Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. augusts, 2013
Drukāt

Huligāns ar pluszīmi – Imants Vanzovičs


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

No skatuves neaizgāju, tikai nokāpu, lai varbūt kādreiz atgrieztos,” saka savulaik populārais latviešu estrādes dziedātājs Imants Vanzovičs – 30. augustā viņš atgriežas uz skatuves, lai Dailes teātrī priecētu talanta pielūdzējus 55 gadu jubilejas koncertā “Ceļojums”. 


 

Tālajā 1977. gadā Imants Vanzovičs – tolaik jauns, skolots klarnetists un bundzinieks ar pamatīgu ballīšu muzikanta pieredzi, tika iesaukts krievu armijā, kur dienēja leģendārajā karavīru ansamblī “Zvaigznīte” sastāvā. Tur sastaptais Zigmars Liepiņš – jau tolaik mūziķis ar konservatorijas izglītību – pēcāk pieaicinājis ansamblī “Modo”. Pēc gada Imants arī pievienojies “Modo”, kuru tolaik Latvijas Valsts filharmonijā vadīja Uldis Stabulnieks.

Kaut arī Imants apvienojis bundzinieka amatu ar dziedāšanu gluži kā Fils Kolinss, liktenis lēma citādi. Tolaik Z. Liepiņš rakstīja mūziku Nacionālā teātra izrādei “Spartaks”, un skaņdarbā, kur bija paredzēts sintezators, Imants dublējis to ar balsi. Komponista verdikts skanēja: “Tu dziedāsi!” Divas lietas – dziedāšanu un bungas – nevarēja apvienot, un bungu kociņi tika nolikti malā.

Tagad Imants pasmaida – izvēle bija loģiska, jo dziļākajā būtībā viņā mājo “šovmenis” – patīk, lai cilvēki apkārt smej. Tiesa, par dziedātāju viņš sevi joprojām neuzskata, pat ja bija pirmais, kurš, piemēram, uzdrošinājās dziedāt falsetā tolaik, kad Latvijā to neviens nedarīja.

Ko tur liegties – Imantam vienmēr paticis atšķirties. Kad sāku savu dziedātāja karjeru, sapratu – jāatrod savs tēls, citādi panākumu nebūs. Tolaik koncertēju Austrumvācijā, kad Rietumvācijas televīzijā ieraudzīju manas komplekcijas čalīti. Rokā – ģitāra ar lielu banti. Mazliet tāds huligāns ar pluszīmi. Šo pamatu pārņēmu – mums nekā tāda nebija.” Imants atzīst, vienmēr paticis būt savu priekšnesumu režisoram – pat ja tikai četras minūtes, katra dziesma ir mazs stāstiņš ar izvērsumu un atrisinājumu. Ne velti režijas māksla vēlāk izstudēta arī Maskavas teātra akadēmijā.

Tolaik “Modo”, pēcāk “Opuss” piedzīvoja ārkārtīgu popularitāti gan Latvijā, gan bijušajā Padomju Savienībā. Duetā ar Mirdzu Zīveri dziedātās dziesmas joprojām ir latviešu estrādes etalons. Simt astoņdesmit miljonu auditorija no Rīgas līdz Kamčatkai, garantēti koncerti un tikpat garantēta slava, centrālā televīzija ar visām no tā izrietošajām sekām – laba skola. “Šo periodu izgāju, pat neizslimojot zvaigžņu slimību. Nebija laika pacelt degunu debesīs, jo bija jāstrādā. Brīžiem – trīs koncerti dienā. Krievijā ir citi mērogi, cita izpratne un citi kritēriji. Tomēr tas bija darbs, kas patika, tādēļ nejutu, ka strādāju.”

 

Liepiņa detonators

Savulaik “Modo” pat iemantoja skandalozu slavu. Toreiz dziesmā “Vēl ir laiks” parādījās vārdi – Latvijā, Latvijā, Latvijā, rudens tāls…”. Toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs mēdzis teikt – ja Liepiņš ir dinamīts, tad Vanzovičs ir detonators. Ažiotāža bija vajadzīga. Daudz kam tieši vai netieši spļāvām virsū, bijām mazliet buntavnieki. Ministrijas klerkiem tas ļoti nepatika, kas noveda pie disidentu statusa, ministram Kaupužam atņēma ordeni, bet grupai pusgadu bija liegts būt apritē.

Tiesa, plašajās savienības ārēs grupa dziedāja tikai krieviski – citādi nebija saistoši. “Mēs ar Mirdzu bijām vienīgais duets, kam bija baltiešu akcents. Bijām gan “savējie”, gan – ne. Strādājam, lai šo akcentu mazinātu, – tad tevi pieņem, tad esi komandā. Balansējām uz naža asmens, bet – veiksmīgi.”

Imants neslēpj – tolaik piedāvāts turpināt karjeru Padomju Savienībā. “Bija vairākas epizodes, kad izsauca uz konfidenciālu sarunu ar vīriem, ko tagad sauktu par producentiem. Bet esmu uzticīgs – kā nekā Suņa gadā dzimis. Tolaik arī nekas nevēstīja par pārmaiņām – viss “rullēja”, un uzvarētāji taču komandu nemaina.

Kad atmodas laikā jau ar nosaukumu “Opus” “Mikrofona” aptaujā izskanēja “Sena kalpu dziesma”, skatītāju zāle šķita sastingusi. Imants saka: “Tajā laikā citādi nevarēja. Bija pilnīgi skaidrs, ka šī sistēma bruks. Arvien staltāk mēs cēlām galvas un taisnojām muguru. Tas nebija regulējams – straume gāja uz priekšu dziesmotas revolūcijas ceļu. Māksliniekam bija jābūt pirmajam, lai pavilktu citus sev līdzi.”

 

Žēl Kangara vājuma

Šogad jubileja vēl kādam monumentālam atmodas laika darbam – 25 gadi aprit kopš rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrādes 1988. gadā. Imantam toreiz tika Kangara loma. Dziedātājs teic – neieredzētā tēla lomai piekritis uzreiz.

Man vienmēr ir bijis žēl vāju cilvēku, arī Kangara. Grūtāk ir nospēlēt pozitīvo. Protams, to lādiņu, kas bija sevī jāsaglabā, nebija viegli nest.

Negribēju palikt Kangars līdz pēdējiem aplausiem – pār skatuves grīdā izveidoto Latvijas kontūru pārklāju savu sarkano apmetni, PSRS jūga simbolu, un no saņemtajiem baltajiem ziediem sāku veidot baltu vītni, pārējie – Brīze, Muktiņš un citi – turpināja. Šī vienkāršā transformācija pagrieza visu citādi. Aizgāju, skatītāju aplausu pavadīts, – nevis kā Kangars, bet – kā Latvietis.”

Valdis Lūriņš šai izrādei ielicis tādu pamatu, ka skatītāji vēl tās koncertversijā 2008. gadā gara acīm ieraudzīja visu izrādi. Loma man bija tā pati, bet pamats – cits. Šajā laikā bija izcīnīta neatkarība un tepat arī zaudēta – nākošajā savienībā. Ļoti neatbalstu to Latviju, kāda tā ir tagad. Tas, ko Staļins neizdarīja šajos gados, to izdarīja šī situācija. Nezinu, kāpēc neņemam ziedus rokās un nebūvējam barikādes!

Šā gada rokoperas “Lāčplēsis” jaunajā versijā Imants nepiedalīsies, varbūt vienīgi skatītāja lomā. “Varbūt jaunie izpildītāji būs saprotamāki jaunajai paaudzei, tomēr rokoperas sākotnējā ideja un tās jaunais uzvedums man šķiet divu dažādu ābolu puses – saliec kopā, bet īsti nesakrīt.”

 

Norvēģu pekle

Un tomēr – pēc atmodas Imants pazuda no skatuves. Kā pats teic – likteņa rats sagriezās, palika bez grupas, bez komponista. Zigis (Z. Liepiņš) aizgāja biznesā – ceļi pašķīrās. Laiki mainījās, bija ekonomiskais kūlenis, bet skatītāji, tauta, negāja uz koncertiem – vienkārši bija tāda bedre. Visi taustījās, savu nišu nevarēju atrast.” Imanta dzīvē ienāca grupa “Vecās mājās” – Uģis Prauliņš un domubiedri. Sagatavojām ļoti nopietnu programmu: dominēja Ojārs Vācietis un Māra Zālīte. Tomēr progresīvajam rokam arī Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, neatradās sava niša.” Daudzus gadus strādāja kā producents un režisors – Imants uz Latviju atveda grandiozu franču strūklaku šovu, kas Ogres estrādē sapulcēja ap 12 tūkstošiem skatītāju, izbraukāja Tallinu, Viļņu, Minsku, Šveici, Dubaju, AAE, Kataru, Maskavu…

Neatgriezos uz skatuves, jo vienmēr ir gribējies kvalitāti. To lieku augstāk par savu degunu – ja gribi palūkoties tai pāri, pastiepies uz pirkstgaliem! Šodien mūzikai pietrūkst kādreizējā kvalitātes kritērija. Zelta proves. To kādreiz sniedza, piemēram, Latvijas Radio kvalitātes kontrole. Šodien masu mediji neatskaņo koncertu, bet “ballīšu mūziku”. Kvalitātes nav, taču viņi ir ēterā.”

Bija mirklis, kad arī Imants devās prom no Latvijas. “Kad, Ziemassvētkiem tuvojoties, man bija seši santīmi kabatā. Aizbraucu uz Arktiku un pusgadu būvēju norvēģiem lidostu pie Barenca jūras. Pekle. Tajā mirklī sapratu tos, kas Īrijā lasa zemenes. Tas sakārtoja smadzenes vietā. Tagad varu skatīties acīs arī tiem, kuri ir aizbraukuši – zinu, kā tas ir.”

 

Kalnu gaidot

Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad lai tas kalns iet pupās – maķenīt sarkastiski Imants joko par savu iespējamo atgriešanos uz skatuves. Pats nerausies, bet, ja aicinās, – ar prieku nāks. Pērn pārsteidzis Krievijas Centrālās televīzijas raidījuma “Odnaždi večerom” (“Reiz, vakarā”) aicinājums – nogādājuši no mājas sliekšņa līdz pašām durvīm Maskavā. Izrādās, Krievijas fani joprojām rakstot vēstules, lūdz parādīt Imantu un Mirdzu. Redaktore pat piedāvājusi palīdzēt atsākt koncertēt – pagaidām dziedātājs no piedāvājuma nav atteicies. Ja nevaru to darīt Latvijā, varbūt tur… Ja kārtis izkritīs, iešu šo ceļu. Melotu, teikdams, ka ļoti alkstu pēc tā, bet, ja aicinās, neatteikšos – kamēr vēl turos kopā un galva arī nav putrā.”

Imants saka – šobrīd ņemot visu, ko dzīve sniedz. “Jūtu, esmu sācis dzīvot straujāk. Arī trešo sievu Imeldu Dievs iemeta rokās. Iepazināmies pie bēru galda. Līdz salātiņiem nonācām, kad skatos – pretī sēž feina meitene. Pēc trim dienām viņai somiņā bija manas mājas atslēga. Varbūt steidzos dzīvot – ātri viss salīmējās. Stulbākais ir tas, ka jūtos jauns. Ar dēliem (Ralfs 15 un Aleksis 14) vēl uzspēlējam futeni. Abi aizgājuši sportā, trenējas kamaniņu braukšanā Siguldā.

Viendien, kad sapratu, ka puikam laikam ir absolūtā dzirde, – tad gan sametās jocīgi ap sirdi. Nodomāju – tikai ne skatuves ceļš. Tam ir jāatdodas ar visu sirdi, un, nedod Dievs, kā man tas gadījās, – tas sirdi salauž. Tās ir nenormālas sāpes – tā, ka kliegt gribas.”

Jura Millera idejai veidot jubilejas koncertu augustā, lai gan dzimšanas dienu paklusām aizvadījis jau pavasarī, Imants piekritis, daudz nedomājot. “Tas būs mans pirmais solo koncerts, kurā dziedāšu tikai savam skatītājam. Patiešām to gaidu. Satikties, lai pateiktu viens otram – “Es dzīvoju tepat, starp jums”. Vienkārši būt kopā – bez ārišķībām un kordebaleta, kora, simfoniskās grupas vai video. Gribu dāvāt tādu kā cukurgaili vai plombīru ar jaunības garšu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+