Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. septembris, 2014
Drukāt

Izlaušanās no kautrības. Vīrieša pieredzes stāsts + ieteikumi, kā uzaicināt sievieti uz randiņu

Foto - Fotolia © Sergey RyzhovFoto - Fotolia © Sergey Ryzhov

Happy couple with a scooter near the barrier

Autors: Jānis Lakstīgala

“Klau, Jāni tu tovakar ar Andri pa veikalu staigāji kā pa muzeju, smieklīgi,” man teica kāda meitene no kompānijas – šī frāze uznirst manā prātā, kad sāku atcerēties studiju gadus, kad attiecībās ar sievietēm biju kautrīgs. Mēs ar Andri tik ilgi līkumojām starp sulu paku, alkoholisko dziru un čipsu plauktiem, jo mani urdīja doma par vienu meiteni – vēlējos aicināt uz randiņu, taču nezināju, kā. Bija doma, ka atraidīs. Andris mani uzmundrināja – izsaki piedāvājumu, tad jau redzēs. Būs – būs, nebūs – nebūs.

Bet kaut kas iekšā gruzdēja un nespēju toreiz pārkāpt sev pāri, galu galā piedāvājumu neizteicu. Toreiz vēl nebija populārs vārds “izaicinājums”. Es kautrējos, patiesībā, tās bija bailes no atraidījuma. Tā ir tēma, kas aktuāla gan jauniem džekiem, kuri sāk veidot savas pirmās nopietnās attiecības, gan arī vecākiem čaļiem, kas piedzīvojuši šķiršanos no draudzenes.

Protams, man bija pārliecība, ka pārvarēšu to, kas toreiz izraisīja baiļu un pamestības sajūtu, jo ticēju, ka viss būs “štokos”. Kaut gan savulaik biju piedzīvojis vairākus atraidījumus pēc kārtas, tas manu degsmi nemazināja

Tolaik dzīvoju “burbulī” – man bija labas sekmes, biju aizrāvies ar pētniecību. Atceros, ka parkā varēju stundām ilgi sēdēt zem koka un lasīt grāmatas studijām. Lai celtu savas “akcijas”, rīkoju kultūras pasākumus un mudināju čaļus iesaistīties vietējās sporta spēlēs vai piedalījos kāda ziemas sporta veida sacensībās. Tomēr “burbulī” paliku, jo tā bija mana komforta zona. Ja palūkojos ar šodienas acīm, nemaz tik traki ar mani nebija, bet man kā džekam tolaik pietrūka pārliecības par sevi.

Dažu notikumu virkne, un sapratu, ka visu laiku esmu bijis interesants un gudrs vīrietis, nevis kā dažas kursabiedrenes savus mīļotos vīriešus sauca par “puikām”. Man iestājās sava veida identitātes krīze, jo sapratu, ka jātiek vaļā no vecās čaulas un jāizraujas no Prokrusta gultas – kāds vieds pasniedzējs teica – tu ātri izaugsi un tad būs jautājums, vai palikt tajā vai doties tālāk, bet tas nebija tikai par sievietēm…

Vispirms es nolēmu pastrādāt ar sevi – uzdevu “zatlerisko” “Kas es esmu?”. Runāju ar viediem cilvēkiem un draugiem, pamazām iemācījos nepieķerties vienai meitenei (tā bija viena no klasiskajām kļūdām) un nedomāt, ka tas ir vienīgais objekts, uz ko jāfokusējas. Izvēlējos vīrišķīgāku un divdesmitgadieka ambīcijām atbilstošāku frizūru.

Taču pats galvenais, ka pārejas posmā mainīju savu attieksmi pret cilvēkiem – kļuvu draudzīgāks un atvērtāks, sāku vairāk jokot, smaidīt un mierīgāk attiekties pret notikumiem. Draudzīgums un atvērtība vēlāk man nesa arī labus augļus darbā.

Treniņa pēc sarakstījos ar meitenēm internetā, taču tas īsti nebija priekš manis. Vēlējos dzīvu kontaktu un sarunu ar sievietēm. Sāku sevi izaicināt, būdams patiesāks. Ar čaļiem devāmies “reidos” uz naktsklubiem, jau biju guvis pārliecību par savām spējām, un nebiju vairs vērotājs, bet procesa dalībnieks.

Neuzskatu, ka naktsklubi ir “burvju nūjiņa”, tomēr tur pulcējas lēdijas, kas arī vēlas attiecības, protams, jāņem vērā, ka vēlmju diapazons atšķiras. Tāpat arī atšķiras naktsklubu publika – hipsteri, lecīgi divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki ar smagiem zaudējumiem, glamūra cienītāji. Vienu naktsklubu tolaik pat iesaucu par “studentīšu klubu” – lielās sieviešu koncentrācijas dēļ.

Rīgas naktsklubi ir skaļi, līdz ar to liels uzsvars bija uz dejām. Sāku dejot ar vienu meiteni, viņai kaut kas manī varbūt nepatika. Nu nekas, deju grīda ir plaša un pārslēdzu uzmanību uz citu meiteni. Naktsklubos izjuka ārā mana nevajadzīgā kautrība un kompleksi, ar kuriem toreiz mocījos. Ja meitene atteica deju vai nedeva savu telefona numuriņu, tas nešķita svarīgi. Atraidījums ir nepatīkams, bet pēc piecām minūtēm jau tas bija kļuvis vienaldzīgs, jo jau dejoju vai sarunājos ar citu. Satiksme ir regulāra – naktsklubā vismaz līdz pieciem no rīta, bet pēc būtības dzīvē tā ir nemitīga.

Uzdrīkstēšanās nesa veiksmi – skūpsti , “tējas dzeršanas” un arī nopietnākas attiecības. Atrašanās uz deju grīdas un notiekošais klubos – man iemācīja spēju ātri nepieķerties meitenei, kuru redzi pirmoreiz dzīvē, lieki nesapņot, bet rīkoties. Klubos iemācījos kā lietot pieskārienus (to mācos vēl tagad, jo svarīgs ir konteksts un tiem jāizstaro pārliecība). Tie izsaka sievietei, ka viņa tev ir nozīmīga.

Ar meitenēm centos uzturēt sarunas, jokot, interesēties par viņām, uzdot kādu āķīgu, bet neaizskarošu jautājumu. Sāku arī meklēt piedzīvojumus naktsklubos viens, un tas vēl vairāk stiprināja manu pašapziņu. Vēlāk jau iemaņas pārnesu uz ikdienu un sāku lēdijas uzrunāt sabiedriskajā transportā vai pilsētas parkos. Tas ir pirmsākums “Totālā futbola” stratēģijai, par kuru rakstīju iepriekšējā vēstījumā. Starp citu, nesen atkal bija piespēle un es to izmantoju.

Naktsklubā var satikties divi ķermeņi, kas vēlas seksu vai arī divas personības, kas vēlas nopietnas attiecības. Protams, pats “medību” process ir ļoti aizraujošs, ka tajā pat var iestrēgt. Katrā sievietē ir personība, līdz ar to nepastāv formulas, kas aizvedīs līdz attiecībām. Katru reizi jāimprovizē, un tas attīsta radošu domāšanu un arī spēju pārbaudīt, vai viņa tev der.

Naktsklubs nav vienīgais ceļš, caur kuru iespējams pārvarēt kautrību un bailes no atraidījuma. Sekss stiprina pašapziņu, tomēr, gadiem ejot, no vīrieša sievietes prasa vairāk nekā no divdesmitgadnieka. Tādēļ būtiski ir attīstīt sevi. Darbarīku ir daudz – sports, kurā jauni personiskie rekordi liek justies vēl vērtīgākam, īsti piedzīvojumi dabā, nevis pasakas, ceļojumi, panākumi darbā, zināšanas, vaļasprieki, tava attieksme pret notikumiem un iegūtās zināšanas par sievietēm (Kā ar jebkuru zinātni jārēķinās, ka visu līdz galam neizdosies izpētīt).

Ko darīt, ja kautrējies uzaicināt sievieti uz randiņu
* Aicinājumu uz tikšanos tāpat kā savas jūtas var izteikt gan pārliecinoši, gan nepārliecinoši. Nepārliecinoši – nozīmē to samocīti bez pārliecības – kā būs tā būs un ķeksīša.

Tomēr jāsniedzas pēc pārliecības un tai vispirms ir jāsakņojas tevī pašā, ej ar domu, ka dari labu lietu, jo mīlestība un sekss tādas ir, tātad tu tiecies pēc labā. Atceries, ja arī sieviete tevi atraidīs, tomēr būsi izrādījis savu cieņu viņai un viņas personībai, un, ja šī lēdija būs sakarīga, viņa piedāvās tev draudzību. Tas arī būs labs ieguvums un manā draugu lokā ir šādas lēdijas.

* Pieminēju, ka kautrība un bailes no atraidījuma var parādīties atkal, ja ir sabrukušas attiecības. Tomēr kad esat gatavs, skumjais skatiens vismaz par pusi no sejas pazudis – iespēju ir daudz, sāciet ar vienkāršām sarunām ar sievietēm, un negaidiet neko pretim, izmantojiet to kā sociālo treniņu, jo esot attiecībās jums bija skaidrāka bilde, bet tagad jāsāk no jauna – pa neiestaigātām taciņām, kas ir daudz interesantākas, tātad izaicinoši!

* Un arī naktsklubu reizēm var apmeklēt kā muzeju vai jebkurā gadalaikā pastaigāt pa pilsētām, lai saprastu, ka Latvijā ir ļoti daudz skaistu sieviešu un ja vēl ir kāda vilkme no attiecību sabrukuma – pateikt sev: “Sveiki, Zeme! Esmu atpakaļ no skumju kosmosa un gatavs bliezt.”

 

Nākamajā ierakstā parunāsim par to, kas īsti izvēlas partneri – sieviete vai vīrietis?

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+