1
Jūs uzņēmējus aicināt uz kooperāciju, bet, kad viņi sadarbojas, tad sodāt…
Drīkst sniegt kopīgu piedāvājumu, bet tas ir atklāti jādara zināms iepirkumu komisijai. Nedrīkstat vienoties par komerclietām. Tajā vietā mazie uzņēmumi izdomā dažādas shēmas, piemēram: šajā iepirkumā uzvarēšu es, bet tu – nākamajā! Vēl aizsūta konkurentam e-pastu: “Pieliec 10%!” Vēl cits parēķina: nu labi, sods, ja pieķers būs 2,5 līdz 4,5% no apgrozījuma, bet peļņa būs 10%… Konkurences ekonomisti tāpēc uzdod jautājumu: vai sodi ir adekvāti? Esam nonākuši pie atziņas, ka būtiskākais ir lēmums par pārkāpumu un sods.
Reputācijas pabojāšana neietekmē?
Diezin vai. Sabiedrība Latvijā korupciju un karteļus uztver kā neatņemamu ikdienas parādību.
Tomēr neviens uzņēmējs, kuru esam sodījuši par karteli, vairs atkārtoti nenonāk mūsu redzeslokā – tātad respektē. Jo baidās ne tikai no naudas soda, bet arī tā, ka uz gadu izslēgs no tiesībām piedalīties iepirkumos. Varbūt tie pseidokonsorciji reiz beigsies. Paliks tikai kādas metastāzes. Pat Zviedrijā un Somijā pastāv aizliegtās vienošanās publiskajos iepirkumos. Mums priekšā vēl ilgs darbs.
Salīdzinājumā ar Konkurences padomi ieroči Valsts kontrolei ir švakāki. Kad valstij jāuzmana uzņēmēji, tā ar likumu noteikusi plašas sankcijas, bet, kad valsts pārvaldei jākontrolē pašai sevi, tad ar mīkstiem cimdiņiem. Vai tas ir pareizi?
Jā, ir mīkstie cimdiņi. Likums dod iespēju Konkurences padomei vērsties tikai divos gadījumos: kad uzņēmums ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli un aizliegtās vienošanās gadījumā. Bet kādas ir galvenās konkurences problēmas Latvijā? Sabiedriskās domas aptaujā Konkurences padome rudenī konstatēja: publisku personu – valsts un pašvaldību – nepamatota iesaiste komercdarbībā, dibinot savus uzņēmumus, kā arī piešķirot dažiem uzņēmumiem privilēģijas, diskriminējot citus.
Kā Rīgas pašvaldība ar ūdens ražošanu un mākslīgu konkurenci “Mobilly” lietotnei?
Jā, tieši tā. Valsts pārvaldes likuma 88. pants paredz pašvaldībām tiesības dibināt kapitālsabiedrības, kad ir tirgus nepilnības vai stratēģiskas vajadzības. Ar šo piesedzoties, pašvaldības dibina jebkādas kapitālsabiedrības. Uzņēmējus ļoti uzmanām, bet nerisinām galveno problēmu, kad publiskais sektors izmanto savu pozīciju, diskriminējot tirgus spēlētājus – šim došu, tam nedošu! Pārkāpumu ir ļoti daudz. Arī šī iemesla dēļ mūsu ekonomika ir iestagnējusi. Netaisnīgi, ka Konkurences likums paredz iespēju vērsties tikai pret komersantiem. Tāpēc Latvijai tik grūti ar investīcijām un inovācijām. Inovācijas var nākt tikai no privātā sektora, jo tas atrodas zem konkurences spiediena.
Savukārt Valsts kontrolei nav iespēju vērsties pret publiskām personām, lai tās arī atbild par savu rīcību. Sankcijām ir jābūt – mums nepietiek ar pirksta pakratīšanu. Ir izstrādāti grozījumi Konkurences likumā, kas dotu iespēju prasīt atbildību arī publiskām personām. Decembrī saskaņošanas process ir palēninājies, jo pašvaldības uzskata, ka tas ir vērsts pret to tiesībām dibināt jaunus uzņēmumus. Paskaidroju, ka Konkurences likuma grozījumi neierobežotu pašvaldību tiesības, bet prasītu vienādu attieksmi pret visiem komersantiem. Tas dotu pilnvaras Konkurences padomei atrisināt tādus gadījumus kā ar “Mobilly”.
Vislielākos naudas sodus uzliek Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) un jūs. Vai no sodīšanas atlec kāds labums? Jo alga jums ir trīsreiz mazāka nekā banku uzraugiem…
Redzam, cik dažāds atalgojums ir dažādās ministrijās. Tikpat dažāds ir atalgojums tirgus uzraugiem. Tā ir mūsu mazās valsts problēma ar ļoti daudzām fragmentētām iestādēm. Mums pērn tik daudz aizgājuši projām ne tikai uz privāto sektoru – uz advokātu birojiem, bet arī uz regulatoriem, kur atalgojums daudz lielāks. Man nav saprotams, kāpēc tik mazā ekonomikā valsts pārvaldē ir tik atšķirīgas pieejas atalgojumā. Kāpēc pastāv diskriminācija starp publiskām personām dažādās iestādēs?
Atlīdzību griesti mūsu iestādes rāmī neatbilst mūsu juristu, izmeklētāju kvalifikācijai un darba apjomam. Viņi iet smagās inspekcijās. Citas valsts iestādes algo juristu birojus, kas viņus pārstāv tiesās, bet mūsējie paši iet līdz pat pēdējai instancei. Mēs esam nesamērīgi sliktākā situācijā nekā citi tirgus uzraugi. Turklāt neuzraugām tikai finanšu vai regulētos tirgus, bet pilnīgi visu, ieskaitot nosauktos.
