Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. marts, 2012
Drukāt

Čurātāja raizes. Par vīrieša veselību (1)

1154130_26629552

Sieva nikna, pats – neizgulējies. Nereti šis populārais reklāmas sauklis patiesi īstenojas dzīvē. Biežos čurātājus doties pie ārsta mēdz mudināt tuvinieki, jo šis netikums traucē arī apkārtējos.

 

Vienu tualetes apmeklēšana naktī ļoti apgrūtina, cits pēc tam ātri aizmieg, tādēļ par to pārāk neuztraucas. Iedomāsimies divus vīriešus: advokātu un pensionāru, kurš dzīvo laukos, aicina urologs Egils Vjaters.

Abi iet uz mazmājiņu ik pēc pusotras stundas. Laucinieks, pabarojis vistas, turpat aiz kūts stūra pačurā, pie reizes novērodams laika apstākļus. Ja vien kungs biežo vajadzību urinēt neizjūt kā lielu traucēkli, nav jēgas viņam izrakstīt dārgas zāles vai operēt, bet advokātam gan. Kādu iespaidu viņš atstās, ja tiesas sēdes laikā vairākas reizes nāksies atvainoties, ka jāiziet?

 

Agrāk vīrietim, kurš naktī cēlās tualetes apmeklējumam, gandrīz vienmēr mēdza pierakstīt prostatas slimību.

Pēdējā laikā urologi vairs runā ne tik daudz par priekšdziedzera, bet gan par apakšējo urīnceļu kaitēm, kurām pieder arī vīrieša otrās sirds vainas.

 

Laucinieks, pabarojis vistas, turpat aiz kūts stūra pačurā, pie reizes novērodams laika apstākļus. Ja vien kungs biežo vajadzību urinēt neizjūt kā lielu traucēkli, nav jēgas viņam izrakstīt dārgas zāles vai operēt, bet advokātam gan. Kādu iespaidu viņš atstās, ja tiesas sēdes laikā vairākas reizes nāksies atvainoties, ka jāiziet?

 

Urinēšanas traucējumi, tāpat kā erekcijas vājums, ir biežākie speciālista apmeklēšanas iemesli mūža otrajā pusē. Tie nav sveši apmēram 40 procentiem vīriešu, kuri vecāki par 50 gadiem. To vidū, kuriem palaimējas nodzīvot līdz 90 gadiem, šāda problēma ir jau 90 procentiem senioru.

Svarīgi noteikt diagnozi, lai vīrietis pats izvēlētos: ārstēties vai ne. Ja skraidelēšana uz labierīcībām pārāk netraucē pašam un mājiniekiem, nereti var mierīgi dzīvot tālāk, nelietojot zāles.

Tiesa, dažkārt šīs problēmas mēdz progresēt, izraisot nieru darbības traucējumus, nierakmeņus, urīnceļu infekciju, urīna aizturi. Ja pūslī pastāvīgi uzkrājas neizdalījies urīns, kas rada spiedienu, pūslis ar laiku paliek vājš un vairs nespēj savilkties. Tad no čurāšanas traucējumiem neizdodas izvairīties arī pēc prostatas operācijas.

 

Vēl nesen uzskatīja, ka pārlieku aktīvs urīnpūslis ir izteikta sieviešu kaite, taču patiesībā tā tikpat bieži ir vīriešiem.

Parasti, kad pūslis piepildījies apmēram līdz pusei, tas dod ziņu smadzenēm, ka drīz būs vajadzība to iztukšot. Ja orgāns ļoti aktīvs, tas signālu raida arī tad, ja tajā nav daudz urīna, un rodas neatliekama vajadzība čurāt. To veicina kofeīnu saturoši, alkoholiski un gāzēti dzērieni, kam piemīt urīndzenošs un urīnpūsli kairinošs efekts.

Baktēriju izraisītu iekaisumu var izārstēt ar antibiotikām, nierakmeni saskaldīt, prostatu – izoperēt, un sūdzības pāriet. Ar pāraktīvu urīnpūsli ir daudz sarežģītāk. Šajā gadījumā, lai uzlabotos dzīves kvalitāte, nepieciešami divi priekšnoteikumi – gudrs ārsts un motivēts pacients, atzīst dakteris Vjaters.

 

Savulaik, kad nebija skaidra diagnoze, ārsti mēdza rakstīt slēdzienu prostatīts.

Tādēļ tautā radies aplams priekšstats, ka tā ir bieži sastopama kaite. Taču, mūsu urologiem pēc dzelzs priekškara krišanas aizbraucot pieredzes apmaiņā uz ārzemju klīnikām, bijis pārsteigums, ka citur ar to slimo vien retais.

 

Baktēriju izraisīts prostatas iekaisums izpaužas diezgan vētraini – ne vien ar biežu un sāpīgu čurāšanu, bet arī augstu temperatūru. Parasti to var viegli izārstēt ar antibiotikām. Dažkārt jāveic operācija strutu drenēšanai.

 

Baktēriju izraisīts prostatas iekaisums izpaužas diezgan vētraini – ne vien ar biežu un sāpīgu čurāšanu, bet arī augstu temperatūru. Parasti to var viegli izārstēt ar antibiotikām. Dažkārt jāveic operācija strutu drenēšanai.

Čurāšanas traucējumiem var pievienoties arī sāpes oliņās un starpenē. Ja tām neatrod iemeslu, nosaka diagnozi mazā iegurņa sāpju sindroms. Diemžēl efektīvu zāļu, ko lietot šajā gadījumā, nav.

 

No prostatas palielināšanās hormonālo izmaiņu ietekmē nav pasargāts neviens vīrietis.

Pubertātes laikā priekšdziedzeris sver ap 25 gramiem, vēlāk 40–60 gramus, taču novecojot prostatas šūnas vairojas arvien aktīvāk. Dažkārt tā palielinās pat līdz 350 gramiem.

Problēmas sākas, ja orgāns sāk nospiest caur to ejošo urīnizvadkanālu un pūslī sakrājas tā sauktais atlieku urīns. Ja tas ir 200 mililitri, bet pūšļa tilpums 400 mililitri, uz tualeti būs vajadzība doties divreiz biežāk, nereti – pēkšņi un neatliekami. Var būt grūtības uzsākt urinēšanu, citkārt strūkla kļūst vāja vai pārtrūkst, bet, beidzot čurāt, turpina izdalīties pilītes. Tiešas sakarības starp prostatas lielumu un traucējumu izteiktību nav. Liels dziedzeris, kas aug uz ārpusi, urīnizvadkanālu var neskart, turpretim citkārt problēmas mēdz radīt daudz mazāka prostata. Tomēr kopumā – jo šis dziedzeris prāvāks, jo var vairāk traucēt.

 

Par priekšdziedzera palielināšanās pakāpi ļauj spriest prostatas specifiskais antigēns (PSA).

Ja šis rādītājs 50 gadu vecumā ir augstāks par 1 nanogramu mililitrā (ng/ml), pastāv lielāka problēmu rašanās iespēja. Atkarībā no šī skaitļa nosaka, vai jālieto zāles un – kādas.

Ja dakteris vīrietim vaicās, kā ar čurāšanu, un viņš sacīs: vairs nav kā jaunībā, nopietnus secinājumus nevar izdarīt. Tāpēc, lai taupītu laiku un naudu, pirms urologa apmeklējuma vajadzētu sagatavoties: veikt urīna analīzes un aizpildīt čurāšanas dienasgrāmatu, ko var izdrukāt no interneta. Vai arī trīs dienas jāpieraksta uzņemtā šķidruma un izdalītā urīna daudzums, kā arī citas ar čurāšanu saistītas problēmas.

Iespējams, ārsts lūgs aizpildīt arī starptautiski atzītu testu (internacionālo prostatas simptomu skalu IPSS) – tas palīdzēs noteikt diagnozi.

 

Nereti ir veltas vīrieša bažas par vāju strūklu.

To var vērtēt ārsts, ņemot vērā izdalītā urīna daudzumu. Protams, tā atšķirsies atkarībā no tā, vai pūslī būs 150 vai 50 mililitri izvadāmā šķidruma. Strūkla ir vāja tad, ja prostata nospiež urīnizvadkanālu. Nepieciešamības gadījumā urīna plūsmas mērījumu jāveic medicīnas iestādē, rezultātu analizējot ar datora palīdzību.

 

Ja vīrietis ar labdabīgi palielinātu prostatu apmeklē ārstu, uz kuru paļaujas, vai lieto preparātus, kuru iedarbībai tic, pašsajūta uzlabojas par 30 procentiem.

Ja nepieciešama nopietnāka ārstēšana, lieto zāles. Daļa no tām atslābina muskulatūru prostatā un urīnpūšļa kaklā, uzlabojot urīna strūklu un mazinot simptomus. Efekts būs jūtams pēc pāris nedēļām.

Citas grupas medikamenti neļauj testosteronam iekļūt prostatā, tādējādi kavējot tā hormonālo ietekmi. Tad priekšdziedzeris vairs nepalielinās, dažkārt – pat ievērojami samazinās. Uzlabošanos panāk trīs līdz sešu mēnešu laikā, taču, lai problēma neatkārtotos, medikaments jālieto ilgstoši. Apmēram desmit procentiem vīriešu pirmā gada laikā vājinās vēlme mīlēties, taču vēlāk tā atkal atjaunojas.

Visefektīvākās ir zāles, kas apvieno abu grupu medikamentu īpašības, taču arī tās jālieto regulāri.

 

Operāciju, atbrīvojot nospiesto urīnizvadkanālu, veic, ja slimība ir ielaista, strauji progresē, radījusi komplikācijas, zāles nepalīdz vai arī vīrietis pats to vēlas.

Ļaundabīgs audzējs veidojas prostatas kapsulā, taču labdabīga palielināšanās notiek dziedzera iekšējā daļā. Pirmajā gadījumā to pilnībā izņem laukā, pēc tam var attīstīties erekcijas traucējumi un urīna nesaturēšana.

Operējot labdabīgi palielinātu priekšdziedzeri, tā centrālo daļu izgriež kopā ar iekšējo slēdzējmuskuli. Pēc tam sēklas vadi atveras prostatā un, notiekot ejakulācijai, sperma ieplūst urīnpūslī un vēlāk tiek izčurāta. Tas nozīmē, ka dabīgā ceļā vīrietis vairs nevar radīt pēcnācējus.

Pēc šīs operācijas var rasties urīna nesaturēšana, bet tas gadās ļoti reti. Apmēram desmit procentos gadījumu dziedzeris palielinās atkārtoti.

 

Bieži vien čurāšana normalizējas, mainot dzīvesveidu.

Dažkārt pietiek, ka vīrietis lieto mazāk kofeīnu saturošus, alkoholiskus un gāzētus krāsainos dzērienus.

ASV veiktā pētījumā tika atklāts, ka 30 procentos gadījumu sūdzības par biežu urinēšanu ir saistītas ar bagātīgu šķidruma lietošanu, nevis kādu prostatas vainu.

 

 

Bieži vien čurāšana normalizējas, mainot dzīvesveidu. Dažkārt pietiek, ka vīrietis lieto mazāk kofeīnu saturošus, alkoholiskus un gāzētus krāsainos dzērienus.

 

Lai mazinātu nepieciešamību čurāt naktī, būtu prātīgi censties lielāko daļu šķidruma uzņemt dienas pirmajā pusē. Arī zāles ar urīndzenošu efektu labāk dzert no rīta.

Jācenšas novērst miega traucējumus – ja vīrietis pamostoties nevar aizmigt un sāk domāt par grūto dzīvi, ienāk prātā doma, ka vajadzētu pačurāt. Pašam šķiet, ka problēmas cēlonis ir vajadzība urinēt, kaut gan patiesībā var būt otrādi.

Dažkārt palīdz urīnpūšļa trenēšana, cenšoties aizkavēt vēlmi atviegloties. Kad sagribas čurāt, pirmo mēnesi šo vajadzību atliek uz piecām minūtēm, bet pēc trim nedēļām – jau uz desmit. Ar laiku pūslis kļūs izturīgāks un spēs paciesties ilgāk.

Ja vīrietim ir palielināta prostata, jāuzmanās ar alkohola un miega zāļu lietošanu. Tad pūslis pārpildās un izstiepjas, pašam nejūtot, un beigās vairs nespēj izspiest sakrājušos šķidrumu, tādēļ kungs nereti nokļūst slimnīcā.

 

Urinēšanas traucējumi var būt pirmā ļaundabīga audzēja pazīme, tādēļ vienmēr vajadzētu noskaidrot to iemeslu.

Prostatas audzēju agrīni iespējams atklāt, nosakot PSA, taču ne vienmēr paaugstināts rādītājs liecina par ļauno slimību.

Daudzi priekšdziedzera audzēji nav bīstami. Tad nav vērts zaudēt dzīves kvalitāti, ārstējot slimību, kuru var droši atstāt bez ievērības.

Savukārt viens no urīnpūšļa audzēja pirmajiem simptomiem mēdz būt asiņu piejaukums urīnam.

Laikus atklājot, abu veidu audzēji ir veiksmīgi ārstējami.

 

 

Traucējumu cēlonis var būt arī:

* nierakmeņi;

* tā sauktā nakts poliūrija, kad nieres vairāk urīna izdala naktī;

* sirds un asinsvadu slimības, kuru dēļ veidojas kāju tūska;

* cukura diabēts;

* nieru nepietiekamība;

* seksuāli transmisīvas saslimšanas, kas izraisa urīnizvadkanāla iekaisumu.

 

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nav vajadzibasi urinet

Draugiem Facebook Twitter Google+