Vai mākslīgais intelekts tiešām mazina kognitīvās spējas?
0
Pēdējo divu nedēļu laikā pasaules portālus un sociālos tīklus pārskrēja uz pētījumu balstīts slēdziens: mākslīgais intelekts samazina tā lietotājam kognitīvās spējas un intelektu. Šī atziņa un šķībs pētījuma atstāsts pārlidoja pusi pasaules un parādījās arī Latvijas portālos. Pētījums veikts Masačūsetā, ļoti pazīstamā klīnikā (vēl nav izgājis recenzēšanas procesu), tiesa pētījuma dizains bija pārāk vienkāršs, lai no tā veiktu tālejošus secinājumus.
54 studentiem, vecumā no 18 līdz 39 gadiem tika uzticēts raktīt esejas. Studenti tika sadalīti trīs grupās. Pirmajai grupai ļāva esejas rakstīšanai izmantot OpenAI ChatGPT-4o. Otrajai grupai neļāva izmantot jebkādus liela apjoma valodas modeļu mākslīgā intelekta botus, bet laipni atļāva izmantot jebkādus citus interneta resursus. Trešās grupas dalībniekiem bija jāpaļaujas vienīgi uz savām smadzenēm (tiesa, arī viņi savu eseju nerakstīja uz rakstāmmašīnas, bet uz datora, kas ļāva lietot “copy” un “paste”, veikt noformējumu un pārbaudīt dalījumus, tātad – lietoja šādus tādus rīkus.
Dalībnieki esejas katrs sava grupā rakstīja reizi nedēļā trīs nedēļas pēc kārtas. Ceturtajā nedēļā spēles noteikumi tika izmainīti: ChatGPT grupai vairs nebija atļauts izmantot ārējos resursus – tagad bija jāapkopo iepriekšējās esejas tikai ar savu smadzeņu spēku. Savukārt –”tikai smadzeņu grupai” tika atļauts izmantot ChatGPT. Visās četrās sesijās pētnieki ar elektroencefalogrāfijas palīdzību uzraudzīja dalībnieku smadzeņu darbību; pēc esejas pabeigšanas dalībnieki tika intervēti. Esejas analizēja profesionāli pedagogi un specializēts mākslīgā intelekta rīks; tiesa, par eseju kvalitāti man nav zināmi pētījuma rezultāti.
Rezultāti tika apkopoti, analizēti un demonstrēja tendenci: jo lielāki ārējie resursi darbam, jo dalībnieku kognitīvā iesaistīšanās mazinājās. ChatGPT grupā dalībnieki parādīja vājāko neironu savienojamību, īpaši semantiskajā apstrādē, radošumā, atmiņā un izpildfunkcijās, pie kam aktivitāte šajās jomās trīs sesiju laikā reizi no reizes mazinājās. Savukārt smadzeņu grupas dalībniekiem savienojamība bija visstiprākā un visplašākā, un tā palielinājās ar katru nākamo rakstīšanas sesiju. ChatGPT grupas dalībnieki ziņoja par zemu piederības sajūtu savam darbam salīdzinājumā ar grupu, kas izmantoja tikai smadzenes, un grupu, kas izmantoja meklētājprogrammas. Pētnieki ziņo, ka ChatGPT grupai sanāca vienveidīgākās esejas starp dalībniekiem.
Kad dalībniekiem mainīja spēles noteikumus ceturtajam esejas rakstīšanas uzdevumam, izrādījās, ka ChatGPT grupas dalībnieki uzrādīja ievērojamus snieguma trūkumus salīdzinājumā ar smadzeņu grupu. Smadzeņu grupa labi atcerējās, ko rakstījuši iepriekšējās trīs nedēļās, bet ChatGPT grupa gandrīz visu bija piemirsusi. ChatGPT grupas dalībnieki ceturtajā sesijā (kad vairs mākslīgo intelektu izmantot nevarēja) parādīja lielāku neironu savienojamību nekā iepriekšējās trīs sesijās, taču tā arī nesasniedza to līmeni, kas smadzeņu grupā bija novērots 2. un 3. sesijā. Savukārt 4. sesijā savienojamība smadzeņu grupā (jau darbībā izmantojot ChatGPT) ievērojami pārsniedza ChatGPT grupas līmeni visās pirmajās trīs sesijās.
Kāpēc ChatGPT grupai bija slikti rezultāti ceturtajā esejā? Šī eseja bija balstīta uz iepriekšējām trim. Tādējādi ChatGPT grupa bija neizdevīgā situācijā, jo viņu samazinātā iesaistīšanās pirmajās trīs esejās dabiski noveda pie sliktākas materiāla atcerēšanās. Medicīnas studentiem (tā ir mana vienīgā augstākā izglītība, taču uzskatu to par ļoti labu izglītību) ir analoģija – visa semestra garumā citu studentu mājasdarbu pārrakstīšana (kopēšana) ir mazāk efektīvs mācīšanās veids nekā pašam veicot darbu (piemēram, konkrēta slimnieka diagnostikas un ārstēšanas analīze).
Lai pareizi novērtētu, vai mākslīgā intelekta botu atkārtota izmantošana patiešām ietekmēja studentu kognitīvās spējas, pētniekiem būtu bijis jānovērtē abu grupu sniegums pilnīgi jaunā uzdevumā.
Šie rezultāti liecināja, ka mākslīgā intelekta izmantošana eseju rakstīšanai izraisa pakāpenisku neironu savienojamības samazināšanos un vājāku iesaisti.
Pat pēc tam, kad tika pāriets uz savu smadzeņu izmantošanu, tie, kuri iepriekš bija paļāvušies uz ChatGPT, nespēja panākt to kognitīvās iesaistīšanās līmeni, ko sasniedza tie, kuri regulāri bija paļāvušies uz savām smadzenēm. Autori interpretēja šos rezultātus kā pierādījumu tam, ka paļaušanās uz mākslīgā intelekta rīkiem noved pie “kognitīvā parāda uzkrāšanās”, kam raksturīga kritiskās domāšanas un radošuma mazināšanās.
Šo secinājumu globālu portālu un sociālo tīklu redaktori pārvērta šausminošos virsrakstos un nesaprotamos skaidrojumus, no kuriem lasītājiem radās nepārprotams secinājums – ja Tu lietosi mākslīgo intelektu, Tavas kognitīvās spējas mazināsies un Tu kļūsi stulbs. Es atcerējos, ka kaut kur esmu lasījis atziņu, ka ar mākslīgo intelektu esot tāpat kā ar pornogrāfiju – visi lietojot, bet publiski ar šo faktu nelepojoties un pat neatzīstot. Lielā mērā mākslīgā intelekta un interneta resursu lietošana nozīmē nesaprotamas autortiesības (es nudien nevaru atrast – kurš ir izdomājis aforismu par pornogrāfiju un mākslīgo intelektu).
Lai saprastu, kā īsti ir ar mākslīgā intelekta ietekmi uz kognitīvo domāšanu, jautājumu uzdevu trim dažādiem mākslīgā intelekta rīkiem, pie kam jautājumus uzdevu iespējami atšķirīgi. Kaut mākslīgā intelekta rīki ir radīti dažādās pētnieku komandās, viņi visi sniedza gauži līdzīgas atbildes, ko es apkopoju divos punktos.
Pirmais būtu – pasīva rosība vai pat pilnīga paļaušanās uz mākslīgo intelektu var potenciāli mazināt kritisko domāšanu, atmiņu un problēmu risināšanas prasmes. Ja mēs pārstājam “trenēt” savas smadzenes, tās var kļūt vājākas. Savukārt (otrais) būtu – aktīva, stratēģiska un apzināta mākslīgā intelekta izmantošana (kā rīka vai palīga) var uzlabot un paplašināt mūsu kognitīvās spējas, atbrīvojot mūs no rutīnas un ļaut koncentrēties uz augstāka līmeņa domāšanu, radošumu un stratēģisku problēmu risināšanu.
Pārskatījis vairāku mākslīgā intelekta rīku atbildes, man ienāca prātā salīdzinājums, ka arī šie rīki mēdz “špikot”, proti norakstīt viens no otra. Ir labi zināms, ka špikot viens no otra mēdz pat paši labākie studenti. Man ir aizdomas, ka līdzīgus jautājumus mākslīgajam intelektam citās valodās jau uzdevuši simtiem interesentu, un viņiem bijis laiks koncentrēties uz līdzīgu atbildi (pat neskatoties uz jautājuma formulējumu).
Pētījuma raisītas pārdomas par mākslīgo intelektu ikdienā vecākiem cilvēkiem, kam kognitīvās spējas draud mazināties.
Pēdējos trīs gados mākslīgajam intelektam ir noticis astronomisks jaudas un iespēju pieaugums, un līdz ar to ir strauji pieaugusi arī mākslīgā intelekta izmantošana visdažādākajiem mērķiem, sākot no memiem un karikatūrām līdz mūzikai, filmām, programmatūras kodiem un zinātniskajiem rakstiem. Nav šaubu, ka ģeneratīvais mākslīgais intelekts sniedz milzīgas iespējas daudzu ikdienas dzīves aspektu uzlabošanai un pat veselības uzlabošanai, bet pieaug arī bažas par mākslīgā intelekta izmantošanas potenciālajām “tumšajām pusēm”.
Līdz šim vairums no šīm bažām ir bijušas saistītas ar ētiskām dilemmām, piemēram, privātuma apsvērumiem, sociālekonomiskajām atšķirībām un darba vietu zaudēšanu. Pēdējo nedēļu pētījumi liek uzdot jautājumu – vai mākslīgā intelekta izmantošana var kaitēt mūsu smadzenēm?
Aprakstītais pētījums taču tika publicēts globāli populārākajos preses izdevumos un sociālajos tīklos, izraisot satraukumu ar virsrakstiem, kas apgalvoja, ka mākslīgā intelekta izmantošana izraisa kognitīvus traucējumus un samazina spēju mācīties un domāt. Kā tas daudzkārt pieredzēts, mediju kaislībās svarīgākās nianses pazūd, bet satraukums izplatās ātrāk nekā patiesība. Lai cik tas neliktos dīvaini, globāli nedēļas laikā parādījās arī daži analītiski raksti, kuri apgalvoja – paziņojumi un apgalvojumi, ka mākslīgais intelekts sabojā mūsu smadzenes, ir vismaz parspīlēti, ja ne melīgi.
Pētījums, kurā esejas raksta 54 studenti, bet pilnībā četru nedēļu uzdevumus izpilda tikai 18 (varbūt es kļūdos, bet tieši tā es izlasīju pētījuma dizainā), ir pārmērīgi šaurs skats. Esejas ir visai sarežģīts žanrs. Iedomājieties situācijas izklāstu esejai – visu laiku latviešu izcilākais esejists, izcilu noveļu un īso stāstu autors Andrejs Upītis un tie Rīgas Domes deputāti, kam ir neierobežotas zināšanu apguves iespējas, taču viņi nolemj sagriezt Andreja Upīša pieminekli. Nu iedomājieties, ka vienā grupā eseju par jebkuru tematu rakstītu Andrejs Upītis, bet otrā – Domes deputāti. Salīdzināšanas procesā pakārtos izvēlētie vērtētāji, bet mākslīgais intelekts lūgtu viņu pašu atslēgt.
Otrs aspekts, kas man neļauj pilnībā akceptēt pētījuma dizainu, ir elektroencefalogrāfijas (EEG) izmantošana par šķīrējtiesnesi. EEG, lai gan ir fascinējošs mērinstruments, ir labāks kopējo tendenču mērīšanai nekā precīzu smadzeņu funkciju noteikšanai. Elektroencefalogrāfijas rezultāti, manuprāt, bija lielākais neskaidrību un satraukuma avots saistībā ar šo pētījumu, jo termins “neironu savienojamība” šādā kontekstā ir maldinošs.
EEG konkrētā pētījumā sniedz datus par neironu aktivitāti, bet nu nekādi nevar izvērtēt neironu savienojumus. Aktivitātes trūkums nenozīmē, ka savienojumi nepastāv vai ir zuduši — tie vienkārši nav novērojami, jo nav aktīvi iesaistīti. (Ievērojamais amerikāņu medicīnas publicists Pīters Attia iesaka analoģiju ar gaismas slēdža ieslēgšanu.
Ja mēs ieslēdzam slēdzi un telpā iedegas konkrēta gaisma, mēs varam secināt, ka gaisma ir savienota ar slēdzi, pat ja mēs neredzam vadu, kas slēdzi ar lampiņu savieno. Bet, ja mēs neieslēdzam slēdzi, tas nenozīmē, ka starp slēdzi un gaismu nav savienojuma — mums vienkārši nav informācijas, kas varētu apstiprināt vai noliegtu jebkādu iespējamo savienojumu). Tātad – pētījuma EEG rezultāti liecina, ka dalībnieki, rakstot esejas ar mākslīgā intelekta palīdzību, mazāk izmantoja neiroloģisko savienojumu shēmas, kas saistītas ar kritisko domāšanu, atmiņu un radošumu, nekā rakstot paši, bet šo atziņu nevar interpretēt kā norādi uz to, ka savienojamība kādā veidā tika bojāta vai mazinājās. Šī savienojamība vienkārši nebija “ieslēgta”.
Apkopojot pārdomas par pētījuma dizainu sanāk, ka pētījums tika veidots, lai novērtētu māklīgā intelekta ietekmi uz kognitīvo iesaistīšanos, bet nebija veidots, lai novērtētu ietekmi uz kognitīvās iesaistīšanās spēju. Tas varbūt parādīja, ka mākslīgā intelekta izmantošana samazināja domāšanas apjomu, kas bija nepieciešams esejas uzdevumu izpildei, bet tas neparādīja, ka mākslīgā intelekta izmantošana pasliktināja dalībnieku spēju domāt.
Vai tas nozīmē, ka mēs varam pilnībā ignorēt šo pētījumu un visu domāšanu uzticēt mākslīgajam intelektam, nebaidoties par negatīvām sekām uz kognitīvajām spējām? Tieši to šis pētījums ne pierāda, ne apstrīd.
Smadzenes ir orgāns, kas darbojas pēc principa “lieto vai zaudē”. Jo vairāk mēs izmantojam noteiktus smadzeņu apgabalus, jo tie kļūst spēcīgāki, savukārt neaktīvi apgabali ar laiku vājinās. Ja mēs paši nekad “netrenējam” kādas konkrētas kognitīvās prasmes, visus šādus uzdevumus uzticam mākslīgā intelekta rīkiem, tad konkrētās smadzeņu daļas, droši vien, kaut kādā mērā atrofējas.
Ja žurnālists vai tam pielīdzināta persona (kā šā raksta autors) neraksta apcerējumu vismaz reizi nedēļā, viņš vecumdienās jebkurā gadījumā pazaudē eseju rakstīšanas spēju, un viņu ar bezcerīgu vērtējumu var likt jebkurā no mūsu apsskatītā pētījuma trim dizaina grupām – slikta eseja sanāks gan ar, gan bez ChatGPT līdzdalības.
Manuprāt, vislielākie riski ar pārmēra mākslīgā intelekta izmantošanu ir tieši bērniem un pusaudžiem – ja viņi pārlieku uzticēsies mākslīgajam intelektam un nenoslogos savas smadzenes, jo jaunībā smadzenes ir īpaši plastiskas.
Tāpēc mums šis mākslīgais intelekts būtu jāuzskata par papildinājumu mūsu pašu garīgajām spējām, nevis to aizstājēju. Skolā tas, visticamāk, prasīs esošo mācību apguves un zināšanu novērtēšanas metožu atjaunināšanu, iekļaujot tajās mākslīgā intelekta izmantošanu, vienlaikus maksimāli saglabājot aktīvu skolēnu līdzdalību — tāpat kā interneta parādīšanās izglītībā mainīja uzsvaru no faktu meklēšanas un iegaumēšanas uz informācijas analīzi un sintēzi.
Šķiet, ka arī mācīšanās procesā mākslīgais intelekts var veicināt lielāku kognitīvo iesaistīšanos, ja to izmanto prātīgi. Piemēram, rakstīšanā mākslīgais intelekts palīdz “izķert” gramatikas kļūdas, ļauj šo nelaimīgo eseju, pamfletu par veselības ministru vai žurnālistisko aprakstu strukturēt un atbrīvot laiku, lai vairāk uzmanības veltītu jaunu argumentu meklēšanai vai izstrādei. Mēs varam izmantot mākslīgo intelektu, lai informētu savu domāšanas procesu, nevis atdotu mākslīgam intelektam kontroli pār mūsu domāšanu. ChatGPT vai citu līdzīgu rīku izmantošana var samazināt cilvēka iesaistīšanos kognitīvi sarežģītu uzdevumu veikšanā.
Lai gan šis pētījums to neparāda, šāda tendence varētu galu galā veicināt kognitīvo spēju pasliktināšanos, bet tikai tad, ja kāds izlemj pilnībā paļauties uz šiem rīkiem kā pilnīgu aizstājēju, nevis papildinājumu saviem smadzenēm. Kamēr mēs paliekam mentālajā procesā galvenie, mākslīgais intelekts var kalpot, lai stiprinātu un paplašinātu mūsu spējas dziļai un radošai domāšanai.
Daži secinājumi
Cilvēka intelekta un mākslīgā intelekta apvienots spēks var radīt tādu progresu, kādu mēs patlaban nevaram iedomāties ar noteikumu, ja mākslīgais intelekts ir instruments, nevis smadzeņu aizvietotājs. Problēma nav rīks, bet gan tas, kā mēs to izmantojam.
Ja nu kāds šo rakstu ir izlasījis līdz šai vietai, viņš ir nedaudz vairojis savas kognitīvās spējas. Viņam es lūdzu aizdomāties – kā racionāli izmantot mākslīgo intelektu. Ir taču liela atšķirība starp esejas ārpakalpojumu izmantošanu un mākslīgā intelekta izmantošanu, lai palīdzētu sakārtot savas itin haotiskas idejas.
Atradu internetā vēl vienu aforismu – mākslīgais intelekts, kā mēs to saprotam, nav burtiski inteliģents, bet gudrs papagailis ar milzīgu bibliotēku atmiņā.
Mākslīgā intelekta “kognitīvās izmaksas” var būt saistītas ne tik daudz ar tā klātbūtni, cik ar izmantošanas mērķi. Ja es izmantoju mākslīgo intelektu, lai aizsūtītu standarta e-pastu, es nemazinu savu intelektu. Tā vietā es atbrīvoju resursus lietām, kas patiešām prasa manu domāšanu un radošumu. Manuprāt, mākslīgais intelekts ir izcila iespēja vienkāršot garlaicīgus darbus, atstājot man pašam sev vairāk smadzeņu jaudas, kad tas ir nepieciešams.
Vēl kāds piemērs, ko gatavojot šo rakstu, atradu internetā. Jaunībā es atcerējos desmitiem tālruņu numuru, adrešu, dzimšanas dienu un citu informāciju par saviem draugiem un ģimeni (nu labi – vairumu no šīs informācijas kā stabils “cietais disks” atcerējās mana māte līdz 95 gadu vecumam, un es viņai pajautāju to, ko biju piemirsis. Pēdējos divdesmit gadus neesmu iegaumējis nevienu tālruņa numuru, nu varbūt savējo un savas sievas. Es sevi mierinu ar apziņu, ka nekļūstu dumjš, bet vienkārši man ir mobilais tālrunis un vairs nav nepieciešams kaut ko iegaumēt.
Mēs esam nodevuši noteiktu atmiņas funkciju savām ierīcēm, kas ļauj mums koncentrēties uz cita veida domāšanu.
Prasme nav atcerēties, bet gan zināt – kā atrast, filtrēt un piemērot informāciju, kad tā ir nepieciešama – pielietot savas smadzenes tur, kur tās ir nepieciešamas.
Cilvēki laiku pa laikam pārdefinē intelekta jēdzienu. Ir daudz veidu, kā būt gudram, un viena no svarīgākajām gudrības pazīmēm ir prasme lietot rīkus un tehnoloģijas. Kādreiz gudrs nozīmēja prast apstrādāt krama akmeni, uztaisīt slazdu mamutam, vēlāk – lietot latīņu valodas deklinācijas vai strādāt ar logaritmu lineālu. Savulaik, kad vācu kalējs Johans Gūtenbergs (1394. –1468) radīja grāmatu iespiešanas tehnoloģiju, sāka drukāt pirmās grāmatas, viņa tipogrāfija tika apsūdzēta, ka padara cilvēkus par slinkiem domātājiem. Vēlāk cilvēce tāpat apsūdzēja kalkulatoru un internetu. Gan tipogrāfija, gan kalkulators, gan internets izrādījās lieliski civilizācijas sasniegumi.
Tomēr raksta galvenais – Masačūsetā veiktais un manis necili aprakstītais pētījums cilvēces domāšanas procesam ir svarīgs. Tas sacēla vētru ūdens glāzē un lika sociālajiem tīkliem sākt domāt – cik lielā mērā drīkst izmantot mākslīgo intelektu, lai nezaudētu savu intelektu. Man šis pētījums ļauj apgalvot, ka mākslīga intelekta izmantošana nepadara cilvēkus mazāk inteliģentus – tikpat vienkārši būtu teikt, ka kalkulatori padarīja mūs sliktus matemātikā un Latvijas bērnu sliktie rezultāti STEM priekšmetos ir tehnoloģiju lietošanas rezultāts. Ja mēs vēlamies saglabāt savu prātu asu, atbilde nav izvairīties no mākslīgā intelekta, bet gan apdomīgi un racionāli to izmantot.
Tas nenozīmē, ka atmiņa vairs nav svarīga. Vienkārši ir mainījies uzsvars. Nākotne nav cilvēka smadzeņu cīņa pret mākslīgo intelektu. Ar mākslīgā intelekta klātbūtni mēs vairāk pievēršamies sintēzei, izpratnei un emocionālajai inteliģencei – cilvēciskajām īpašībām. Mums nav vajadzīgi rakstītāji, kuri prot tikai pierakstīt to, ko citi saka; mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot uzdot labākus jautājumus, kas virza attīstību.
Pastāstiņš – kā es (pensionārs) devos mākslīgā intelekta rīkus apgūt
Nolēmu uzlabot savas zināšanas darbā ar mākslīgo intelektu. Kā pensionārs vērsos pašvaldībā ar lūgumu man nodrošināt mūžizglītības kursus. Man piedāvāja iemācīties uztaisīt savu e-pasta adresi, elektronisko parakstu vai pat kaut ko apmācīt e-veselības aspektos. Es teicu, ka e-veselību nevar iemācīt nevienam, jo tā ir tik kropla sistēma, ka to nāksies pilnībā pārveidot. Es lūdzu mani apmācīt mākslīgā intelekta lietošanā kaut vai tādā apmērā, lai es mājās varētu veidot animācijas filmu, nu piemēram, kaut ko nedaudz līdzīgu Zilbaloža “Straumei”. Jāteic, ka pašvaldības darbinieku sejās es nesaskatīju atbalstu.
Beigu beigās es tiešām atradu iespēju aiziet uz lekciju – nodarbību. Bijām ieradušies trīs klausītāji. Vīrs, kurš lasīja lekciju par mākslīgo intelektu, šo lekciju bija veidojis, izmantojot divas galvenās funkcijas: “copy” un “paste”, kā arī sliktu tulkotāju (tulkošana rīki un rīki, ar kuriem runātu tekstu var pārvērst rakstu darbā, kvalitatīvi ļoti atšķiras). Neko jauna neuzzināju.
Arī praktiskajās nodarbībās mūsu sadarbība neveicās, jo vairums no tā, ko viņš piedāvāja, jau sen atradās uz mana datora ekrāna. Un tomēr taisnība triumfēja – vīram uz viņa datora bija instalētas vairākas maksas programmas, kas “izģērbj” sievietes. Es iedevu paša fotografētu premjerministres bildi visā augumā, mans pedagogs viņu izģērba, un rezultāts bija diži labs – mūsu valsts premjerministre mākslīgā intelekta interpretācijā bija patiesi skaista. Mēs sapratām, ka jau pirmajās desmit sadarbības minūtēs esam nonākuši līdz mākslīgā intelekta ētiskajām dilemmām un privātuma problēmām, kas vismaz šobrīd ir daudz aktuālākas par mākslīgā intelekta spējām samazināt mūsu kognitīvās funkcijas.
Kāpēc es raksta vidū pieminēju “pamfletu par veselības ministru”? Vienkārši – ministra birojā arī darbojas mākslīgais intelekts, kas čakli meklē internetā visu, kas saistīts ar ministru. Šis mans nevajadzīgais iestarpinājums ļaus ministra birojam ieraudzīt šo rakstu, caurlasīt to un celt savas kognitīvās spējas un paplašināt zināšanas. Diemžēl ministrs pats tik garus rakstus nelasa.
