VIDEO. Tikai 9km pa Susēju un cilvēkam laivā teju vairs nav vietas! Tāda ir mūsu vide un diemžēl – daļa sabiedrības 0
Cilvēku attieksme pret vidi joprojām ir sāpīga tēma. Neņemot vērā to, cik daudz tiek runāts par dabas aizsardzību, daļa sabiedrības turpina bezatbildīgi piemēslot vietas, kurās paši dzīvo, atpūšas un ved savus bērnus. Meži, upes un jūras krasti nereti pārvēršas par atkritumu izgāzutvēm, un skumjākais – šo sekas spiesti novākt citi.
Brīvprātīgie visā Latvijā regulāri dodas talkās vai vienkārši savās brīvdienās vāc svešus atkritumus un cenšas glābt savu apkārtni. Tā nav tikai viena konkrēta vieta vai reģions – tā ir plaša problēma daudzviet. Kamēr vieni apzinīgi savāc aiz sevis un pat aiz citiem, tikmēr citi turpina atstāt pudeles, plastmasu un sadzīves atkritumus turpat dabā.
Tā FB Ričards Šmits atklāj, kāds “guvums” viņam bijis nelielā laivojienā, kura mērķis arī bija – šīs upes krastu sakopšana: “Atsākam Susējas sakopšanu. Šodien attīrīju no šķēršļiem 9 km upes un izvedu veselu laivu ar pudelēm… Kādu laiku testējām, vai kādam tas traucē. Vai kāds kaut ko teiks/darīs. Bet rezultāts 0.”
Viņa paveikto novērtē daudzi, zem ieraksta ir vairāk nekā 100 atbalsta komentāru, kuros aicinām ielūkoties arī mēs.
“Lielisks darbs, nē, nav tikai Tava problēma. Es nāku šādi no jūras un no meža. Milzīga kule ar atkritumiem un mazs grozs ar sēnēm.”
“Labi, ka uzņemat arī video!!! Tiešām nesaprotu tos, kuri zaļumos pikniko un atstāj mēslus! Ja bija spēks atnest, tad tukšu tak var aiznest. Vai tiešām patīk apmesties starp mēsliem?”
“Kungs, paldies par šo ziņu un tēmu! Tas tiešām tracina! Mēs ejam gar jūru ar mugursomu, atpakaļ vienmēr pilna! Vieni vācam, otri vēl maksājam par šo atkritumu nodošanu!”
“Ja katrs būtu apzinīgs un paņemtu gružus un aiznestu līdz miskastei, tad dabā būtu tīra. Bet diemžēl acīmredzot ģimenē nav tā audzināti, jo no tā ir arī visas šīs problēmas. Es vienmēr paņemu līdzi visus savus atkritumus, jo, ja esmu atnācis pie dabas, pēc sevis ir jāatstāj viss tīrs, lai pēc manis cilvēki var normāli atpūsties. Ļoti nepatīkami ir atbraukt un uzturēties kā izgāztuvē. Bet diemžēl daudziem uz to ir nospļauties. Tagad jau 15 gadus dzīvoju ārzemēs, un, skatoties uz to, kā šeit attiecas pret dabu, arī ir šausmīgi.”
“Paldies, ka par to runā, rādi, aktualizē sabiedrībā un tev rūp. Jo tā ir liela ielaista sāpe. Nesaprotu, kāpēc cilvēki joprojām tā dara – ne tikai piesārņo, bet arī kurina plastmasu, kas nonāk atmosfērā, tad uz mūsu zemes, augiem un ūdenī. Skumji.”
“Paldies visiem, kas dara labu!!! Nekad neesmu sapratusi mēslotājus. Bet tāda ir liela daļa sabiedrības!!! Jau saknē jāsāk audzināt – no dzimšanas, no skolas! Man dēls tagad saka paldies! Bērnībā īsti priecīgs nebija, kad viņa nomazgātos šķīvjus pusi sakrāvu atpakaļ izlietnē, lai pārmazgā. Apvainojās. Labi, saku, dēliņ, atstāsim tev to pusmazgāto, vai nākamreiz gribēsi no netīra ēst? Nē! Nu tad varbūt labāk labi nomazgāt ar pirmo reizi tīri un kārtīgi, lai labi padarīts – gan pašam prieks, gan ir par ko paslavēt. Tagad citi arī to novērtē. Tā mani audzināja arī mani vecāki. Viss sākas ģimenē. Es arī ar maisiņu staigāju. Citi ir prasījuši – nekaunies? Nē! Lai kaunās tie, kas piemēslo!!! Veiksmi jums! Jauku dienu!!!”
“Kopumā skatoties – cik laivošana ilgi pastāv kā biznesa veids? Kādi 15 gadi, un pēdējos 5 gados, iespējams, trīskāršojies, jo tagad jau ļoti daudz laivu, salīdzinot ar laikiem, kad ar ufimku braucot gandrīz nevienu neizdevās sastapt. Tagad gandrīz vienmēr. Vai šie tūristi, kuri laivo, ir tik labi instruēti un apmācīti, ka nemet savas pudeles, kad uzņem uz krūti? Man liekas, ka laivu biznesiem būtu jāpieprasa, lai tūristi savu taru deklarē un vēlāk to arī pārbauda pie laivu nodošanas. Un tiem, kam upe ir robeža vai tek cauri, ir jākopj tāpat kā grāvji. Tava zeme – tava atbildība. Tavs bizness – tava atbildība.”
“Lieliski, Ričard! Mēs savulaik daudz talkojām upēs, kur vedām cilvēkus. Kaut kā šķiet, ka pa gadiem tomēr ir kļuvis labāk. Novēlu, lai jūspusē arī tā notiek.”
