“Viņš atdevis visdārgāko, kas viņam ir – savu dzīvību par mūsu brīvību un Latvijas neatkarību.” Harkivā mūžībā pavadīts Latvijas brīvprātīgais karavīrs 0
Otrdien Ukrainas pilsētā Harkivā pēdējā gaitā pavadīts 13. maijā kaujās Luhanskas apgabalā nogalinātais Latvijas brīvprātīgais karavīrs Ukrainā Ņikita Sļadzevskis ar segvārdu “Latvietis”. Atvadīšanās bija klusa un vienkārša, bet vienlaikus – ļoti sirsnīga un cieņpilna. Tā notika Harkivas krematorijā, kur atvadīties no Sļadzevska bija ieradušies viņa cīņubiedri no Ukrainas Bruņoto spēku 3. atsevišķās uzbrukuma brigādes, vēsta portāls lsm.lv.
Cilvēkus, kas bija ieradušies atvadīties no Sļadzevska, uzrunāja 3. atsevišķās uzbrukumu brigādes komandiera vietnieks Ihors Mihailenko ar segvārdu “Čerkass”. Viņš atzīmēja, ka ar Sļadzevski iepazinušies jau sen – 2017. gadā, kad Sļadzevskis pārcēlies dzīvot uz Ukrainu un pievienojies Harkivas patriotisko aktivitāšu kustībai. Sļadzevskis bijis starp pamatlicējiem vairākām sabiedrisko aktivitāšu iniciatīvām – kopā ar draugiem dibinājis nažu pašaizsardzības klubu “Nord Storm”, kas darbojies 18 pilsētās.
Kā raksturoja Mihailenko – ja Sļadzevskis kaut kam pievērsies, tad to darījis ar simtprocentīgu atdevi, un pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma sākuma viņš pilnībā pievērsies Ukrainas aizstāvībai.
“Latvietis” bijis tāds cilvēks, kuru mīlējuši visi – gan cīņubiedri, gan cilvēki, kurus viņš sastapis pirmo reizi dzīvē. Viņš ātri varējis atrast kopīgu valodu ar citiem, tajā skaitā ierakumos sēdošajiem. Un arī viņa draugi darīs visu iespējamo, lai Sļadzevska piemiņa nekad nezustu.
No “Latvieša” atvadīties bija ieradušies apmēram 50 viņa cīņubiedri, uz Harkivu bija atbraukuši arī Latvijas vēstniecības pārstāvji, kas atveda Latvijas karogu, ar ko tika klāts viņa zārks. Atvadīšanās ceremonijā bija gan Latvijas, gan Ukrainas karogi, gan arī cīņu klubu īpašie karogi.
Viens no Sļadzevska tuvākajiem cīņubiedriem 3. atsevišķajā uzbrukumu brigādē ir Jaroslavs, kurš ar “Latvieti” bijis pazīstams jau kopš 2017. gada.
Jaroslavs par Sļadzevski stāstīja: “Šajā pietiekoši ilgajā laika posmā viņš ir kļuvis par daļiņu no mūsu tautas. Viņš ir atdevis visdārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību par mūsu brīvību un Latvijas neatkarību.
Viņš bija jautrs un dzīvespriecīgs, rūpējās par saviem tuvākajiem. Viņš ir atstājis ļoti lielu iespaidu uz jauno paaudzi, trenējot viņus. Viņš lieliski paukojās, bija ļoti zinošs cīņas mākslā, ļoti noderīgs gan kā instruktors, gan arī kopumā sabiedrībai.”
Dzīvojis Ukrainā, bet skumis pēc Latvijas
Sļadzevskis tika nogalināts 13. maijā, pildot kaujas uzdevumu Luhanskas apgabalā, Svatovas rajona Novovodjanas ciemā. Kā stāstīja Jaroslavs, Sļadzevskis ar cīņu biedriem bijuši pozīcijās, kad pret viņiem sācies uzbrukums. Sākotnēji viņi to atsituši, taču tad sācies bezpilota lidaparātu uzbrukums – atlidojis drons, nometis lādiņu un Sļadzevskis tika ievainots. Cīņu biedrs sācis Sļadzevska evakuāciju, bet tur esot bijuši ļoti sarežģīti evakuācijas apstākļi un evakuācijas laikā notika otrs dronu uzbrukums, kurā Sļadzevskis un cilvēks, kas mēģināja viņu izvest, gāja bojā.
Sļadzevskim jūlija sākumā paliktu 28 gadi. Ukrainā viņš nonāca, jo šeit viņam bija draugi, to viņš pirms gada stāstīja izvērstā intervijā vienam ukraiņu medijam, kurā arī atklāja, ka pašam ir bijusi smaga bērnība Latvijā – viņš esot uzaudzis Latvijas bērnunamā un agrā jaunībā ļoti pietrūcis visa tā, kas ir citiem bērniem – vecāku mīlestības. 2017. gadā Sļadzevskis pārcēlies uz Ukrainu, kur sastapis draugus. Taču visus šos gadus, dzīvojot Ukrainā, skumis pēc Latvijas.
“Lai arī es ilgu laiku nodzīvoju Latvijas bērnunamā, es vienalga skumstu pēc Latvijas, pēc draugiem, pēc māsas skumstu. Es ar prieku atbrauktu uz Latviju un apciemotu savu māsu un sastaptu savas radinieces, kuras jau gandrīz astoņus gadus neesmu redzējis. Laikam jau izaugušas lielas… Gribētos apmeklēt Rīgu – obligāti, un apmeklēt armijas bāzi. (..) Gribētos vienkārši atbraukt uz dzimteni, bet pagaidām nav iespējams. Ir jāpabeidz šis karš,” pirms gada sarunā ar Ukrainas mediju “Online.ua” stāstīja Sļadzevskis
Viņš intervijā arī atklāja, ka kopš 15 gadu vecuma viņš darbojies Jaunsardzē, bet 2017. gadā dzīve viņu atvedusi uz Ukrainu. Sākoties Krievijas pilna apmēra iebrukumam Ukrainā, viņš pieteicies Ukrainas aizstāvju rindās un darbojies Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes īpašo uzdevumu vienībā “Kraken”. Šo visu viņš darījis savu tuvinieku labā.
“Visi iet karot, nevis lai vienkārši glābtu Ukrainu no krievu pasaules, bet arī glābtu savus tuviniekus. Lai tuvinieki varētu mierīgi dzīvot pilsētā, mierīgi pastaigāties pa parku un varētu attīstīties,” pirms gada sacīja Sļadzevskis.
“Latvietim” bija sapnis – pēc kara beigām Ukrainā noorganizēt vērienīgu nažu cīņas turnīru, kurā tiktu godināti visi karā kritušie karavīri. Viņš pats ticējis senskandināvu mitoloģijā pieminētajai kara varoņu kopābūšanai Valhallā.
“Es ticu tieši Valhallai. Ka tu pēc nāves nonāc šajā zālē pie galda ar dieviem. Tur sēž Odins, jūs kopā baudāt dzīres un pēc tam notiek kaujas, tad atkal dzīres. Es uzskatu, ka tā ir ideāla vieta, kur atrasties pēc nāves,” paudis “Latvietis”.
“Viņš ir kļuvis par daļiņu no mūsu tautas.” Ar šādiem vārdiem vakar Harkivā pēdējā gaitā izvadīts kaujā kritušais Latvijas brīvprātīgais karavīrs Ukrainā Ņikita (Taranovs) Sļadzevskis. #DievsSvētīLatviju #SlavaUkraine #VaroņiemSlava Plašàk-https://t.co/aruw2TRuIh pic.twitter.com/Yx4A8D3OQL
— Indra Sprance (@indrasprance) June 4, 2025
