Viedierīces seno cilvēku rokās? Ir kāda ārkārtīgi uzskatāma liecība, kuru katrā ziņā ir vērts aplūkot 27
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Var uzskatīt, ka ir pietiekami daudz liecību tam, ka cilvēki mēdz nokļūt nākotnē vai, gluži otrādi, uzrodas mūsu pasaulē no kāda cita laika.
Cilvēku pārvietošanās laikā fenomens bieži fiksēts arī senās fotogrāfijās, kurās pēkšņi atklājas tādas detaļas, kurām tajā cilvēces dzīves periodā principā nevajadzētu būt, piemēram, absolūti mūsdienīgas viedierīces.
Tādā veidā kādā senā Umberto Romano gleznā attēlots indiānis ar viedierīci, lai gan darbs tapis 1937. gadā, kad pasaulē tādu ierīču vēl nebija.
Čārlija Čaplina filmā “Cirks”, kas tapusi 1928. gadā, mobilo tālruni rokā tur sieviete. Un pat 1995. gadā notiekoša boksa mača laikā viedierīce kāda skatītāja rokā vēl šķiet absolūti neticama.
Līdz ar to jautājums ir gluži pamatots: no kurienes šīs ierīces tur uzradušās? Vai tas nav vistiešākais apliecinājums tam, ka šajos gadījumos ir darīšanas ar atnācējiem no nākotnes?
Ir kāda ārkārtīgi uzskatāma liecība, kuru katrā ziņā ir vērts aplūkot. Runa ir par kādu 1890. gadā uzņemtu fotogrāfiju, kurā skaidri redzams, ka sieviete runā, izmantojot viedierīci.
Šo fotogrāfiju uzņēmis pietiekami pazīstams zinātnieks, kuru cita starpā uzskata arī par pirmo paparaci, Karls Stērmers (1872–1957), kad viņam pašam bija 18 gadi.
Tajā laikā viņš bija ļoti aizrāvies ar fotografēšanu, turklāt bildēja nevis vienkārši tāpat, bet gan izmantojot visīstāko spiegu kameru, proti, ierīci, kas bija paslēpta apģērbā, un, pateicoties tam, viņam izdevās veikt cilvēku fotogrāfijas absolūti dabiskās un nepiespiestās situācijās un pozās, nevis tad, kad nākas saspringti pozēt objektīva priekšā.
Tas esot bijis tāds kā savdabīgs Karla vaļasprieks, kas kādu laiku bija viņu pilnībā pārņēmis.
Kopumā ar savu slepeno vesti, kuru izgudrojis Roberts D. Grejs, Karls veicis vismaz 500 slepenu fotouzņēmumu Norvēģijas pilsētu ielās, un par to izvērstā materiālā 1942. gadā vēstījis laikraksts St. Hallvard.
Vēlāk šīs fotogrāfijas nonākušas Norvēģijas tautas muzejā, un tā līdzstrādnieki nesen sagatavojuši virkni šo ekskluzīvo fotogrāfiju publikāciju savā oficiālajā tīmekļa vietnē.
Un vienā no šiem attēliem praktiski ikviens vērīgs skatītājs var pamanīt kaut ko ārkārtīgi neparastu – 1890. gadā sieviete nepārprotami runā viedierīcē! Proti, viņa tur kreisajā rokā mobilo ierīci un ir pieliekusi galvu pie tās tieši tā, kā to dara ikviens mūsdienu cilvēks, kad runā pa tālruni.
Noslēpumainā fotogrāfija izraisīja neviltotu speciālistu uzmanību, kuri to pamatīgi izanalizēja, lai noteiktu tādas brīnumainas iespējamības pakāpi. Un eksperti secināja, ka šajā 1890. gadā uzņemtajā fotogrāfijā patiešām redzams kaut kas viedierīcei ļoti līdzīgs. Taču absolūti paliek nesaprotams: pat ja attēlā redzama viešņa no nākotnes, tad kādā nolūkā viņai 19. gadsimta beigās vajadzīga mobilā ierīce, ja tajā laikā nebija ne pavadoņu, ne vispār jebkādu staciju, kas spētu apkalpot tādas ierīces?
To pašu var teikt arī par visiem pārējiem gadījumiem, kad senajās fotogrāfijās fiksētas modernās viedierīces. Un, kā izteikušies ceļošanas laikā fanātiskie atbalstītāji, mēs taču neko nezinām par to, cik lielā mērā attīstītas ir nākotnes tehnoloģijas. Piemēram: kāpēc gan tad jau nevarētu būt izgudrots princips, kas ļauj uztvert un noraidīt signālus ne tikai telpā, bet arī laikā?
Mākslīgais intelekts atdzīvina kaut vai Monu Līzu
Uzņēmuma Samsung mākslīgā intelekta centra speciālisti, izmantojot vienu no jaunākajām tendencēm MI jomā, proti, konkurētspējīgu ģeneratīvo pašapmācību, izveidojuši sistēmu, kas spēj “atdzīvināt” vienīgo jebkura cilvēka statisko attēlojumu, vienalga – vai tas mākslas darbs vai parasta fotogrāfija.
Šīs sistēmas pamats ir tā dēvētais “sejas spiegs” jeb programma, kas apmācīta ar daudziem attēliem un kas spēj atpazīt acis, uzacis, degunu, lūpas, zoda līniju un citus cilvēka sejas elementus.
Otra sistēmas daļa, izmantojot “sejas spiega” sarūpētos datus, būvē kadru secību, no kā veidojas video, kurā “atdzīvojusies galva” veic kustības, kas maksimāli pietuvinātas dabiskajām, un pat mēģina runāt.
Protams, šī sistēmas daļa arī izgājusi iepriekšējas apmācības posmu, bet kā izejas materiāls tam kalpojusi virkne videomateriālu, kas sarūpēti no tīmekļa bezgalīgajām dzīlēm.
Sistēmas sintezējošā daļa sastāv no vairākiem savstarpēji savienotiem neironu tīkliem. Tīkls Embedder izejas datus ņem no “sejas spiega” un piemeklē piemērotus kustības vektorus, balstoties sākotnējās apmācības datos.
Bet neironu tīkls Generator, balstoties tīkla Embedder sagatavotajos datos, ražo īsus videomateriālus ar “atdzīvinātām” sejām, kuras pārvietojas pa vektoru izraudzītām kustībām.
Trešais neironu tīkls Discriminator ir atbildīgs par konkurējošajām savstarpējām attiecībām sistēmā, un tas “skatās” izveidoto video, kuru uzģenerējis tīkls Generator, un izskaitļo tā atšķirības no reālajiem video, kuros veikta sistēmas apmācība.
Un tajā gadījumā, ja atbilstoši kaut kādiem kritērijiem video neapmierina tīklu Generator, tas to visu noraida, rosinot tīklus Embedder un Generator sākt darbu no jauna, kustoties jau mazliet citu ceļu.
Visi trīs neironu tīkli vispirms savu darbu veic ļoti slikti, taču pēc vairākiem miljoniem ciklu, uzkrājot atbilstošu pieredzi, šo tīklu darbs kļūst aizvien labāks.
Bet šo uzlabojumu rosinātājs ir tīkls Discriminator, kas seko tam, lai katrs nākamais video materiāls kvalitātes ziņā pārspētu iepriekšējā mēģinājuma rezultātu.
Visu trīs neironu tīklu salāgotas darbības rezultātā vienkāršie statiskie attēlojumi pārvēršas pietiekami kvalitatīvos “dzīvajos” videomateriālos.
Tādā veidā speciālisti jau likuši “atdzīvoties”, piemēram, Merilinas Monro, Salvadora Dalī, Grigorija Rasputina, Alberta Einšteina un citu vēsturisku personu portretiem.
