Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. jūlijs, 2015
Drukāt

Ko darīt pensionāram, kas pansionātā vēlas būt patstāvīgs un tikt prom (11)

Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Kokneses novada Iršu pagastā sociālās aprūpes iestādes 76 gadus vecais iemītnieks Ainārs Kļaviņš vēlas pamest savu mītni. No vienas puses, ar varu neviens viņu pansionātā netur, kungs gandrīz katru dienu dodas garās pastaigās, bet, no otras puses – Ainārs tomēr apzinās, ka tā vienkārši aiziet kaut kur nevar un izdzīvot ar savu 230 eiro pensiju būs grūti. Nepieciešams vismaz savs miteklis. Lielu sūdzību par pansionātu Aināram nav, ir lietas, kas viņu pat priecē. Galvenais, kas viņu neapmierina: pansionāta būtība.

Kā kopmītnē

“Pansionāts ļoti atgādina kopmītni, kādā dzīvoju padomju laikā Jelgavā, kad par pāris maisu kombikorma zādzību man piesprieda gadu nosacīta cietumsoda un lika celt slaveno RAF rūpnīcu. Tomēr Jelgavā bija viena laba lieta: visu algu saņēmu pats un varēju to lietot, kā gribu. Pansionātā saņemu tikai 10% no pensijas un neesmu noteicējs par to, ko ēdīšu, kā ģērbšos vai ko iegādāšos. Un svarīgākais: Jelgavas kopmītnēs atrados tikai uz tiesas piespriesto laiku, taču tikt atbrīvotam no pansionāta, vēl dzīvam esot, cerības ir ļoti mazas,” vēstulē man raksta Ainārs Kļaviņš. “Savulaik domāju, ka pēc aiziešanas pensijā dienas vadīšu, sagatavodams malku, staigādams uz veikalu iepirkties, uzkopdams dzīvokli, gatavodams ēdienu. Tāds ir mans priekšstats par laimīgām vecumdienām, tas atbilstu tik daudz piesauktajām cilvēktiesībām un cilvēka cienīgai dzīvei. Kas man būtu jādara, lai šo priekšstatu īstenotu? Dzīve pansionātā varētu patikt kādam sociālistam, kam darbs ir smacējošs slogs, verdzība un sviedru liešana. Bet es esmu latvietis, un mans ideāls ir: “Dod, Dieviņi, tā nomirt,/ Kā nomira tēvs, māmiņa:/ Tēvs nomira tīrumā,/ Māte maizi mīcīdama!”

Mundrs un darbīgs

Aināru Kļaviņu Iršos satieku mundru un aktīvu. Ar lielu interesi viņš nopēta manu motociklu un fotoaparātu. Vadītāja tiesības viņam nekad nav bijušas sliktās redzes dēļ, bet digitālais fotoaparāts ir ne sliktāks par manējo. Fotografējot un arī portālā draugiem.lv ieliekot pa bildei. Ikdienā cenšoties kājām nostaigāt 12 kilometrus, kādreiz pat divreiz dienā mēro šādu nopietnu distanci. Vienkārši ejot sešus kilometrus pa ceļu vienā virzienā un pēc tam atpakaļ. Pansionāta darbinieki šajā ziņā nekādus ierobežojumus neliekot. Daudz lasa grāmatas. Abonē “Latvijas Avīzi”, kam naudu sakrāj no savas pensijas desmitās daļas, kas mēnesī ir 23 eiro.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Cilvēki tā neaizdomājas, bet tā ir nākotnes perspektīva lielākajai daļai. Mūža nogali pavadīt pārpildītās kojās. Jā labi tevi pabaros, būs silti utt. Bet vai tiešām visi tā grib sagaidīt nāvi – vienkārši noeksistējot vēl pāris gadiņus. Piekritīšu pirmajam komentētājam – nav jēga dzīvot ilgāk par 50.

  2. Vai tad Latvijā laukos neatradīsies kāds stūrītis darbīgam cilvēkam?Kas paņems-nenožēlos!

  3. Sameklē naudīgu memmi ar dzīvokli, varēsi malciņu paskaldīt un dāziņu paravēt un nav ko problēmas taisīt

  4. Pansionāti Latvijā lielākoties (vismaz man zināmie) nav slikti. Iemītnieki ir paēduši, siltumā, aprūpēti. Taču man – domājot par dzīves nogali – arī ļoti negribētos nonākt pansionātā. Ja būtu iespēja, kā šim kungam, dzīvot atsevišķā istabiņā (kaut vismazākajā, tādā, kurā knapi var iespraukties, taču atsevišķā), tad jau neko – varētu dzīvot. Taču, ja jādzīvo kopā ar vēl kādu veci vai diviem, tad gan tiešām – labāk uz kapiem!

  5. Precīzi aprakstīta tipiska situācija! Aināram vienmēr bijusi liela dūša un gribēšana, bet ar to varēšanu ir pašvakāk…

  6. Ar pensijām nav iespējams nodrošinat normālus sadzīves apstākļus.Pie vainas ir arī apstāklis ka nav ierobežojuma pamatpensiju apmēros.Vieni no kopkatla smeļ ar spaiņiem,citiem atvēlēta tējkarotīte.Tam ar sociālo taisnīgumu ir maz kopēja.Tāpēc jau mūsu sociālisti griež zobus uz grieķu sociālo sistemu ka mūsējā salīdzinājumā ir sociālās sistēmas parodija.

  7. Labi, man vēl nav 40. Šāda nākotnes perspektīva man nekādā veidā nerada vēlmi nodzīvot ilgāk par 50 gadiem. Pansionāta izmaksas tagad ir lielas, viņas vēl augs – nespēju iedomāties kā es to atļaušos.

    • Vēl nav 40! Nu tad bērnus vajag radīt! Pēc tam būs mazbērni un dzīve liksies skaista, visiem kopā vienam par otru rūpējoties!

      • Bērni vēl nav garantija, ka par Tevi rūpēsies. Arī bērniem dzīve var iegriezties tā, ka viņiem jādzīvo citur. Tu nevari garantēt, ka Tev būs tā skaistā, veselīgā nosirmošana, bez īpašām kaitēm, ka varēsi šo to padarboties, jauki pasēdēt mazbērnu ielenkumā kā jaukais opītis/omīte. Ja bērniem darbā jāraujas vai pušu no rīta līdz vakaram, lai iztiku nopelnītu, viņi nevar iet prom no darba, lai sēdētu klāt un aprūpētu tēvu vai māti – ko tad ēdīs un ģērbs mugurā paši un aprūpējamais tajā skaitā. Reizēm vienkārši jāizdara loģiskākā izvēle. Mums nav tā “pansionātu kultūra” vēl izveidojusies kā ārzemēs. Paskatieties kādi ir ārzemju pensionāri – apceļo pasauli u.t.t – tās ir cienīgas vecumdienas. Pie mums uz vecāku ievietošanu pansionātā skatās, kā uz liekā sloga nogrūšanu uz valsts pleciem.

      • tas nu gan labais business plāns – uzcirst bērnus, lai nav par pansionātu jāmaksā. Un uz cik ilgu dzīvošanu tad esi sagatavojies? Konkrētajam kungam īstākā vieta būtu uz kruiza kuģa, nevajadzēja tik daudz domat par kombikormu, bet skatīties plašāk.

Draugiem Facebook Twitter Google+