Donalds Tramps.
Donalds Tramps.
Foto; SCANPIX/REUTERS/LETA

Uldis Šmits: Aukstais karš līdz Trampa prezidentūras beigām? Ar ko “spēlējas” Vašingtona un Pekina 2

Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā
Kokteilis
Vai stārķi gaidījāt? 10 vārdu īpašnieki, kas drīzumā varētu sagaidīt ģimenes pieaugumu
Kokteilis
ĀTRAIS TESTS. Ko ieraudzīji pirmo – jaunu dāmu vai padzīvojušu kungu? Aplūko zīmējumu un uzzini par sevi ko jaunu!
Lasīt citas ziņas

Ja piemērojam politikai biblisko atzinumu “iesākumā bija vārds”, tad vārds nu ir izskanējis, piesaucot auksto karu. Tas varētu ilgt vismaz līdz Trampa prezidentūras beigām vai iegūt vesela laikmeta aprises.

Donalds Tramps vai dažādi Baltā nama administrācijas pārstāvji teju ik dienas nāk klajā ar nosodījumu Ķīnai, un šis seriāls jau kļūst grūti izsekojams.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pekina nepaliek parādā, taču bieži vien izsakās ne pārāk augstā oficiālā līmenī un rezervētāk. Kā Ķīnas Ārlietu ministrijas preses dienesta 24. maija paziņojumā, kurš tomēr ir ievērības cienīgs. Kaut vai tā atzinuma dēļ, ka Vašingtonā daži politiskie spēki esot saņēmuši par ķīlniecēm ASV un Ķīnas attiecības, kas noved abas valstis pie “jauna aukstā kara”.

Ja piemērojam politikai biblisko atzinumu “iesākumā bija vārds”, tad vārds nu ir izskanējis, piesaucot auksto karu. Tas varētu ilgt vismaz līdz Trampa prezidentūras beigām vai iegūt vesela laikmeta aprises.

Lai gan tiek piedāvāts arī tūlītējs izlīgums, jo “Ķīna negrasās mainīt un vēl jo vairāk aizstāt ASV”, un “pienācis laiks arī ASV atteikties no domas mainīt Ķīnu vai apturēt 1,4 miljarda ķīniešu vēsturisko gaitu uz modernizāciju”.

Turklāt Pe­kina un Vašingtona “iegūst no sadarbības un zaudē no konfrontācijas”, tādējādi “Ķīnai un ASV jāatrod mierīgas līdzāspastāvēšanas un savstarpējas sadarbības modelis, pierādot, ka tas ir iespējams starp divām valstīm ar atšķirīgām sistēmām un kultūrām”, turklāt sistēmu atšķirības izriet no tautu izdarītajām izvēlēm, “kas jāciena”.

Lai gan izvēles iespējas ķīniešiem mēdz būt diezgan ierobežotas pat Honkongā, kur saskaņā ar formulu “viena valsts, divas sistēmas” formāli pastāv politiska autonomija un lielā mērā tieši biznesam pievilcīgais apstāklis ir veicinājis jau pieminēto gaitu uz modernizāciju.

Bet tas ļauj saglabāt arī zināmās honkongiešu aprindās raksturīgu brīvdomību un protesta garu, ko Pekina tiecas iegrožot. Šobrīd kompartijas modrajā vadībā top likumi, kas ļaus dumpīgajā teritorijā pastiprināt represīvo orgānu un arī ideoloģisko klātbūtni.

Reklāma
Reklāma

Vašingtona un Londona to uzskata par 1997. gadā Ķīnas un Apvienotās Karalistes slēgtās vienošanās pārkāpumu, un Tramps nelaiž garām izdevību iekļaut šo faktu savā apsūdzību sarakstā. Līdzās blēdībām tirdzniecībā (kas gan, viņaprāt, ir vispārēja, godīgajiem amerikāņiem skādējoša tendence), intelektuālā īpašuma zagšanai un koronavīrusa izplatīšanai.

“Vienas valsts” principu Pekinai ir izdevies vairāk vai mazāk uzspiest pārējai pasaulei. Taču Taivānas un daļēji arī Honkongas iemiesotā cita, ne vienpartijas, bet demokrātiskā sistēma rada Mao mantiniekiem galvassāpes, jo pierāda, ka ķīnieši spēj gluži labi iztikt bez ĶKP uzraudzības. Ko tāpat apliecina viņu arvien kuplākās kopienas Rietumos.

Šie piemēri sagādā neērtības arī konformistiskajiem rietumniekiem, jo īpaši eiropiešiem, kuri tiek radināti pie tādas kā neizbēgamības, ko nesen, uzrunādams Eiropas diplomātisko korpusu vadītājus, sludināja ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels.

Proti, mēs tagad piedzīvojam ASV visvarenības beigas un sanitārās krīzes paātrinātu “Āzijas laikmeta iestāšanos”. Bet, ja pārfrāzējam mums pazīstamo teicienu, sakām Āzija – domājam (pirmām kārtām) Ķīna.

Borela kunga un neskaitāmu analītiķu vēstījums starp rindām liek noprast, ka mīļā miera labad nāksies vien uztvert globālo kārtību diktējošās aziātu despotijas kā normālu gandrīz vēsturiski predestinētu parādību.

Šajā skatījumā nav diez cik ietverta ne Japānas un Dienvidkorejas, ne Taivānas vai Honkongas pieredze. Ne arī tas, ka Pekinas kapitālistisko komunistu slieksmes neizraisa pārlieku sajūsmu kaimiņzemēs. Pat Vjetnamā, par spīti tuvi radniecīgajai “vienai sistēmai”, kura savulaik neglāba no sabrukuma kādu mums ļoti pazīstamu varenplašu lielvalsti.

Tāpēc var gadīties, ka Eiropas politiķi atkal izrādīsies nesagatavoti kārtējam vēstures gaitas sarūpētajam pārsteigumam. Jo neērta patiesība parasti netiek ielāgota. Arī tā, kuru paretam mēdz sacīt Tramps.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.