Kultūra
Kultūrpolitika

Restaurētā Rundāle ir 18. gadsimta pils ideāls, lepojas Lancmanis1

Foto – Timurs Subhankulovs

Radīts 18. gadsimta pils ideāls


Kopš maija nogales Rundāles pils aplūkojama visā tās pilnībā un krāšņumā. Restaurācijas darbs ir gandrīz pārspējis paša Rastrelli pils oriģinālu, saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. “Manās acīs šis restaurācijas darbs ir tik unikāls, ka pārspēj Eiropā un visā pasaulē izdarīto. Starp daudzajām Rastrelli uzceltajām pilīm Rundāle nebija tik izcila, cik tā kļuvusi pēc restaurācijas,” viņš neslēpj savu sajūsmu.

Viens no Rundāles pils lolotājiem un restaurācijas vilcējspēkiem, tās direktors Imants Lancmanis, jautāts par viņa izjūtām, teic: “Sajūta ir brīnišķīga un vienlīdz nedaudz nereāla, jo šķiet, ka tas ir gandrīz vai neiespējami tieši tādēļ, ka piecdesmit gadus par to domāts, iztēlots. Viena no tām retajām reizēm, kad piepildījums ir vēl jaukāks par sapņoto un nav ne mazākās vilšanās…” Jautāts par galvenajām restaurētās pils priekšrocībām salīdzinājumā ar hercoga Bīrona laiku, Imants Lancmanis stāsta ‒ hercogam bija sešas pilis un, protams, tās nebija iespējams pārvērst par celtnēm ar absolūti perfektiem interjeriem, kur viss ‒ gleznas, pulksteņi un vāzes ‒ ir savā vietā. Tagad no Rundāles izveidots 18. gadsimtā neiedomājams pils ideāls. Atšķirībā no pils valdnieku vaļībām pret mēbeļu izvietojumu tagad katra telpa izveidota atbilstoši tās dotumiem. Ja tā, piemēram, ir hercoga guļamistaba, tad tur noteikti būs četri konsoļgaldi, divas kumodes, virs tām svečturi un pulksteņi. Imants Lancmanis piekrīt: ja hercogs pamostos, viņš būtu ne pa jokam pārsteigts. Un, pirmkārt, viena amizanta iemesla dēļ. Hercogam Rundālē bija ļoti maz gaismas ķermeņu ‒ tikai Zelta zālē piecas lustras un Lielajā galerijā divas. Vienīgi piestiprinājumu vietas Baltās zāles griestos rāda, ka tur varētu būt iecerētas septiņas lustras, taču pirms restaurācijas tās tur nekad nav mirdzējušas. Ej nu zini, hercogs noskopojās vai arī vasarā bija pietiekami gaišs, lai iztiktu tikai ar pārnēsājamiem svečturiem. Interesanti, ka hercogam nebija arī tik daudz pulksteņu kā patlaban ‒ par to liecina saglabājušies pulksteņmeistara rēķini. Hercoga laikā kā jau dzīvojamā mājā telpu iekārtojumu diktēja praktiska nepieciešamība, nejaušība un improvizācija. Rundāles pilī kā jau muzejā šobrīd izveidots paliekošs modelis uz visiem laikiem.

Trīs jaunatvērtas telpas


Šovasar braucot uz Rundāli, uzmanību vērts pievērst trim jaunām telpām. Lielā galerija ir vienīgā telpa Latvijā, kurā domāts atklāt iluzoro itāļu baroka pasauli. Kā stāsta Imants Lancmanis, gan sienas, gan griesti te ir ilūzija. Sienās tieši pretim īstajām logu ailām izveidotas it kā iluzoras nišas. Restaurētas tā, ka šķiet, tur ir padziļinājumi ar tajos sēdošiem bērniem, kas pietur vāzes vai pilnības ragus ar ziediem. Šī Itālijā visbiežāk sastopamā iluzorā itāļu baroka pasaule īstenota ar ārkārtīgi virtuoziem asimetriskiem vijumiem, kas ir rokoko ornamentu pamatā.

Viena no izcilākajām latviešu fotogrāfēm, Rundāles pilī vienpadsmit gadus nostrādājusī Māra Brašmane man rāda mazu miniatūru sarkanu kvadrātiņu galerijas sienā. Tāda bija visa telpa, viņa teic, vienā briesmīgā bordo krāsā! “Atceros, man toreiz bija atvaļinājums, nodomāju, jāatnāk uz pili paskatīties, jo te arvien rosījās restauratori,” viņa stāsta. “Un pēkšņi skatos, ir atsegts mazs putti ‒ bērnelis, skaists, elegants, smalks, tas bija pirmais atsegums visā sarkanajā sienā. Jutos ļoti laimīga un iepriecināta, tā man bija labākā dāvana dzimšanas dienā. Manā uztverē nevis lielā lepnā reprezentācijas zāle, bet tieši šī galerija ir viena no skaistākajām, smalkākajām, filigrānākajām telpām pilī.”

Lielā galerija vienmēr ir bijusi grūtākais restaurācijas objekts, tā bija arī pēdējais ķēdes posms garajā restaurācijas darbu virknē. 1972. gadā šeit sāka strādāt Ļeņingradas restauratori. 30 metru garās telpas plafons prasīja 14 gadu ilgu darbu.

Savukārt jaunatklātā Hercoga bibliotēka ir vienīgā vēsturiskā bibliotēka Latvijā ne vien telpas izpratnē, bet ar visu mēbelējumu ‒ skapjiem ar 18. gadsimta grāmatām. No Bīronu nama hercogu bibliotēkām saglabājies maz grāmatu. Tās 1795. gadā tika aizvestas uz hercoga Pētera Saganas pili Silēzijā. Pēc hercoga Pētera Ernsta fon Bīrona nāves 1800. gadā daļa grāmatu tika pārdota, bet atlikušās atradās Saganas pilī līdz 1945. gada sākumam. Pēc tam tās neskaidros apstākļos pazudušas. Rundāles pils muzejam pieder tikai viena grāmata ar zeltā spiestu hercoga Pētera ģerboņa superekslibri.

Imants Lancmanis stāsta par gluži vai neiespējamu likteņa līkloci. 1795. gadā viens no šajā telpā redzamajiem skapjiem aizceļoja uz ārzemēm un nu gandrīz pēc divsimt gadiem atgriezies savā vietā. “Hercogs mēbeli aizveda, tā nonāca privātā kolekcijā, un kāds kungs, pa mātes līniju cēlies no Bīroniem, to nopirka un 1990. gadā mums uzdāvināja. Un atkal interesanta piegarša ‒ pirmo oriģinālo skapi pasūtīja hercogs Ernsts Johans Bīrons, bet vienpadsmit galdniekmeistara Aivara Studenta izgrieztās kopijas pasūtīja viņa mazmazmazmazdēls ‒ arī Ernsts Johans Bīrons.” Seno oriģinālu var atšķirt vienīgi pēc laika gaitā iegūtās mazliet tumšākās krāsas.

Trešā jaunā vērtība Rundāles pilī ir grāfa Teodora Mēdema Rundāles pils muzejam dāvinātās dzimtas relikvijas, kuru centrā ir Kurzemes hercogienes Dorotejas (dzimusi grāfiene Mēdema) porcelāna kosmētikas servīze no 22 priekšmetiem.

Imants Lancmanis stāsta, ka dzimtas pēctecis grāfs Teodors Mēdems no Kannām Latvijā ieradies 2001. gadā ‒ ar ideālistisku vēlēšanos atgūt kādu no Mēdemu muižām un izvērst tajā sabiedrībai derīgu darbību. No ieceres nekas nesanāca. “Domāju ‒ viņš Latviju nekad vairs negribēs redzēt,” turpina Imants Lancmanis. “Bet pērn pēkšņi viņš atsūtīja vēstuli, ka no sava tēva mantojis priekšmetus, kas nāk no Mēdemu senajiem krājumiem un ko viņa vectēvs izglābis Stukmaņu muižā, 1918. gadā aizvedot uz Vāciju un pēc tam uz Franciju.” Imants Lancmanis pērn divreiz bijis Kannās, kur dzīvo grāfs Mēdems, apskatījis kolekciju, un licies pilnīgi neticami, ka grāfs Rundāles pilij dāvina brīnišķīgo hercogienes Dorotejas servīzi no Berlīnes porcelāna, ko, domājams, Kurzemes hercogs Pēteris nopircis 1784. gada 6. septembrī manufaktūras apmeklējuma laikā. Starp portretiem liela mākslinieciska vērtība ir hercogienes Dorotejas gravīrai, diviem grāfa Žanno Mēdema portretiem un viņa pusmāsas Elīzes fon der Rekes pastelim, kā arī vairākiem 18. gadsimta gleznojumiem, zīmējumiem un gravīrām.

Tas ir pirmais tāda veida dāvinājums un jo interesants tādēļ, ka pilī ienāk taustāmas lietas, ar kurām saskārušies tajā dzīvojušie augstmaņi. Ir vēl kāda interesanta sakritība ‒ dāvinātāja vectēvs Teodors Mēdems no Latvijas aizbrauca 1918. gadā – tieši tajā pašā, kad Rīgā dzima dāvinātāja tēvs, arī Teodors (Mēdemu dzimtā ir trīs Teodori). Kolekciju glābis tas, ka tā atradās Francijā un nevis Vācijā, kurai karš pārāk nežēlīgi gāja pāri ‒ piemēram, Bīrona tēva brīnišķīgo pili Polijā kara beigās nodedzināja sarkanā armija. Vienu daļu kolekcijas 1918. gadā grāfs Mēdems aizveda, bet otru apraka Stukmaņu muižas dārzā. Agrārās reformas laikā no Stukmaņu muižas izdalīja nelielu pusmuižiņu ‒ Knābes muižu ‒, kas dāvinātāja vecmāmiņai piederēja vēl 20. vai 30. gados. 20. gadu beigās Mēdemi atbrauca no ārzemēm uz Latviju, dārgumus izraka, viss neskarts bija gulējis zemē, nopucēja sudrabu un turpināja lietot.

Toties nu grāfs Mēdems Rundāles pils direktoram teicis ‒ ko man iesākt ar tiem porcelāna kalniem? Teodora Mēdema dzīvesbiedre ir māksliniece, un viņu māja Kannās iekārtota ļoti moderni… Dāvinātājs nupat Imantam Lancmanim parādījis savas pases kopiju. 1995. gadā viņi abi ar tēvu pieprasīja un dabūja Latvijas pilsonību. Var atkal jautāt ‒ kāda vajadzība cilvēkiem, kuri labi dzīvo Francijā, pieprasīt un dabūt Latvijas pilsonību? Taču grāfs Mēdems tūlīt iešot arī pēc identifikācijas kartes. Tā nu iznāk, ka dāvinātājs Teodors Mēdems ir vienīgais Latvijas pilsonis ar grāfa titulu.

Mecenātisms – 
saknes un turpinājums


Mecenātisma aspektā cildināmi arī Latvijā plaši pazīstamie mecenāti Boriss un Ināra Teterevi. Ar hercoga bibliotēkas restaurāciju noslēdzas viņu dibinātā fonda mecenātisma programma “Rundāles pils restaurācijas pabeigšana 2010 ‒ 2014”. Lielās galerijas sienu paneļa un parketa atjaunošana bija iespējama vienīgi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda papildu piešķīrumu.

“Kāpēc lai mums tas nebūtu nozīmīgi?” Boriss Teterevs atbild ar pretjautājumu, kad jautāju, vai citus, ne tik bagātus cilvēkus kā viņš, mecenātismam varētu pievērst ar šo tradīciju atbalstošu valsts nodokļu politiku.

“Protams, Latvija nav tik bagāta valsts kā, piemēram, ASV, taču mums nav arī likuma par mecenātismu, filantropiju, kādi būtu vajadzīgi,” uzņēmējs piebilst.

Kultūras ministre Dace Melbārde uzsver: “Nedomāju, ka Latvijā mecenātisma jautājums ir jautājums par nodokļiem.” Drīzāk esot runa par mecenātisma tradīcijām, attieksmi.

Atkal sapnis – 
baroka teātris


Laikam jau Rundāle tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Turpinās dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” iekārtošana. Šis darbs ir pašā viducī, un to iecerēts pabeigt tuvāko četru gadu laikā. Nākamgad trīs telpās pils pirmajā stāvā iecerēts atklāt rokoko stilam veltītu ekspozīciju. Dārzā tiks atjaunotas hercoga laika siltumnīcas, rūpes prasa vairāki paviljoni, papildināma un atjaunojama rožu kolekcija. Diemžēl savu mūžu nokalpojis pirms trīsdesmit gadiem klātais skārda jumta segums. “Jumts diemžēl tek,” saka Imants Lancmanis. “Tas nav nekas traģisks, par pili vienmēr jārūpējas, un arī pie Versaļas ik pa laikam te vienā, te otrā stūrī redzamas stalažas.” Plašākā ekspozīcijā pils staļļos iecerēta izstāde par baznīcmākslu. Ar tiem saistīts vēl kāds sapnis ‒ iekārtot baroka laika teātri vienā pils staļļu pusē. Kā stāsta Imants Lancmanis, viņiem abiem ar profesoru, senās mūzikas guru Māri Kupču ir kopīga iecere celt gaismā skaņraža Franca Ādama Feihtnera darbus. Šis komponists tieši trīsdesmit gadus strādāja Rundālē ‒ sākumā hercogam Ernstam Johanam, pēc tam hercogam Pēterim.

Uzziņa


1964. gadā tika radīta Bauskas novadpētniecības muzeja filiāle Rundāles pilī.

1964. gadā notika arī izšķiršanās par jaunā muzeja misijas paplašināšanu.

1972. gadā sāk telpu apdares atjaunošanu.

1981. gads ir svarīgs robežstabs Rundāles pils likteņos. Pēc restaurācijas atklāta Baltā zāle un vairākas telpas austrumu korpusā.

1997. gadā Boriss un Ināra Teterevi piedāvā savu palīdzību.

No 2007. līdz 2008. gadam virkni atjaunošanas darbu, ieskaitot fasāžu pilnīgu restaurāciju, iespējams veikt, pateicoties Eiropas struktūrfondu projekta finansējumam.

2010. gadā Borisa un Ināras Teterevu fonds piešķīra līdzekļus pils restaurācijas pabeigšanas programmai.

Rundāles pils restaurācijas un remontdarbu kopīgās izmaksas kopš 1992. gada ir 5 751 105 lati. Borisa un Ināras Teterovu fonda projektā “Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas mecenātisma programma 2010 – 2014” piešķirti 560 488 lati.

Viedokļi – Aleksejs Naumovs, Leonarda Ķestere, Māra Lāce


Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs: “Rundāles pils ir unikāla pērle, kuras restaurācijā atklājas arī lieliska valsts un privātā sektora partnerība. Arī Mākslas akadēmijai ir cieša sadarbība ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, kas ļauj kā studentiem, tā pasniedzējiem papildināties ārvalstīs.”

Saistītie raksti

Aktrise un producente Leonarda Ķestere: “Tieši pirms četriem gadiem Ināra un Boriss Teterevi man lūdza līdzdarbību – uzrakstīt viņu fondam mecenātisma programmu pils restaurācijas nobeigumam. Un viss, ko toreiz plānā iekļāvām, tagad ir īstenojies. Tādēļ man ir ārkārtīgi lieliska sajūta. Radošās sadarbības laiku man atgādina kāda Imanta Lancmaņa glezna, kurā ielūkojoties apbrīnoju viņa vērīgumu un arvien tajā atklāju ko jaunu.”

Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce: “Rundāles pils, šī kultūrvēsturiskā pieminekļa, restaurācijas pabeigšana ir fantastisks notikums Latvijas kultūras dzīvē. Bet mana galvenā šā brīža sajūta ir ārkārtīga cieņa pret to cilvēku darbu, kas to visu paveikuši. Pietāte un pateicība Imantam Lancmanim un viņa darbiniekiem manī šobrīd ņem virsroku pāri visam. Lūk, kas būtiski – izvirzīt mērķi un pat tad, ja tas ir piecdesmit gadu garumā, iet uz to. Ja mūsu valstī visi būtu strādājuši kā Imants Lancmanis un viņa komanda, Latvijā valdītu paradīze zemes virsū.”

LA.lv