kā celta Ilmājas baznīca, gan konfesiju cīņas par baznīcas piederību (sākotnēji tā tapa kā luterāņu baznīca, tad pārgāja katoļu īpašumā un šobrīd baznīca atkal ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašums).

Liepa pieredzējusi Dižilmājas muižas zelta laikus baronu Bordeliusu valdījumā; muižas ēka līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Koks pieredzējis dienu, kad baznīcas tornis zemestrīces laikā nokritis un vairs nav atjaunots (tā stāstīja veci ļaudis). Ja liepa varētu runāt, tā stāstītu vēl daudz, tagad tās uzdevums ir sargāt Ilmājas baznīcu, dodot spēku un enerģiju tās apmeklētājiem.

Dižlāņu muižas īve Dienvidkurzemes novadā

Īve visā tās diženumā aug pie Dižlāņu muižas Vecpils pagastā. To 1875. gadā stādījis barons fon Keizerlings, kad īves stādu sālsmaizē viņam dāvinājuši radinieki (muiža celta 1874. gadā). Īve pieredzējusi ļoti daudz: gan baronu dzimtas priekus, gan bēdas.

Muižas ēku barons steidzis celt, lai glābtu jaundzimušās meitiņas Magdas veselību; viņai bija iedzimta plaušu kaite (līdz tam ģimene bija dzīvojusi vecajā, mitrajā un tumšajā muižas ēkā).Īvi barons stādīja cerībā, ka tā viņa meitiņu priecēs. Diemžēl mazā Magda divarpus gadu vecumā nomira, un tēva sapnis, ka skaistais koks gan priecēs meitiņu, gan uzlabos viņas veselību, nepiepildījās.

Īve piedzīvojusi gan Latvijas brīvvalsts laikus, gan padomju gadus ar deportācijām un kolhozu iekārtu, gan vairāku desmitu gadu garumā klausījusies skolas bērnu čalās, kad muižas ēkā darbojās skola Vecpils apkaimes bērniem. Dižlāņu muižas īve joprojām rotā muižas ainavu un ļauj sevi apbrīnot apmeklētājiem.

Senču ozols Jelgavas novadā

Reiz, pirms vairākiem simtiem gadu, Iecavas upes krastā nokrita maza ozolzīle, atrodot piemērotu vietu, lai iesakņotos. Bet varbūt kāds ar domu to šeit iedēstīja? Tā sākās mana – ozola – dzīve. Lai kā arī būtu, mans mūžs ir ilgs un bagāts.

Daudz esmu pieredzējis. Lielie vēji un gadu skaits ir mani purinājis. Ļoti laimīgs biju, kad līdzās man pirms 135 gadiem tika uzcelta gaismas pils – skola. Manos zaros tika izveidota platforma muzikantiem. Vasaras svētkos skanēja pūtēju orķestris, manā pakājē raitā dejas solī griezās dejotāju pāri. Iemīlējušies viesi nāca un nāk uz romantisku randiņu, lai mana stumbra dobumā paslēptos no citu acīm. Skolēni un citi viesi pie manis iecienījuši fotografēties. Stumbra dobumā pat ir izsaukta pīķa dāma: ar spogulīti rokā, 99 reizes saucot: «Pīķa dāma, parādies!», to var izsaukt! Tā reiz darīja kāds 8. klases puisis, kas nokavēja mācībstundu, jo trīs vārdus vajadzēja noskaitīt 99 reizes!

Par tradīciju kļuvis, ka 1. septembrī mazos pirmklasniekus sagaida skolas raganiņa, kas ar jautrām rotaļām, atrakcijām un spēlēm ievada skolas dzīvē. Bieži viesi pie manis ir jaunlaulātie, kas uzņem spēku jaunajai dzīvei. Pie manis izsūdzēt savas bēdas, pastāstīt par veiksmēm, rast mierinājumu, uzņemt enerģiju ierodas arī skolas absolventi. Esmu centies nosargāt skolu pārmaiņu laikos un ceru, ka to spēšu arī turpmāk.

Esmu Garozas pamatskolas simbols un lepojos ar to! Tiesa, laika gaitā esmu daudz cietis. Vētras ir nolauzušas vienu, otru zaru, arī manā stumbrā ir tapis dobums, ko gādīgi cilvēki aizmūrējuši. Bet… spēki nav zuduši, un mīlestība un uzticība pret mani ir saglabājusies, par ko liecina daudzie viesi, kas nāk mani apciemot vai aplūkot, pieskaras pie manas raupjās mizas, lai sasveicinātos un sacītu: «Atkal uz brīdi esmu atgriezies vietā, kur sākās manas dzīves zinību ceļš.»

Kamēr manos zaros un vainagā skanēs putnu dziesmas, kamēr ap mani vīsies skolēnu čalas un draiskie soļi, kamēr pie manis nāks sasveicināties dažādu atmiņu ceļi, spēks manī neapsīks, bet augs. To vienā vārdā var saukt par dzīvi.

Glika ozoli
Glika ozoli

Glika ozoli Alūksnē

Ozolus stādījis mācītājs Ernests Gliks, pabeidzot darbu pie Vecās un Jaunās derības tulkojuma latviešu valodā. Šie ir vieni no retajiem ozoliem Latvijā, kas ir pietiekami veci un kam skaidri zināms stādīšanas gads. 1985. gadā pie ozoliem novietots piemiņas akmens ar tajā iekaltiem gadskaitļiem 1685–1689. Tā kā akmens tuvumā nav sīkāka gadskaitļu skaidrojuma, gadās, ka nezinātāji nereti uzskata to par apbedījuma vietu, kālab laiku pa laikam dzirdama nopūta: «Ak, cik jauns!»

Mežzinātnieks, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes docents Verners Banders savulaik vāca Glika ozolu zīles, no kurām audzēja jaunus ozoliņus, kurus dāvināja Glika dienu viesiem un dalībniekiem. Zīles tika savāktas arī 2017. gadā – Reformācijas 500. gadā. Togad notika Reformācijas 500. gadskārtai veltīta konference, kuras laikā līdzās vecajiem ozoliem tika iestādīti divi jauni zīmīgajai gadskārtai un jaunajam bībeles tulkojumam par godu.

Konkursu Eiropas Gada koks rīko ar mežu, zemi, vidi un vēsturi saistītās organizācijas. Konkursa mērķis ir izcelt vecos kokus kā nozīmīgu dabas un kultūras mantojuma daļu, kas ir pelnījusi rūpes un aizsardzību. Atšķirībā no citiem līdzīgiem konkursiem Eiropas Gada koka konkurss nefokusējas uz koka skaistumu vai vecumu, bet gan uz koka stāstu un tā saistību ar cilvēkiem. Konkursā tiek meklēti koki, kas ir kļuvuši par daļu no kopienas.

Iepriekšējā gada uzvarētājs ir ozols no Lecinas Spānijā. Leģenda vēsta, ka Guāras kalnos dzīvoja raganas, kas dejojušas un svinējušas ap dižozolu. Tūkstoš gadu vēlāk šī savienība ar cilvēkiem joprojām ir iemesls tam, kāpēc mazajā Alto Aragonas pilsētiņā, kurā dzīvo tikai 13 iedzīvotāji, joprojām ir saglabājies ozols. Cilvēki joprojām rīko svinības tā tuvumā. Tas ir pārsteidzoši, ka, būdams tik vecs koks, tas tomēr ir tik dzīvs.

Noslēpums noteikti ir Lecinas iedzīvotāju un šo raganiņu rūpes un sabiedrība. Arī šogad spāņi konkursam pieteikuši ozolu, kas ir bijis liecinieks Konkso Demokrātijas banketam, revolucionāram notikumiem, kas nostiprināja jaunās Eiropas ideālus – brīvību, vienlīdzību, brālību.

Vēl šogad kopā ar Aģes dižozolu konkursā piedalīsies Beļģija ar stāstu par milzu mamutkoku jeb sekvoju, arī Horvātija ir pieteikusi sekvoju, Čehija savukārt lepojas ar savu 700 gadu veco dziedošo liepu, kaimiņi igauņi pieteikuši 380 gadu veco pie Tartu Universitātes augošo priedi, ungāri pieteikuši pie teātra augošo Japānas akāciju pāri, slovāki – Tatros augošo dižskābardi.

Itāļi, kas pagājušajā gadā palika otrajā vietā, pieteikuši kastaņu, kas varētu būt 3000 gadu veca, to veido trīs lieli stublāji, kuriem, iespējams, ir viena sakņu sistēma. Ja tā, tad tas būtu arī lielākais koks pasaulē. Arī franči ir pieteikuši pilsētas vidū augošo saldo kastaņu.

Poļi, lepojoties ar Bjalovježas mežu, pieteikuši tur augošo 400 gadu veco ozolu. Arī Bulgāri pieteikuši ozolu – vectētiņa Kolio koku. Ļoti interesanti konkursu organizējuši krievi – ar bērnu zīmējumu konkursu. Šogad izvēlēts Turgeņeva ozols, ko saskaņā ar nostāstiem ir stādījis Ivans Sergejevičs un kas ir liecinieks ievērojamiem vēsturiskiem notikumiem un slavenu cilvēku dzīves gaitām.

Īpašs šķiet Lielbritānijas stāsts par piekrastē augošo vilkābeli. Īpaši mūsdienīgs un aktuāls ir nīderlandiešu stāsts par liepu: «Es esmu Tilija, spilgta, moderna sieviete mūža plaukumā, tikai 150 gadu jauna. Iesakņojusies savā vietējā kopienā, es sasniedzu pasauli, būdama pirmais koks vēsturē ar Instagram kontu (@lindeboom_maasniel). Vairāk nekā 3000 sekotāju no Londonas līdz Teherānai aplūko manu ceļojumu cauri gadalaikiem, vienu attēlu pēc otra.

Esmu iestādīta oglekļa dioksīda emisiju laikmeta sākumā, un mani ļoti uztrauc klimata pārmaiņas: es neēdu gaļu, nelidoju, pat absorbēju CO2. Es esmu klimatnoturīga un lieliski veicinu bioloģisko daudzveidību. Es dzīvoju un elpoju nākamajām paaudzēm.»

Es ļoti ceru, ka, izlasot šos koku stāstus, jūs iedvesmojāties un nākamajā gadā mums iesūtīsiet savus koku stāstus. Šobrīd aicinu jūs februārī balsot par mūsu Aģes dižozolu, jo, lai panāktu pagājušā gada pirmās vietas ieguvēju, mums būs nepieciešami aptuveni 100 000 balsu. Mums būs nepieciešama katra šī žurnāla lasītāja balss. Sekojiet līdzi informācijai sociālajos tīklos un tīmekļvietnē www.eiropasgadakoks.lv.

Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
VIDEO. Āgenskalnā pie atkritumu konteineriem klaiņo milzīga izmēra grauzējs
“Atgādina padomju sistēmu – bagātiem noņemsim, nabagiem iedosim un beigās visi vienādi nabagi,” Kreituse par pabalstiem
Lasīt citas ziņas
Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
“Nevis pirkt griķus par pieciem eiro, bet putraimus par 69 centiem?” Pārtikas cenas šogad turpinās augt
Ivars Auziņš par Kariņu: Viņš mēģina būt viens no mums
“Ja jūs kādu nogalināt, dabūjat piemaksu” – kāds ir atalgojums militārajos grupējumos?
FOTO. Latvijā vēl retums – saimniecība, kur top produkti no aitu piena
20:03
Sodas brīnumainās īpašības! 10 veidi, kā to gudri uzmantot mājās
19:40
“Ja jūs kādu nogalināt, dabūjat piemaksu” – kāds ir atalgojums militārajos grupējumos?
19:30
Burovs: Tā mēs sagaidām apkures sezonu – liekam ģimenēm piemaksāt par ēdināšanu skolās
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
Ukraina veidos mūsdienīgu bumbu patvertņu sistēmu
Spānija plāno nosūtīt uz Latviju zenītraķešu bateriju un aptuveni 100 karavīrus
Arī svētdien daudzviet Latvijā gaidāms lietus
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
Pasaules hokeja čempionāta finālā iekļūst Somija
Dita Lase: Viss Latvijas “superfūds” ir ziemā, tikai cilvēki to nezin kāpēc aizmirst
Zelenskis: Donbass būs ukraiņu zeme
Ukrainas tiesībsardze: Okupanti no Mariupoles izved metāla izstrādājumus
Sodas brīnumainās īpašības! 10 veidi, kā to gudri uzmantot mājās
Iecerētā, bet neatļautā pasākuma vietā pie Uzvaras parka aizturēti divi cilvēki
Visā Latvijā notiks “Baznīcu nakts” pasākumi
Baidens: Putins mēģina iznīcināt ukraiņu tautas kultūru
Krievija apsūdz ASV pērtiķu baku radīšanā laboratorijās Nigērijā
Aptauja: Iedzīvotāju satraukums par Covid-19 izplatību zemākais pēdējo divu gadu laikā
Planētas noslēpumi: Globālā sasilšana nav atcelta! Mitrie tropi virzās uz poliem
FOTO. Latvijā vēl retums – saimniecība, kur top produkti no aitu piena
Lasītāja: Agrāk īpašuma nodoklis bija 0,2–0,5%, bet šogad 1,5% – trīs reizes dārgāk. Kāds tam pamatojums?
Vai dzīvesvietu drīkst deklarēt jebkur – arī vasarnīcā?
Planētas noslēpumi: Teju vai neticami! Kā izskatās pasaules diženākie baseini
Vilis un Vilhelms – šīs dienas gaviļnieki! Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
“Viņi izvilka līķus, izņēma visu aprīkojumu.” Krievijas spēki veikuši slepenu operāciju no nogrimušā kreisera “Moskva”
“Ārstiem darba būs daudz…” – prognozē profesors