Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
28. marts, 2017
Drukāt

Brigita Krūmiņa. Atrasta tulkojumā

Valda Ilzēna fotoValda Ilzēna foto
Brigita Krūmiņa

Dzimusi 1943. g. 18. septembrī Rīgā, lai arī okupētā, tomēr Latvijā.
1973. g. beigusi Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtu, iegūstot kino dramaturga specialitāti un kvalifikāciju, no 1965. līdz 1990. gadam strādājusi Rīgas kinostudijā.
Maģistra grāds izglītības zinātnēs (2003).
1985. gadā sākusi studēt japāņu valodu, arī Japānā. Kopš 1998. gada Eiropas japāņu valodas pedagogu asociācijas biedre.
Nodibinājusi un veiksmīgi vadījusi Japāņu valodas vakara skolu (1990 – 1993), Rīgas domes Japāņu valodas un kultūras vakara vidusskolu (1993 – 1998), kopš 1999. g. vada Japāņu valodas un kultūras studiju "Gengo"**.
LU svešvalodu fakultātes Orientālistikas katedras lektore, pirmo Japānas studiju akreditācijas programmu autore (1996 – 1999).
Izveidojusi "Latviešu – japāņu vārdnīcu" (2000) un "Japāņu – latviešu mācību kandži vārdnīcu" divos sējumos (2006).
Latvijas kinematogrāfistu savienības un Latvijas Nacionālās operas fonda bronzas ģildes biedre.
Hermaņa Brauna fonda fotohronikas veidotāja.
Klasiskās mūzikas, džeza un "Harley Davidson" fane.

Šonedēļ (saruna tapusi 2006. gada aprīļa sākumā – red.) klajā laisti pirmie divi “Japāņu – latviešu mācību kandži* vārdnīcas” sējumi. Latvija ir astotā valsts pasaulē, kas var lepoties ar šādu izdevumu. Vārdnīcas titullapā lasāms, ka tās veidošanā piedalījušies piecdesmit trīs cilvēki – četrdesmit pieci no Latvijas un astoņi no Japānas. Kopā ar autori strādājuši divi virsredaktori, sešpadsmit redaktori, pieci līdzstrādnieki, deviņpadsmit asistenti, trīs konsultanti, trīs mākslinieki un četri datorspeciālisti. Daudzi no projektā iesaistītajiem asistentiem ir bērni, taču kandži vārdnīcas iniciatore un autore, japāņu valodas pedagoģe BRIGITA BAIBA KRŪMIŅA ir pārliecināta, ka nedrīkst atteikt bērniem, kas grib palīdzēt, gluži tāpat kā nedrīkst atteikt viņu vārdus vēsturei. Pie šīs vārdnīcas Brigita ir strādājusi astoņus gadus. Kam tas viss – par to mūsu saruna.

Bija laiks, kad “Rīgas kinostudijā” taisīja filmas. Divdesmit piecus gadus tur nostrādāja arī Brigita Krūmiņa – par titru un animācijas mākslinieci, epizožu un dublāžas aktrisi, scenāristi un hronikas režisori. Un tad “milzis uz māla kājām” sabruka, paraudams līdzi arī Latvijas filmu industriju. “Rīgas kinostudijas” cilvēki aizgāja, kur nu kurais – vieni kļuva par uzņēmējiem, citi par bezdarbniekiem, kāds par žurnālistu, kāds par deputātu, bet Brigita Krūmiņa – par japāņu valodas pedagoģi. Kā tā?

– Pateicība studijas direktoram Henriham Lepeško! – Brigita smaida sev raksturīgo viegli ironisko smaidu. – Vienu pēc otra viņš noraidīja manus filmu pieteikumus. Lai nenojuktu prātā vai nesāktu šņabi dzert, 1985. gadā sāku mācīties japāņu valodu.

– Kāpēc tieši japāņu? – gribu zināt.
– Var teikt – nejaušība, – saka Brigita un sataisa pavisam nopietnu seju. – Iedomājies: svelmaina augusta diena, Dzintaru pludmale. Krūmiņai galvā tropu cepure, rokās – fotoaparāts ar milzīgu zibspuldzes šķīvi. Cepure aizlienēta no operatora Gvido Skultes, fotoaparātu rokās paturēt atļāvis Vladimirs Gailis. Tādu mani ierauga kāds japāņu tūrists. Vizītkaršu man tolaik nebija, uzdāvināju viņam žurnālu “Liesma”, kurā publicēts mans stāts, stūrīti ar zīmuli uzrakstīju savu adresi. Tūrists izrādījās nevis brunču mednieks, bet valodnieks Jošio Jamaguči.

Brigitu pludmalē ar tropu cepuri un fotoaparātu varu iztēloties pavisam viegli. Un arī to, kā viņa, galvu nepacēlusi, divas nedēļas buras gar vēstuli japāņu valodā. Jāatkož! Ziņkārība un zināt kāre – tās abas spēj paveikt brīnumus.

– Ko japāņu lingvists var atsūtīt latviešu meitenei? Gramatikas vingrinājumu – ko gan citu! – smej Brigita.

Tagad Jošio Jamaguči ir viens no “Japāņu – latviešu mācību kandži vārdnīcas” virsredaktoriem. Otrs virsredaktors ir Guna Eglīte, haiku tulkotāja.

– Vārdnīca izveidota tā, lai tās lietotājam būtu iespēja un nepieciešamība meklēt un pētīt, pētīt un salīdzināt, salīdzināt un pārbaudīt, un tādējādi – izzināt un uzzināt. Tas taču ir interesantāk nekā truli blenzt teļļukā, stāvēt pie spēļu automāta vai piketēt, – turpina Brigita. – Daži man māca dzīvot – kā tu tā, vārdnīcu bez naudas taisi! Bet man šis darbs bija jāpadara nevis naudas, bet paša darba dēļ. Sākumā problēmu nebija, tie, kas 1990. gadā pie manis atnāca, varēja iztikt arī ar krievu un angļu vārdnīcām, bet tagad, kad nāk sešgadīgi un septiņgadīgi skolnieki, vārdnīca ir vajadzīga kaut vai tādēļ, lai varu viņiem uzdot mājas darbus. Savukārt citi man pārmet – ko jūs uzdrošinieties, jūs taču neesat valodniece! Bet Rūdolfs Lange, Nikolajs Konrāds, Endrjū Natāniels Nelsons, Volfgangs Hadamickis, Žans-Klods Martēns, Džeks Helpems – visi šie izcilie vārdnīcu veidotāji ir kas nu kurais – viens mediķis, cits misionārs, cits orientālists, bibliotekārs vai datorspeciālists! – mierina sevi Brigita. Un tūlīt pat piebilst: – Atšķirībā no Konrāda un Nelsona, mēs veidojām nevis akadēmisku, bet mācību vārdnīcu, kas domāta iesācējiem.

1997. gadā Prāgā notika Eiropas japāņu valodas pedagogu asociācijas seminārs. Tur Brigita iepazinās ar profesoru Hajaši Širō. Kad atgriezās Rīgā, viņu jau gaidīja Hajaši Širō atsūtītā kandži vārdnīca, ko profesors bija rakstījis Japānas pamatskolām. Tā Brigitai likusi daudz ko pārdomāt un izvērtēt. Sākotnēji viņa plānojusi savā vārdnīcā iekļaut tikai tos kandži, kas pašai tīkami, atstājot ārpus durvīm visu, kas saistīts ar karu, slimībām, politiku, ekonomiku, nāvi. Hajaši Širō darbs palīdzējis Brigitai izvairīties no šīm lamatām: – Sapratu, ka pielikumus varu taisīt, kādus gribu, bet pamatam jābūt visaptverošam – kā dzīvē nav tikai puķes, zvaigznes un mīlestība, tā arī vārdnīcā nedrīkst būt vienīgi cēlais un labais.

Par pielikumiem runājot, Brigita nebeidz uzteikt savus skolniekus: – Daudzi pielikumi ir izauguši no viņu jautājumiem, un visi tapuši ar viņu līdzdalību. Piemēram, es pēkšņi atklāju, ka daži kandži skan vienādi korejiešu, ķīniešu un japāņu valodā, uzdevu jaunākajai grupai, lai izraksta visus un salīdzina skanējumu. Izrādās, tur ir perfekta sistēma! Tad nu mums bija kārtīgi jāieskatās arī ķīniešu un korejiešu valodā.

Un tad Brigita parāda man kādu krāsainu tabulu, ko viena skolnieka tēvs atvedis no Korejas. Tabula pirkta mācību līdzekļu veikalā, uz tās neparastā kārtībā izvietoti japāņu kandži un zem katra no tiem korejiešu skaidrojums.

– Skatos un nevaru saprast, kur to esmu redzējusi. Reiz eju pa ielu, no pavārtes uzvēdī miskastes smaka un pēkšņi atceros! Skrienu uz māju, meklēju grāmatu, ko man savulaik iedāvināja – sākumā tā oda pēc miskastes, kādu gadu vēdināju. Atrodu, jā! – grāmatā tādas pat zīmes, kā uz man atvestā plakāta. Tūkstošzīmju raksts – viens no spilgtākajiem pedagoģijas paraugiem pasaules vēsturē. Leģenda vēstī, ka pēc Ķīnas imperatora Vudi pavēles vienā naktī to uzrakstījis Džou Sjinsi, katru zīmi lietojot tikai vienu reizi. Katri astoņi kandži veido sentenci, turklāt ar atskaņām. Ja jau korejieši to pasniedz skolā, kāpēc mēs to nevarētu izmantot!
Tā arī tūkstošzīmju raksts kļuva par vienu no pielikumiem. Teksta tulkošanā lauvas tiesu paveica Brigitas skolnieks Viktors Garkavijs. Kaut arī Viktoram tikai 22 gadi, viņš starptautiskā japāņu valodas kvalifikācijas eksāmenā jau ieguvis austāko līmeni.

– Ar Viktoru vēl tagad strīdamies – par pēdējiem astoņiem kandži. Vēsturnieki apgalvo, ka tie ir palīgdarbības vārdi, kurus Džou Sjinsi nekur citur nav varējis ielikt. Tomēr man tās astoņas zīmes nedeva un nedeva mieru! – stāsta Brigita. – Grozīju tā, grozīju šitā, līdz noskatījos Kima Ki-Duka filmu “Pavasaris, vasara, rudens”. Te vienu nakti redzu sapni: Džou Sjinsi – filmas aktiera izskatā – un es, abi sēžam ezera namiņā. Džou Sjinsi pieliek pēdējās astoņas zīmes un saka – gatavs. Vai taisnība, ka tie pēdējie ir palīgdarbības vārdi, es viņam jautāju. Kāds muļķis tev to teica? Padomā labi, kas tas ir, – viņš man saka. Un te es pamostos. Sēžu uz gultas malas un domāju – nu kāpēc man vajadzēja pamosties! Pēkšņi skatos – tā tabula man uz grīdas – pa logu spuldzes gaisma krīt tieši uz pēdējām zīmēm. Un es skaidri izlasu pirmās četras no pēdējām astoņām: šo stāstu palīdzēja pārstāstīt… Un tad pēdējās četras: vai nu Džou Sjinsi paša, vai Džou Sjinsi un Vudi kopīgs pseidonīms – tā tam arī būt!

Ko par šo atklāsmi saka Japānas gudrie?
– To uzzināšu 21. aprīlī, kad došos pēc atsauksmes uz Valsts Japāņu valodas pētniecības institūtu…

_______
* grafisks simbols, kas japāņu valodas rakstu sistēmā apzīmē zilbes vai atsevišķas skaņas
**valoda (japāņu val.)

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+