Horoskopi un mistika

Deviņas dienas pēc nāves. Kāpēc tās ir tik svarīgas? 16

Foto – Fotolia

Valstīs, kur ir vēsturiskas un spēcīgas kristietības tradīcijas, visi ir vienisprātis, ka nāves gadījumā īpaši nozīmīga ir trešā, devītā un četrdesmitā diena pēc skumīgā notikuma.

To zina praktiski visi, bet daudzi nespēj izskaidrot, kāpēc tieši šīs – trīs dienas, deviņas dienas un 40 dienas – ir tik svarīgas.

Kas tad saskaņā ar tradicionālajiem priekšstatiem notiek ar cilvēka dvēseli līdz devītajai dienai pēc viņa aiziešanas no šīszemes dzīves?

Dvēseles ceļš

Kristiešu priekšstati par cilvēka dvēseles pēcnāves ceļiem var atšķirties atkarībā no tās vai citas konfesijas. Ja katoļu un pareizticīgo viņpasaules ainā un dvēseles vietas tajā atainojums atšķiras tikai nedaudz, dažādos protestantu novirzienos viedokļu atšķirība ir ievērojama – no teju pilnīgas atbilstības katoļu tradīcijai līdz pat pilnīgam elles kā grēcinieku dvēseļu soda izciešanas vietas noliegumam.

Interesantāka ir pareizticīgo versija par to, kas tad notiek ar dvēseli pirmajās deviņās dienās pēc aizkapa dzīves sākuma.

Tā, piemēram, baznīctēvi ir vienisprātis, ka pirmajās trīs dienās pēc nāves dvēselei ir dota praktiski pilnīga brīvība.

Dvēselei ir ne tikai visa zemes dzīves “bagāža”, tas ir, cerības, pieķeršanās, atmiņa, bailes, kauns, centieni pabeigt kādus iesāktus darbus un tā tālāk, bet tā arī spēj atrasties jebkur, kur vien vēlas.

Pieņemts uzskatīt, ka šajās trīs dienās dvēsele vai nu atrodas blakus ķermenim, vai arī, ja cilvēks miris tālu no mājām un ģimenes, atrodas pie tuviniekiem vai arī tajās vietās, kas kaut kāda iemesla dēļ bijušas viņam īpaši tuvas vai svarīgas.

Savukārt trešajā dienā dvēsele zaudē šo pilnīgo rīcības brīvību, un eņģeļi to aizved uz debesīm, lai stātos tā kunga priekšā. Tieši tāpēc trešajā dienā saskaņā ar tradīcijām jāveic piemiņas aizlūgums un tādējādi galīgi jāatvadās no mirušā dvēseles.

Paklanījusies Dievam, dvēsele dodas sava veid ekskursijā pa paradīzi: tā redz debesu valstību, iegūst priekšstatu par tās būtību, redz, kā dvēseļu kopība ar Dievu ir cilvēka esamības galējais mērķis, tiekas ar svēto dvēselēm un tamlīdzīgi.

Šis “izglītojošais” dvēseles ceļojums pa paradīzi ilgst sešas dienas. Un te, ja ticēt baznīctēviem, sākas dvēseles pirmie sarežģījumi: redzot svēto paradīzes gaitas, tā saprot, ka ir grēcīga un nav pelnījusi šādu balvu, mokās šaubās un bailēs, ka neiekļūs paradīzē.

Devītajā dienā eņģeļi atkal aizved dvēseli pie Dieva, lai tā varētu slavināt Dieva mīlestību uz svētajiem, kuru tai bija iespēja vērot.

Ko šajās dienās svarīgi ievērot dzīvajiem

Tomēr atbilstīgi pareizticīgo pasaules skatījumam nevajag uztvert deviņas dienas pēc nāves kā tikai un vienīgi viņpasaules jautājumu, kas it kā neattiecas uz dzīvajiem aizgājēja tuviniekiem.

Tieši pretēji, tieši 40 dienas pēc cilvēka nāves viņa tuviniekiem un draugiem ir laiks, kad zemes dzīve nokļūst vistuvāk debesu valstībai.

Tāpēc šajā laikā dzīvie var un tiem ir pienākums darīt visu iespējamo, lai sagādātu mirušā dvēselei iespējami labāko likteni, tas ir, tās glābšanu.

Šī mērķa vārdā pastāvīgi jālūdz Dievs, cerot uz Dieva žēlastību un grēku piedošanu. Tas ir svarīgi cilvēka dvēseles likteņa noteikšanā: tas ir, vai tā sagaidīs pastaro tiesu paradīzē vai ellē. Pastarajā tiesā katras dvēseles liktenis tiks izlemts galīgi, tā ka arī ellē nokļuvušajām ir cerība tikt apžēlotām (ja par cilvēku lūdzas, pat neskatoties uz to, ka viņš daudz grēkojis, tātad viņā bijis arī kaut kas labs) un atradīsies vieta paradīzē.

Devītā diena pēc nāves pareizticīgajiem, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir gandrīz vai svētki. Cilvēki tic, ka pēdējās sešas dienas dvēsele ir mierīgi pavadījusi paradīzē, lai arī viesa statusā, un tagad var godināt Radītāju.

Vēl vairāk – uzskata: ja cilvēks dzīvojis tikumīgi un ar saviem labajiem darbiem, mīlestību uz tuvākajiem un grēku nožēlošanu izpelnījies tā Kunga labvēlību, viņa pēcnāves liktenis izšķirsies jau pēc deviņām dienām.

Tāpēc cilvēka tuviniekiem šajā dienā, pirmkārt, īpaši cītīgi jālūdz Dievs par viņa dvēseli, otrkārt, jānotur piemiņas mielastu.

Saistītie raksti

Mirušā pieminēšanai devītajā dienā no tradīciju skatpunkta jābūt “neaicinātai” – tātad uz to neviens nav īpaši jāaicina. Cilvēkiem pašiem jāatceras par šo atbildīgo dienu un bez aicinājuma jāierodas, lai novēlētu mirušā dvēselei visu to labāko.

Tomēr realitātē uz piemiņas mielastu praktiski vienmēr īpaši uzaicina un, ja viesu gaidāms vairāk, nekā iespējams uzņemt mājoklī, to rīko restorānā vai tamlīdzīgā vietā.

Pieminēšana devītajā dienā ir mierīgas atmiņas par aizgājēju, kas nedrīkst pārvērsties ne parastā saiešanā, ne sēru mielastā.

Zīmīgi, ka kristīgo konceptu par trīs, deviņu un 40 dienu īpašo nozīmi savā arsenālā pārņēmušas arī okultās mācības. Bet tās piešķīrušas šīm dienām citu jēgu: saskaņā ar vienu versiju, devītā diena zīmīga ar ķermeņa sadalīšanos; cita apgalvo, ka šajā dienā pēc fiziskā, mentālā un astrālā nomirst tas ķermenis, kas var parādīties dzīvajam spoka veidolā.

LA.lv