VIDEO. Aukstā kara astoņdesmitā gadskārta. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim 0
Šogad, 5. martā ir zināma jubileja. 1946. gada 5. martā Sers Vinstons Čerčils teica savu slaveno runu Vestminsteras koledžā ASV Misūrī štatā Fultonā, kuru viņš teica jau kā bijušais Lielbritānijas premjerministrs (viņš bija zaudējis vēlēšanās), klātesot savam draugam – tābrīža ASV prezidentam Edgaram Trumenam, bet šīs runas galvenā jēga bija – Eiropā no Baltijas jūras līdz Vidusjūrai (no Štetīnes līdz Triestei) ir nolaidies dzelzs priekškars, kur tumsas pusē ir palikušas tādas Eiropas galvaspilsētas kā Prāga, Varšava, Bukareste, Budapešta uc. (Rīgu, Tallinu un Viļņu viņš neminēja).
Kopš šī brīža ieviesās gan jēdziens “Dzelzs priekškars”, kas bija Sera Vinstona Čerčila jaunvārds, kā arī “Aukstais karš”, ko lielā mērā radīja antiutopists, rakstnieks Džordžs Orvels.
Kas bija iemesls Seram Vinstonam Čerčilam, kurš vēl gadu atpakaļ sauca Staļinu par savu labāko draugu, jo viņi kopā karoja un kopā viņi bija antihitleriskajā koalīcijā, tik ļoti sadusmoties un saukt lietas īstajos vārdos? Pie vainas lielā mērā bija Irāna. Ieskatīsimies Irānas vēsturē. 1941. gadā Irāna bija vienīgā neatkarīgā valsts Tuvējos Austrumos. Lielbritānija un Padomju Savienība pēc savstarpējas vienošanās Irānā ieveda karaspēku – Padomju savienība no ziemeļu puses, angļi no dienvidiem, sadalot Irānu divās ietekmes sfērās. Tolaik gan krieviem, gan angļiem bija bažas, ka Irānu kā placdarmu var izmantot fašistiskā Vācija, bet droši vien abām sabiedrotajām vairāk interesēja Irānas nafta – nevarēja pieļaut, ka Vācija tiktu pie šiem resursiem, pašu tankiem degvielu vajadzēja.
Bet pēc Pasaules kara beigām ne Lielbritānija, ne Padomju savienība negrasījās karaspēku izvest, kas kara sākumā bija ierakstīts kā viens no vienošanās nosacījumiem. Vēl vairāk – Padomju savienība savā ietekmes zonā Irānā sāka inspirēt visādas socialistiskas revolūcijas, patiesībā pretirāniskas akcijas – piemēram dibināt Dienvidazairbadžānas socialistisko republiku. Tiesa, šajā azairbadžāņu apdzīvotajā teritorijā nebija proletariāta un revolūcija lāga nesanāca. Šī socialistiskā valsts izčibēja pati par sevi. Irāna bija lielākais spriedzes moments starp Lielbritāniju un Padomju savienību.
Tā paša 1946. gada sākumā Padomju savienība sāka aktīvi savā ietekmes zonā Eiropā veidot komunistiskos režīmus. Čehoslovākijā un Polijā šie režīmi sāka uzņemt apgriezienus. Polija bija ļoti sagraizīta teritoriālā ziņā. Polijai bija atņemta liela teritorija, ko tagad mēs zinām kā Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, kas vienmēr bija bijušas poļu zemes – šo teritoriju bija pievākusi Padomju savienība. Toties poļiem tika iedota Silēzija un Pomerānija, kas tika nogrieztas no Vācijas. Notika lielas tautas staigāšanas. Milzīgas ļaužu masas tika pārvietotas dzīvot uz “atvāciskotas” zemi un “atvāciskotām” pilsētām.
Vēl šajā brīdī ļoti kofliktaina zeme bija Dienvidslāvija, kas sāka virzīties sociālisma virzienā, bet tieši šajā laikā Staļinam ar Josifu Brozu Tito parādījās pirmās nesaskaņas.
Socialistiskošanās bija sākusies, un tas, protams, Rietumu demokrātiskās valstis satrauca. Tieši tāpēc – gadu pēc Otrā pasaules kara viens no uzvaras kaldinātājiem un stratēģiem Sers Vinstons Čerčils parādīja kā pasaule attīstās. Viņš tajā laikā nebija amatpersona, viņš bija izbijušais premjerministrs, taču viņam bija milzīga autoritāte Austrumos, tāpēc šo runu visi uztvēra kā dogmatisku.
Pats Amerikas prezidents Edgars Trumens pirms tam bija uzņēmis Seru Vinstonu Čerčilu savā ārpilsētas rezidencē, viņi lieliski pavadīja vakaru, dzerot vīnu un viskiju. Seram Vinstonam Čerčilam patika dzert vīnus un viskijus pie visiem ēdieniem. Viņam piemita teiciens, ka viņš savā nākamajā dzīvē labprāt būtu dzimis Amerikā, neraugoties uz to, ka amerikāņi pie pusdienām nedzer viskiju. Patiesībā viņa māte bija amerikāniete un Sers Vinstons Čerčils pa pusei pats bija amerikānis. Tā nu Edgars Trumens kopā ar 40 tūkstošiem amerikāņu klausījās Sera Vinstona Čerčila uzrunu, saņemot koledžas akadēmisko grādu. ASV prezidents ar Čerčila runu bija iepazinies jau iepriekš un atbalstīja tās saturu, tomēr oficiāli to nekomentēja, lai atstātu sev manevra iespēju.
Fultonas runa ātri kļuva par dogmatisku. Tā tika publicēta visos lielākajos preses izdevumos, to publicēja (tiesa, atreferējumā) arī Pravda, Izvestija un Cīņa (13. martā).
Pēc trim dienām sekoja Staļina atbildes runa, kurā Sers Vinstons Čerčils tika pielīdzināts bezmaz-vai Hitleram. Staļins norādīja, ka viņš bijis ar Čerčilu sabiedrotais, bet tagad tas ir beidzies. Un Staļins teica, ka viņš ir gatavs visos veidos pret to cīnīties.
Draudzībai starp Seru Vinstonu Čerčilu un Josifu Staļinu bija beigas, un līdz ar viņiem beidzās draudzība starp Lielbritāniju, Franciju un ASV no vienas puses un Austrumu bloku – no otras. Dzelzs priekškars nolaidās tieši pa to līniju, ko bija ieņēmusi padomju armija. Tiesa, bija kāds īpašs stāsts – Austrija, no kuras padomju karaspēks tika izvests.
Pirms astoņdesmit gadiem novilktā robeža Eiropā ir jūtama vēl šobaltdien.
