Viedokļi
Komentāri

Aivars Berķis: Dzejnieks Viks izmantojis “ZZS” konkurentu visbiežāk pieminēto bubuli 16

Foto-Paula Čurkste/LETA

“Kālab vajadzēja māžoties, pārņemot pirmskara republikas laika Zemnieku savienības nosaukumu? Lai pievilinātu latviešu elektorāta sentimentālo un nostalģēto daļu. Kā citādi lai skaidro šo personāžu iekrampēšanos attiecīgajos posteņos, ja ne ar uzdevumu gatavot augsni [PSRS?] restaurācijai,” “LA” (22.06.2018.) raksta dzejnieks Viks.

Ja Viks ir viltīgs un darbojas ar mērķi Latvijas Zemnieku savienību diskreditēt, tad nebūtu gudri viņa rakstu vispār pieminēt. Taču cienījamais dzejnieks nekad nav ar lētām politiskām intrigām nodarbojies. Tātad laikam gan rakstījis, būdams kaut kur saklausītu pekstiņu iespaidā.

Par Latviešu/Latvijas Zemnieku savienības izveidošanu un par tās atjaunošanu kopā ar publicistu Ēriku Hānbergu esam sarakstījuši pabiezu grāmatu “Ne tikai vagas vilcēji”.

Atjaunot veco, paša Kārļa Ulmaņa dibināto Latviešu zemnieku savienību 1989. gada sākumā ierosināja divpadsmit tās bijušie biedri. Šo priekšlikumu viņi iesniedza Latvijas Tautas frontes Lauksaimniecības komisijai. Man, toreizējam Radio lauksaimniecības nodaļas žurnālistam, uzticēja LZS dibināšanas kongresa sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja pienākumus un pēc tam kongresā ievēlēja par atjaunotās LZS priekšsēdētāju. Neviens no atjaunošanas ierosinātājiem nebija Komunistiskās partijas biedrs, un arī es šajā partijā nekad nebiju sastāvējis.

Pat visniknākie mūsu nelabvēļi līdz šim nebija izmurgojuši tik ļaunu sazvērestības teoriju, ka LZS esam atjaunojuši, lai ar tās palīdzību kaut kad vēlāk atjaunotu Latvijā padomju varu vai lai atkal pakļautu Latviju Maskavai. Mēs sapņojām atjaunot tādu Latviju, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara: daiļu, nacionālu un spēcīgu.

Sagatavošanas komisijā pēc ilgām pārrunām radās lēmums agrākā nosaukuma “Latviešu zemnieku savienība” vietā likt “Latvijas Zemnieku savienība”, jo Latvijas laukos taču dzīvojot ne tikai latvieši, bet arī poļi, krievi, lietuvieši, igauņi. Pēc tam gan nevienu biedra kandidātu nekad par viņa nacionālo izcelsmi neesam izprašņājuši, cittautieši mūsu vidū laikam gan ir uz pirkstiem saskaitāmi. LZS bija un joprojām ir absolūti latviska partija. Jāatzīst gan, ka esam bijuši pārāk kautrīgi un nekad savu latviskumu kā politisko kārti neesam pa gaisu vicinājuši. Esam izveidojuši trīs pieminekļus savam dibinātājam Kārlim Ulmanim, bet arī šo faktu politikā nemēdzam izmantot, un K. Ulmaņa pieminekli kā starta punktu lāpu gājienam jau daudzus gadus izmanto Nacionālā apvienība. Te jāpiebilst, ka mūsu atjaunoto LZS atzina un tai piebiedrojās arī emigrācijā – ASV, Zviedrijā, Kanādā, Austrālijā un Lielbritānijā – dzīvojošie zemsavieši.

Viks izmantojis ZZS konkurentu visbiežāk pieminēto bubuli, ka ZZS varētu veidot valdošo koalīciju kopā ar prokrievisko “Saskaņu”. Uz to varu atbildēt – pat ja LZS pašreizējā vadība tādu lēmumu pieņemtu, tas nozīmētu tūlītēju šīs partijas galu. LZS ierindas biedri tādu sānlēcienu nepiedotu.

Pilnībā norobežoties no kādas partijas – tā gan, manuprāt, ir situācija, kādu vecās Eiropas valstis nepazīst. Demokrātiskā valstī ir dažādas partijas, kuras katra pārstāv kādu līdzīgu uzskatu un līdzīgu interešu grupējumu. Visi iedzīvotāju pārmetumi, visa nepatika un naids allaž tiek varas partijām, savukārt opozīcijā atstātās berzē rokas un sauc: “Ja mēs būtu pie teikšanas, tad gan tik briesmīgi neietu! Tad gan sāktos zelta laiki!” Tāpēc normāli ir arī opozīcijā atstātos klaigātājus un zākātājus laiku pa laikam palaist pie varas un ļaut demonstrēt savu patieso varēšanu vai, visticamāk gan, to pašu maz-varēšanu. Diemžēl “Saskaņa”, noslēdzot līgumu ar Putina partiju un atbalstot valodu referendumu, šo normālo piekļūšanu pie varas ir pati sev nolaupījusi. Un šinī ziņā Vikam ir taisnība: nekāda pārdēvēšanās par sociālistisko partiju un nekāda līguma atsaukšana vairs “Saskaņai” neko nevar līdzēt.

Par ZZS balsojumiem kopā ar “Saskaņu”. Te nu man jāatzīst, ka Saeima pati ir ielīdusi nelāgā cilpā. Parlamenta galvenais uzdevums gan ir gluži saimniecisku jautājumu risināšana. Vēl kuriozāk, ja opozīcija nāk klajā ar neapstrīdami lietderīgu priekšlikumu. Diemžēl koalīcijas vienošanās skan, ka nevienu opozīcijas iesniegtu dokumentu vai priekšlikumu atbalstīt nedrīkst. Tad nu nākas kasīt labo ausi ar kreiso roku: opozīcijas priekšlikumu noraidīt, bet vietā likt gandrīz burts burtā tādu pašu, tikai nu jau savējo parakstītu. Jā, šinī ziņā Vikam atkal ir taisnība: ir dažas reizes, kad “Saskaņas” un ZZS deputātu balsojumi tiešām ir sakrituši.

Saistītie raksti

Visbeidzot par izplatīto mītu, ka Saeimā ievēlētie bijušie komunisti varētu kalpot Krievijas interesēm. Bet Krievija jau vismaz 20 gadus nav nedz komunistiska, nedz sociālistiska valsts. Tā ir valsts, kurā pilnībā valda pirmatnējais plēsonīgais kapitālisms, kur visa vara ir oligarhu rokās, kur PSKP ideoloģijas vietā atkal likti pareizticīgās baznīcas baušļi (ko gan praktiskajā dzīvē neviens neievēro). Putina mērķis ir bijušās cara impērijas atjaunošana un tās mazākumtautu pilnīga rusifikācija. Un kādēļ gan lai šo mērķi būtu ieinteresēti atbalstīt bijušie Latvijas kompartijas funkcionāri?

Tādēļ liksim nu reiz mierā bijušos komunistus, ko savulaik apsaukājām par sarkanajiem redīsiem (jo sarkana lielākajai daļai no tiem bija tikai miza), un sargāsim savu Latviju no pašreizējās Putina Krievijas draugiem. Un šinī ziņā vēlētāji uz LZS var paļauties vismaz tikpat droši kā uz Nacionālo apvienību.

Aivars Berķis, publicists, LZS biedrs, Augstākās Padomes un 5. Saeimas deputāts

LA.lv