Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
16. decembris, 2015
Drukāt

Basketbola leģenda Uļa Semjonova – atklāta kā bērns un gādīga kā māte, atklāj dokumentālās filmas veidotājs

Foto - LETAFoto - LETA

Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Latvijas basketbola leģenda, divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova Eiropas čempionāta basketbolā finālturnīra D apakšgrupas spēlē starp Latvijas un Beļģijas izlasēm "Arēnā Rīga".

Viņš ir dulls. No tiem, kas liek pasaulei griezties ātrāk. Spēlējis hokeju, vairākkārt ar slidām nobraucis pa Siguldas bobsleja trasi, piedalījies “Crashed Ice” pasaules čempionātā, ieguvis Gada cīnītāja titulu, spēlē golfu, vada “Sporta studiju”, uzņem filmas, ceļo, mīl. Viņa vārds ir ARMANDS TRIPĀNS. Pirms mūsu tikšanās pēkšņi atceros līdzību par divu veidu cilvēkiem: vieni visu laiku tēlo, izdzīvojot svešas dzīves un sapņus, otri – to vien dara kā cenšas noturēties līdzsvarā uz dzīves smailes. Komedianti un virves dejotāji. Īstenībā par to arī mūsu saruna.

– Nesen tu pabeidzi darbu pie filmas par Uļu. Par leģendāro Uljanu Semjonovu, kura tikko saņēmusi Ministru kabineta balvu par mūža ieguldījumu sportā. Kā tas notika? Kā saprati, ka tev tas ir jāizdara?

– Manuprāt, televīzija ir viena no bezjēdzīgākajām lietām pasaulē. Televizors ļauj skatītājam, sēžot mājās uz dīvāna, izdzīvot citu cilvēku sapņus, redzēt, kā Baiba Skride spēlē vijoli vai kā Martins Dukurs izcīna uzvaru. Skatītājs jau nezina, cik sviedru un asaru tas ir maksājis, viņš redz tikai rezultātu, prieku. Vai arī, vērojot seriālu, dzīvo līdzi ekrāna varoņu mīlestībai un sāpēm. Tiesa, lielākoties cilvēki nevēlas bēdas, ja parādās bēdas, viņi pārslēdz kanālu. Man mājās nav televizora. Kaut gan es jau desmit gadus strādāju televīzijā. Ziņu dienesta laikā man patika, ka viss pulsē, mainās, notiek vienlaikus. Taču jau toreiz sapratu, ka tam, ko daru, vērtība būs tikai tad, ja spēšu parādīt kaut ko iedvesmojošu, tādu, kas citus parauj līdzi.

– Liek skatītājam piecelties no dīvāna un sākt pašam ko darīt? Vai vismaz liek pārdomāt, izvērtēt, just?

– Tieši tā. Otra lieta – visu cieņu tiem sportistiem, kas patlaban redzami avīžu lapās un uz žurnālu vākiem, taču mums ir tāda virsotne, kam līdzīgu nav. Kopš mazotnes es atceros Uļu. Mans tētis vēl joprojām strādā Olimpiskajā komitejā par šoferi. Kad biju mazs, pirms vai pēc treniņiem es iegriezos pie viņa un redzēju tur Uļu. Toreiz es vēl nezināju, ka viņa ir visu laiku izcilākā basketboliste, taču es viņu iepazinu kā cilvēku. Ieraudzīju viņas sirdi. Kad uzrunāju Uļu filmas sakarā, pateicu: tu esi liela, taču nevis auguma dēļ, bet tāpēc, ka tev ir liela sirds. Un vēl es teicu: kad tevis nebūs, visi gribēs par tevi stāstīt, taču tā nebūs patiesība vai būs tikai daļa patiesības, tāpēc es gribu, lai tu pati pastāsti, kāda esi, kas tev sāpēja, kas palīdzēja izturēt. Mums jau ar Uļu visādi klājās. Reizēm arī strīdējāmies. Taču galvenais – viss bija pa īstam. Un godīgi. Zini, es nekad negribētu līdz galam pieaugt, gribu pasauli uzlūkot plaši atplestām acīm – kā Uļa.

– Jā, Uļa ir kā bērns – tieša un atklāta. Un reizē kā gādīga māte tiem, kam klājas grūtāk nekā viņai.

– Varbūt tas, ka viņai pašai ģimene nav izveidojusies, ir ļāvis viņai kļūt par ģimeni citiem. Viņa saka – tas esot viņas Sēlijas raksturs. Bet es esmu čangalis, kas arī itin visā ies līdz galam. Tas nostrādāja. Mēs varējām salamāties, taču izrunājām visu līdz pēdējam un atklāti. Kad pirms filmas prezentācijas Dāvis Ērnštreits intervijā Uļai jautāja, vai viņa filmā teikto atkārtotu vēlreiz, Uļa atbildēja: nekad! Un tas man patīk. Mēs bijām atklāti. Tā notiek tik sasodīti reti. Kad cilvēks nedomā par to, kā viņš izklausās, kā izskatās, kad viņš ir viņš pats. Visu filmēšanas laiku es baidījos pajautāt par ģimeni, vīrieti, attiecībām. Jo zinu, ka tas sāpētu ikvienam. Un tad pienāk pēdējā filmēšanas diena, mēs braucam pie Uļas uz lauku mājām, kur neviena televīzija nekad nav bijusi, tikai tuvākie radi un draugi, visu laiku šausmīgi līst, šausmīgi. Izredžu, ka Uļa būtu ar mieru braukt uz turieni vēlreiz, nekādu, jo viņai tas ceļš ir grūts. Un tad ir tā, ka es piemiegu, kaut kur pie Daugavpils atveru acis un pēkšņi redzu – nelīst. Es neticu zīmēm, bet to sajūtu es nekad neaizmirsīšu. Un tad viņa pateica skaistus un patiesus vārdus: mēs visi alkstam mīlestības, jā, es esmu palikusi vientuļa, bet pasaulē ir tik daudz vientuļu cilvēku… Tajā brīdī man pēkšņi viss saslēdzas. Paskaties visapkārt – tā taču ir. Tev neko nevajag burt. Tā ir dzīve. Un Uļa savā būtībā ir viens no laimīgākajiem un gaišākajiem cilvēkiem.

– Jo viņa saprot, ka laime mājo nevis citos – cilvēkos, apstākļos, lietās –, bet tevī pašā. Viņa mīl, nevis gaida, ka mīlēs viņu…

– Tieši tā! Otrs cilvēks nevar būt visa tava laime. Tu radi pasauli, kādu to redzi. Tu pats esi savs horizonts. Tās ir tavas sāpes, tavas domas, tavi mērķi. Ja tu gaidīsi attiecības, kas beidzot darīs tevi laimīgu, tā nenotiks. Tu ej pa ielu – tā var būt Ņujorka, Roma, Vecrīga vai Balvi –, tev būs simtiem un tūkstošiem cilvēku riņķī, taču starp tiem ir tikai daži, kam acis deg. Tā ir tā enerģija, kas pievelk. Tā ir dzīve. Patiesa dzīve. Vispār jau es neesmu interesants žurnāliem un televīzijai, jo es esmu laimīgs. Mana laime nav materiālās lietās, jā, tās arī reizēm ir vajadzīgas, tomēr šo lietu dēļ es nepazaudēšu sevi. Es zinu – kādreiz dzīvošu Aļaskā, būdiņā, man vajag mežonīgu dabu, man vajag būt pašam ar sevi. Tā nav bēgšana, tā ir atļaušanās dzīvot. Un tas neko nemaksā. Esmu māsai teicis: ja puisis tevi aizvedīs uz jūru nevis vasarā, bet ziemā, iedod viņam iespēju! Jo jūra ir skaista arī ziemā. Tikai ne katrs to spēj ieraudzīt.

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+