Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. septembris, 2012
Drukāt

Ar imunitāti pret trakām lietām
. Saruna ar pianistu Juri Žvikovu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Aizvakar sākās un līdz 6. oktobrim ritēs VSIA “Latvijas koncerti” rīkotais Rudens kamermūzikas festivāls, kura koncerti notiks ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Krustpilī, Liepājā, Siguldā, Ventspilī un citur.

Nākamajā nedēļā, 29. septembrī, tā gaitā Spīķeru koncertzālē būs īpaša kamermūzikas diena “Pianomania” jeb apsēstība ar taustiņinstrumentiem, kuras laikā klavesīniste Ieva Saliete ļausies dialogam starp baroku un laikmetīgo mūziku, bet pianists, Mūzikas akadēmijas mācībspēks, vairāku starptautisku konkursu laureāts un Lielās mūzikas balvas ieguvējs Juris Žvikovs sēdīsies pie četrām klavierēm.

 

– Kā jūs raksturotu kamermūziku?

J. Žvikovs: – Tā ir mazākā telpā un mazākā sastāvā atskaņota mūzika. Simfoniskā orķestra lielais sastāvs uzrunā lielu tautas daudzumu, vēl arī – mūziķis pakļauts diriģentam, viņa vēlmēm, iecerēm, bet kamermūzikā lielākas iespējas izteikties personīgi, arīdzan repertuāra izvēles ziņā.

– Vai tādēļ kopā ar vijolnieci, Operas orķestra koncertmeistari Svetlanu Okuņu un čellu grupas koncertmeistari Ingu Sunepu esat izveidojuši trio “Opera”?

– Kaut arī pērn nosvinējām desmit gadu jubileju, pārāk bieži spēlējuši neesam. Vairāk nekā Rīgā, kur lielākoties uzstājamies Operas Beletāžas zālē (tur “Operu” varēs dzirdēt arī 20. oktobrī), esam ceļojuši pa novadiem. Oktobra sākumā brauksim uz Ventspili, novembrī uz Liepāju, esam bijuši arī Ogrē un citos Latvijas novados, kur vēlas dzirdēt mūsu izveidotās programmas.

– Vai jūtat atšķirību starp publiku novados un Rīgā?

– Rīgā publika ir zinošāka, bet novados neviltotāka.

 

Novadnieki uz koncertu nāk kā uz kaut ko īpašu, Rīgas mākslinieku uzstāšanās viņiem nav ikdiena kā varbūt rīdziniekiem. Un ne tikai mūzikas klausīšanās, bet arī mūziķu uzņemšana novados ir neviltotāka. Tā parasti ir ļoti, ļoti sirsnīga, vienmēr par visu padomāts – sākot jau no mūsu ierašanās brīža.

 

Un ja līdz koncerta sākumam mūziķim ir kādu brīdi jāuzgaida, ir jauki izdomāts, lai laiku varētu pavadīt siltumā ar tēju, kafiju, maizītēm… Nav runa par “klātu galdu”, bet tādu iekšēju sirsnīgi neviltotu sajūtu.

Šoruden Ventspilī un Liepājā es spēlēšu Džona Keidža programmu, jo abās pilsētās kultūras dzīves veidotāji piekrita šim neparastajam projektam, kur klavieres tiek īpaši sagatavotas ar skrūvēm un dzēšgumijām starp stīgām. Gan Ventspilī, gan Liepājā ir šādai mūzikai atbilstošas telpas un publika. Otru programmas daļu veidos mūsu visu triju spēlēta kamermūzika – Pētera Plakida romantiska mūzika un Dmitrija Šostakoviča “Trio”.

– Vai mūziķi jūtas pietiekami valsts atbalstīti un tautas mīlēti?

– Runājot par valsts attieksmi… Honorāru apmēri mūziķiem ir sarukuši nezin cik reizes. Kā pirms trim gadiem, krīzei iestājoties, tie nokritās, tā augšā rāpjas ļoti, ļoti lēni, gandrīz nemanāmi. Bet mūziķi, lielākoties būdami cilvēki ar entuziasmu, piekrīt spēlēt arī par ļoti mazu atalgojumu, jo mūzika ir mūsu darbs un sirdslieta. Tautas mīlestība pret mūziku ir mainīga. Vienubrīd mūzikas vērtība cilvēku acīs bija ļoti kritusies. Tagad ekonomisku un sociālu problēmu pilnajā dzīvē cilvēki jūt, ka mākslā, mūzikā, teātrī var rast mierinājumu, un tāpēc uz šo kultūras piedāvājumu sāk skatīties citām acīm, atkal arvien vairāk to novērtējot.

– Vai Mūzikas akadēmijā uz pianistiem lauztin laužas, un vai pēc tam absolventiem ir darbs?

– Pēdējos gados gribēšana ir lielāka, līdz ar to pieaug pianistu kvalitāte. Ja absolvents tiek orķestrī, viņam ir vieglāk, nekā muzicējot individuāli. Pianistu vidū konkurence ir jūtamāka, jo viņu izmantojums orķestros nav tik liels kā citiem instrumentālistiem. Bet tagad jau vaļā visa pasaule.

 

Mūsu profesionālā izglītība ir laba, pēc bakalaura nākamo studiju līmeni var apgūt citās valstīs, un ne viens vien tur arī paliek – kā, piemēram, Diāna Ketlere, kura muzicē Anglijā un piedalīsies arī šajā festivālā.

 

– Jūs divas reizes – kā students un pēcāk kā pasniedzējs – ar Amerikas valdības Fulbraita stipendiju esat papildinājies ASV. Ko devusi šī pieredze?

– Atšķirībā no lielākā vairuma Amerikas mūzikas augstskolu, kas parasti veidotas kā departamenti pie universitātēm, Kalifornijas Mākslas institūts, kas atrodas 50 kilometrus no Losandželosas, ir viena no nedaudzajām Amerikas mākslas skolām “tīrā veidā”. Tāda, piemēram, ir arī slavenā “Juilliard” skola Ņujorkā. Arī Kalifornijā zem viena jumta atrodas sešas mākslas skolas. Tur apgūst deju, mūziku, aktiermākslu, filmu animāciju, mākslas kritiku. Fantastisks radošs potenciāls! Draugiem saku – tāda Baltā nakts, kā šeit notiek reizi gadā, man bija katru dienu. Šī skola Amerikā pazīstama ar ievirzi uz mūsdienu un eksperimentālo mūziku. Labā un radošā nozīmē tur notiek trakas lietas. Uzzināju par eksperimentālām lietām mūzikā, līdz tam nedzirdētu komponistu vārdus. Savukārt no savas puses varēju piedāvāt daudziem Latvijas pianistiem piemītošo tradicionālo izglītību, augsto profesionālo un tehnisko varēšanu, ko viņi arī kāri ņēma pretī. Bet manī tagad imunitāte uz trakām lietām izstrādājusies uz ilgu laiku.

– Diezgan neparasta izklausās arī jūsu iecere sēsties pie četrām klavierēm, ieliekot dažādus priekšmetus starp stīgām, un atklāt amerikāņu avangarda mūzikas guru Džona Keidža pasauli par godu viņa simtajai dzimšanas dienai…

– Viņa skolotāja Šēnberga vārdiem runājot, Keidžs nav komponists, bet izgudrotājs. Viss sākās ļoti prozaiski. Keidžs ļoti daudz komponēja mūziku klavierēm un dejotājiem, jo kādu laiku bija strādājis par koncertmeistaru. Viendien, ieradies zālē, kur vajadzēja notikt koncertam – un dejotāju bija iecerēts pavadīt ne vien pianistam, bet arī “sitēju” ansamblim –, viņš ieraudzīja, ka “sitējiem” vietas nepietiks. Kā iziet no situācijas? Keidžs nolēma iztikt tikai ar klavierēm, iedalīt tām arī “sitēju” lomu. Un, lūk, starp klavieru stīgām viņš savietoja dažāda garuma skrūvītes, dzēšamgumijas un vēl visādus priekšmetus. Un no klavierēm nāca brīnišķīga, ļoti skaista, līdz tam nedzirdēta mūzika!

 

Koncertā 29. septembrī uz skatuves būs četras klavieres – divi koncertflīģeļi, viens pianīno un bērnu rotaļu klavierītes. Katru pie sava instrumenta atskaņošu piecus skaņdarbus. Programmā būs daudz klusas mūzikas, jo, pēc Keidža domām, mūzikas uzdevums ir apskaidrot un nomierināt cilvēka prātu.

 

– Tomēr daudzi joprojām pret mūsdienu mūziku izturas atturīgi un, ko tur slēpt, arī mazliet neuzticīgi.

– Varbūt ne tik lielā mērā, kā gribētos, taču pamazām Latvijas publika tiek pieradināta pie mūsdienu mūzikas. Es ieteiktu pret to izturēties tāpat kā pret jaunām lietām vispār. Pieejiet tām ar atvērtu prātu, ko es gribētu salīdzināt ar izpletni. Tas vienmēr darbojas labāk, kad ir atvērts. Arī mūsdienu mūzikas kontekstā: atver savu prātu tam, ko dzirdēsi, un pēc tam padomā, patika vai ne. Varbūt nepatika tādēļ, ka nesaprati dzirdēto? Atvērt savu prātu nenozīmē sevi pazudināt, atdodot mazo pirkstiņu velnam. Gluži otrādi: varbūt ieraudzīsit ko tādu, kas jums ļoti patiks un pēc tam dzīvē noderēs.

– Kāda ir jūsu izvēle šajā festivālā?

– Es ieteiktu noklausīties visus festivāla koncertus. Bet mana personīgā izvēle ir koncerts ar pianistes Diānas Ketleres uzstāšanos, tad – Santas Ratnieces jaundarba “Mirdzošais” atskaņojums. No latviešu komponistiem viņa izceļas ar savu valodu, kas nav saklausāma citu jauno komponistu darbos. Mani noteikti interesētu lielmeistara Filipa Glāsa skaņdarbs Vestarda Šimkus sniegumā, arīdzan Artūra Grīnuma “Pieci klavieru skaņdarbi bez pedāļa”. Saviem ārzemju draugiem un paziņām allaž esmu teicis – ja jums kaut kur pasaulē ir iespēja klausīties Latvijas Radio kori, dariet to! Katru reizi viņu uzstāšanās ir brīnišķīga. Fenomens! Tāpat ārkārtīgi augstu kvalitāti ir sasniedzis “Sinfonietta Rīga”. Jā, ir kvalitātes, ko var novērtēt tikai profesionāļi, taču ierindas klausītāji šīs vērtības bieži vien uztver zemapziņā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+