Kultūra
Teātris un kino

Edgars Engīzers: “Dvēseļu putenis” dos jaunu pacēlumu strēlnieku varoņstāstam0


Edgars Engīžes, vēsturnieks.
Edgars Engīžes, vēsturnieks.
Foto: Līga Vasiļūna

Tas, ka Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” ekranizācija ir pieskaņota 11. novembrim, ir ārkārtīgi svarīgs Latvijas vēsturiskās apziņas un sociālās atmiņas veidošanās pagrieziena punkts.

Beidzot par Pirmā pasaules kara norisēm plašākā mērā tiek runāts saistībā ar Eiropā iesakņoto šīs politiskās, ekonomiskās un sociālās katastrofas atceres dienu un pieminēšanas kultūru.

Un patiesībā nemaz tik ļoti no svara nav tas, cik vēsturiski precīza būs pati filma gan attiecībā pret atainoto laiku un vēsturiskajiem notikumiem, gan pret romānu, kurā balstoties tā veidota.

LA.LV Aptauja

Vai esi jau noskatījies filmu "Dvēseļu putenis"?

  • Jā, tas bija iespaidīgi
  • Jā, bet neesmu sajūsmā
  • Nē, bet plānoju
  • Nē, neinteresē kino

“Dvēseļu putenis” ir cienīgs atrasties kopā ar citiem izcilajiem Eiropas literatūras klasiķu darbiem un ir izcils sava žanra pārstāvis.

Tas ir romāns, pēc kura izlasīšanas emocionālā pēcgarša saglabāsies gadu desmitiem.

Bet ir daudz izcilu vēsturisko romānu, kas veltīti Pirmajam pasaules karam, un ir arī ne mazāk izcilu filmu, kas atklāj tā laika vēstures dimensijas, kuras varoņteiksmas žanra īpatnību dēļ Grīna darbā netiek parādītas, bet bez kurām Lielā kara norises nevar tikt pilnvērtīgi izprastas.

No visa plašā literatūras klasikas klāsta, kas veltīts Lielā kara problemātikai un kas ir arī pārtulkoti kino valodā, gribētos izcelt trīs darbus – Hemingveja “Ardievas ieročiem”, Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un Hašeka “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”.

Tāpat kā Grīns – visi šie rakstnieki bija Lielā kara veterāni un no personīgās pieredzes zināja, ko nozīmē šrapneļa kaucieni virs tranšejām. Katrs no viņiem atklāj atšķirīgu skatījumu un atšķirīgas tā laika dimensijas, kas savās atšķirībās lieliski papildina viena otru.

Vēsturiskās filmas ir ļoti nozīmīgas vēsturiskās apziņas veidošanā. Un ir pašsaprotami, ka “Dvēseļu putenis” dos jaunu pacēlumu strēlnieku varoņstāstam.

Bet jebkurš karš ir kas vairāk nekā kaujaslauka varonība – tur vienlaikus ir gan Hemingveja un Remarka atklātā zudusī paaudze, gan Hašeka izgaismotais traģikomisms. Un visa pamatā karš ir nāve. Daudz nāves.

Un arī strēlnieku stāsts ir stāsts ne vien par varonību un patriotismu, bet arī stāsts par nāvi, tūkstošiem dzīvību, kas izdzisa Tīreļpurvā, Nāves salā, pie Juglas upes, par fiziski un morāli sakropļotiem cilvēkiem un sagrautiem likteņiem, stāsts par dubļiem, žurkām ierakumos, infekcijas slimībām un asiņu smārdu, stāsts par aizmugures rūpēm un bezrūpīgumu, sagrautām attiecībām un nolemtību – nekā skaista tur nav.

Līdztekus minētajiem literatūras klasikas darbiem, kas ir iegājuši arī kino klasikā, ir jāmin vēl viens – 1918. gadā iznākusī Čārlija Čaplina filma “Uz pleca!”.

Čaplinu kara laikā nemīlēja nedz ASV, kur viņš strādāja, nedz Lielbritānijā, no kurienes bija nācis, jo viņš kara laikā nevēlējās brīvprātīgi iestāties armijā un doties karot.

Bet viņš uzsvēra, ka humors un joki kara laikā ir nepieciešami, lai dziedētu tūkstošiem cirstās psiholoģiskās brūces. Un viņam ir ne mazāk spilgts redzējums uz kara laika norisēm.

Saistītie raksti

Bet, atgriežoties pie strēlniekiem, “Dvēseļu puteņa” un Latvijas sabiedrības vēsturiskās apziņas, patiešām ceru, ka ilgi gaidītā filma rosinās strēlnieku un Pirmā pasaules kara vēstures un traģisma izpratnes padziļināšanos un dos jaunu stimulu plašākai tā laika izprašanai un pētniecībai.

Iespējams, cilvēki sāks interesēties vairāk arī par to, kas vēl par strēlniekiem ir sarakstīts – te gribētos izcelt kaut vai Kārļa Fimbera vēsturisko diloģiju “Kad nāve smejas” un “Tilta pozīcija”.

Mēs daudz ko nezinām par Pirmā pasaules kara kontekstu, kurā veidojās un darbojās strēlnieku pulki.

LA.lv