×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Rudīte, Everts
Trešdiena, 22. augusts, 2018
22. maijs, 2018
Drukāt

Neviena nācija bez ražošanas nevar pastāvēt. Saruna ar Ilmāru Osmani (10)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Šeit, Mārupē, netālu no lidostas, Ziedleju ielas viens gals atduras pļavā, tad pa bedrainu lauku ceļu izved caur privātmāju un ziedošu dārzu rindu. Otrā galā – tajā, kas gandrīz aizsniedz Ulmaņa gatvi, – jau asfalts un modernas jaunbūves. Tur savu Silīcija ieleju – Inovāciju un pētniecības centru – ir izveidojis lielākais latviešu elektronikas rūpniecības celmlauzis AS “HansaMatrix” valdes priekšsēdētājs Ilmārs Osmanis. Kā no studenta – antenu pētnieka – izaudzis fabrikants, kurš nodarbina 350 cilvēkus un sāks ražot telpiskus displejus, par to “LA” saruna.

Jūs esat izveidojis divas AS “HansaMatrix” rūpnīcas – Ogrē un Ventspilī. Vai tagad esat lielākais latviešu elektronikas rūpnieks?

I. Osmanis: Nez vai lielākais. “Schneider Electric” piederošā “Lexel Fabrika” pēc apgrozījuma ir divreiz lielāka, bet, ja skaitītu produktu vienības, tad gan mēs saražojam vairāk. Viņiem ir divas trīs līnijas, mums ir piecas un vēl plānojam. Viņu rūpnīca un mūsu divas kopā saražojam 95% no Latvijas elektronikas. Mēs biržā esam paziņojuši, ka 2020. gadā plānojam jau 30 miljonu apgrozījumu.

Ja jūsu šodienas mērogu salīdzinātu ar mūsu vēsturiskajiem priekšstatiem par elektronikas rūpniecību, ar ko jūs sevi salīdzinātu?

Ja vēlaties salīdzināt, tad “HansaMatrix” varētu būt kā šodienas VEF vai “Radiotehnika”. Bet vēl Latvijā ir zviedru “Plockmatic Rīga” rūpnīca, kas ražo poligrāfijas brošēšanas mašīnas. Ir “Mikrotīkls”, “SAF Tehnika”. Ir “UAV factory”, kas ražo dronus. “Draugiem.lv Group” ar “Vendon”, “Istabai” un “Mapon”. Ir labi jaunuzņēmumi, piemēram, “Catchbox”, “Plus Pedal”. Vēl “Ubiquity Networks”. Kopā esam nopietns IT spēks. Ja saliekam kopā elektronikas, optikas un telekomunikāciju uzņēmumus, esam ļoti strauji augoši. Straujāki un lielāki nekā farmācija. Kopā eksportējam ap 400 miljonu eiro vērtībā, trijos gados dubultojies.

Bet tik un tā divreiz mazāk eksportējat nekā igauņi, rēķinot uz vienu cilvēku. Man tomēr gribētos jūsu uzņēmumu salīdzināt ar “Alfu”, kas bija tehniski attīstītākais un par kura produkciju nedzirdējām nekā, jo tā bija slepena…

Pavaicājiet zviedru “Ericson”, ko viņi ražo – tāpat neteiks. Mēs strādājam B2B, tas ir, esam ražošanas partneris biznesa klientiem. Ražojam preces, uz kurām nav mūsu zīmola. Mēs ražojam “Mikrotīkla” produktus – tie, kas ražoti Latvijā, ir mūsējie. Izveidot modernu rūpnīcu nav vienkārši – arī IBM savulaik atdeva savu produktu ražošanu citiem, jo neprata ar tiem nopelnīt.

Mums ir datu tīkla produkti. Otrā grupa ir industriālie produkti – aparāti, kuros ir elektronika. Piemēram, elektrības uzskaite. Iekārtas naftas torņos un ostās, rūdu raktuvēs. Trešā grupa ir industriālas kontroles sistēmas. Ceturtā produktu grupa “IoT” – lietu internets: dažādi aparātiņi, kuri komunicē savā starpā, izmantojot mobilo vai paši savu tīklu. Piemēram, ierīce vēja ģeneratoros tai kastē, kas aiz propellera – tur ir ātrumkārba, kurā šai ierīcei jāmērī un jānoziņo eļļas līmenis, spiediens, temperatūra, vibrācija. Kā citādi vēja ģeneratorus jūrā uzmanīsi? Ražojam arī “pīkstinātājus” bezkontaktu maksājuma karšu nolasīšanai. Redzat, divas no četrām jomām ir “jaunais telekoms”.

Bet šeit, inovāciju un pētniecības centrā, arī paši izstrādājam vairākus produktus. Piemēram, aparātiņu medicīnas iekārtām dažādām manipulācijām Vācijā.

Kā radās ideja par rūpnīcu?

1987. gadā, kad iestājos aspirantūrā, pētīju antenas. Kad krita dzelzs priekškars, pēc viena uzņēmēja uzaicinājuma 1991. gadā aizbraucu uz Lielbritāniju, kur pastrādāju divus gadus. Tur es sapratu, cik ļoti padomju elektronika ir dziļā pa***ā. Ieguvu saprašanu, kā darbojas bizness, ieguvu kontaktus. Sapratu, ka aspirantūru par antenu neturpināšu, bet uzsākšu savu elektronikas biznesu.

Kad 1995. gadā nodibināju savu uzņēmumu, tad jutos kā purvā: tur cinis, tur grimst iekšā, arī nodokļi mainījās ik pa trim mēnešiem, nebija skaidrs, ne cik daudz un ne par ko jāmaksā – ik mirkli par kaut ko varēja dabūt soda naudas. Pēc diviem gadiem uzņēmumu nācās slēgt, jo tas, kas bija iecerēts, nenotika.

Otrais uzņēmums “Macro Rīga” jau bija sekmīgs, jo bija izveidotas komponentu piegādes ķēdes, sakomplektējām aparatūru, izveidojām dizainu, loģistikas sistēmu un pārdošanu lielam tirgotājam. Labi atceros 1998. gada Krievijas bankrotu. Mani trīs lielākie klienti (tai laikā VEF vēl kaut ko ražoja, palīdzējām viņiem jaunas centrāles taisīt, “Komutators” un “Radiotehnika”) palika parādā. Neraugoties uz juku laikiem biznesā, tie bija goda cilvēki un vēlāk tomēr pamazām norēķinājās. Kaut arī paši samaksu no Krievijas saņēma graudā: automašīnu riepās un pat elektroenerģijā. Šolaiku uzņēmēji noteikti būtu pasludinājuši maksātnespēju un pie pirmajām grūtībām būtu tinuši makšķeres.

Tolaik bija vairāk goda cilvēku nekā tagad?

Bizness bija mazāks, bet to bija grūtāk izveidot un darbināt. Bizness, it īpaši elektronikā, nebalstījās uz likumdošanu, bet savstarpēju uzticēšanos. Ne tā kā nekustamo īpašumu biznesā, kur viens otram mēģina kaut ko atkost.

Pirmo biznesu 2002. gadā pārdevu ASV kompānijai, kad tam bija tikai pusotra miljona apgrozījums. Visu, ko es par to saņēmu, ieguldīju šajā elektronikas fabrikā. Un tad nāca 2008. gada krīze, kas nebija ne ļaunāka, ne postošāka.

Vai atšķirība tā, ka atšķirībā no Krievijas rubļa defolta šajā nauda nezaudēja vērtību, bet pat tika mākslīgi noturēta?

Cik garš, tik plats. Vai zaudējat naudas vērtību vai apjomu. Pirmajā gadījumā bija kā padomju veikalā – nauda ir, bet neko nevarat nopirkt, jo plaukti tukši. Otrajā gadījumā ir kā tagad – plaukti pilni, bet ar to naudu, kas jums ir, nevarat vajadzīgo nopirkt.

Cilvēkam tā ir vienmēr: vai nu par maz naudas, vai par maz laika, vai par maz tā, ko viņš grib dabūt. Tas viss vienlaikus nekad neiestājas.

Kāpēc ieguldījāt ražošanā?

Tik “neapdomīgu soli” spēru tāpēc, ka iepriekš no sastāvdaļām izdevās sakomplektēt diezgan labu produktu un sapratu, ka līdz ražošanai ir tikai viens solis. Zināju, ka, saliekot kopā alvas spaini un trīs lodāmurus, nekas nenotiks. Modernām ražošanas iekārtām ar manu nopelnīto naudu bija par “īsu” un nācās meklēt investorus. Atradu Zviedrijā. Pēc gada gatavošanās 2001. gadā Ogrē izveidoju “HansaMatric” rūpnīcu… ar septiņiem darbiniekiem.

Kāpēc Ogrē?

Jau tad sapratu, ka agri vai vēlu Rīga ražošanai būs par dārgu. Bet vienlaikus vajadzēja pietiekami tuvu augstskolām un inženieriem. Apvilku ap Rīgu loku, kurā bija arī Jelgava un Sigulda, bet beigās mans bijušais RTU pasniedzējs pateica priekšā: “Aizej uz Ogres ATU, viņiem ir brīva aktu zāle!” Apskrupušas mājas, kuras vajadzētu saremontēt, bija arī citur, bet to vietu paņēmu tāpēc, ka blakus bija liels, tukšs placis. Tur arī sākām. Divi gadi pagāja, kamēr nopirku zemi, jo īpašnieks noteica, ka “vectēva zemi drīkst pārdot tikai labam cilvēkam”.

Ogrē rūpnīcu uzbūvējām divos paņēmienos – 2003. un 2005. gadā. Par banku naudu, jo tā ir lētāka nekā investīciju nauda, jo pēdējai nevajag nodrošinājumu. Bet, ja nav investīciju, bankas neaizdod. Ja es ielieku vienu eiro, tad banka gatava vēl vienu pievienot.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Pieminētie ražotāji ir dzirdamākie un lielākie, bez tiem ir ļoti daudz vēl citu tehnoloģiju radītāji, kaut vai Dambja elektro auto sistēmas ir ļoti tehnoloģiski labs produkts, nemaz nerunājot par to ka Latvijā ražoti konektori atrodas uz Marsa robotiem.

  2. Ārkārtīgi labs un pozitīvs raksts. Tomēr tikai pirmie divi komentāri pozitīvi un sakarīgi, pārējie gānīšanās. Vai tiešām vieni vienīgi troļļi šeit ienāk?

  3. Ārkārtīgs prieks par Ilmāru! Lai veicās arī turpmāk!

  4. Paldies LA par rakstu Atbildēt

    Novēlējums LA vadībai , novērtēt LA tīmekļa vietnes nozīmi! Vietnes nozīmīgums augs ģeometriskā progresijā un iespējams jums būs grūti uzaudzēt muskuļus (zinošus, varošus žurnālistus), ja netiks ieguldīta liela nauda šajā vietnē jau šodien. Būtu nožēlojami pazaudēt nacionāli patriotisku plašsaziņu, t.i. LA vietni tīmeklī. Šādas pazaudēšanas sākums jau ir redzams, – LA tīmekļa vietne nemaksā saviem žurnālistiem, bet pērk no LETAS ( no plašsazińas kura pārstāv citu ideoloģiju) jau sagremotu infirmāciju. Novēlējums LA vadībai, domājiet , lūdzu, par tautu, par viedokļu, redzējumu dažādības vajadzību. Lūdzu veidojiet rakstu sērijas par dažādiem tematiem t.i. Nepietiek iegrūst kādu rakstu par ekonomiku, bet gan ir jāveido rakstu sērijas – virziens, ar noteiktām vērtībām. Tikai tad, kad tas notiks, jūs varēsiet saukt sevi par nacionālu tradīciju atbalstošu plašsaziņu.

  5. Troļļi tālāk par virsrakstu netiek. Trešo rindkopu izlasiet. Tur esošo elektronikas rūpnīcu saraksts garāks nekā okupācijas laikā.

    • Tu pareizi runā – tālāk par visrakstu es parasti nelasu, jo ar virsrakstu pilnīgi pietiek, lai noformulētu savu attieksmi pret problēmu.

  6. Jāņonkols no laukiem. Atbildēt

    Virsraksta turpinājumā būtu jāraksta, bet lai ražotu, vienalga ko, ir nepieciešama ražošanai labvēlīga nodokļu politika un produkcijas realizācijas iespējas. Vismaz plaša patēriņa preču ražošanā mums tādas iespējas nav.

  7. Neviena nācija bez ražošanas nevar pastāvēt ? Atbildēt

    latv(ij)iešu var !
    Bankas ir mūsu alfa un omega !
    Plus mežu un zemes iztirgošana…

  8. Ražošana augstā līmenī! Apskatiet kādu super-puper monētu saražojuši Ilmāra Rimšēvica vadītās Latvijas Bankas ziķerzeļļī! Visa pasaule to apbrīno. Lūk, tā pasaules klase.

  9. Kāda ražošana? Mēs esam tuvāk, nekā Šveice! Mēs esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem! Ja te sāks prevalēt ražotāju intereses, kā tad mēs uzturēsim Latviju kā viszaļāko valsti pasaulē?

Draugiem Facebook Twitter Google+