Ja bērns grib dzīvot pie tēta… 0
Laulība šķirta 2009. gadā. Bijusī sieva strādā Anglijā. Pēc tiesas lēmuma, kā jau parasti tas notiek, meitai bija jāpaliek pie mātes, bet viņa pārsvarā dzīvo pie manis. Meita dzimusi 2004. gadā. Pagājušā gada augustā ieradās māte un viņu aizveda.
Tā kā meita nevēlējās braukt, es iesāku tiesas procesu par viņas atgriešanu Latvijā un dzīvesvietas noteikšanu pie manis. Šogad augustā meita tiesas zālē pateica, ka grib dzīvot pie manis un mācīties Latvijā, bet bāriņtiesas pārstāvji pieprasīja, lai vedu bērnu pie psihologa. Tas man jādara ar varu, jo meita atsakās iet, baidoties, ka viņu grib uz Angliju aizsūtīt. Bērnam viss ir apnicis, nevēlas runāt ne ar bāriņtiesas pārstāvjiem, ne ar psihologu. Pie tā bijām divas reizes un jāiet vēl, jo meita runā negribīgi. Vai astoņgadīga bērna tiesas zālē teiktais nav noteicošais? Vai bāriņtiesas pārstāvji var turpināt tiesas procesu, pieprasot vest meitu pie psihologa, kaut viņa pati to nevēlas? Vai šajā gadījumā bāriņtiesa nepārkāpj bērna tiesības, neņemot meitas teikto vērā? N. M. Rēzeknes novadā
Rīcības plāns
No vēstules var saprast, ka pašlaik notiek tiesvedība par bērna atpakaļatdošanu uz Latviju, balstoties uz Hāgas konvenciju par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.
Ja tēvs vēlas, lai meita turpinātu dzīvot pie viņa Latvijā, pirmkārt, jāiesniedz tiesā un bāriņtiesā rakstiski paskaidrojumi par hronoloģiskajiem notikumiem, kādi risinājušies pēc tam, kad tēvs un māte sāka dzīvot atsevišķi. Šajā aprakstā dienu pēc dienas jānorāda, pie kā meita bijusi un cik bieži un kad konkrēti viņa uzturējusi kontaktus ar otru vecāku.
Ja tiesa un bāriņtiesa pārliecināsies, ka lielāko laika posmu meita dzīvojusi tieši pie tēva, viņam ir nopietnas izredzes, ka dzīvesvietu tomēr noteiks pie tēva.
Bērnam labāk dzīvot tur, kur viņš pieradis – te svarīgi uzsvērt māju, drošības un stabilitātes izjūtas, arī draugu un paziņu loku, kas bērnam ir svarīgi. Tikai tādā gadījumā, ja dzīvesvieta ir klaji nelabvēlīga vai apdraudoša, šādi apstākļi jāmaina. Turpretim, ja bērns jūtas priecīgs un laimīgs dzīvesvietā pie tēva, pārmaiņas nav vēlamas.
Otrkārt, tiesā un bāriņtiesā jāiesniedz liecības, kas apliecinātu tēva un meitas lielisko sapratni. Liecinieki var būt ģimenes locekļi, tuvi kaimiņi, skolas biedru vecāki vai skolotāji, kuriem ir zināms par labvēlīgo gaisotni šajā ģimenē, tēva un meitas sirsnīgajām attiecībām. Vēlams, lai liecinieki būtu pretēja dzimuma un dažāda vecuma, kas objektīvāk raksturo situāciju.
Treškārt, tiesā un bāriņtiesā vēlams iesniegt arī pierādījumus, ka meita apmeklē ārpusskolas nodarbības un kādas tur ir viņas sekmes. Parasti, ja bērns dzīvo labvēlīgos, psiholoģiski komfortablos apstākļos, viņš spēj izrādīt savas spējas un talantus, ko gādīgs vecāks palīdz attīstīt.
Ceturtkārt, lai cik nepatīkami to teikt, tomēr tiesā un bāriņtiesā vajadzētu iesniegt arī pierādījumus, ka pie otra vecāka ir sliktāki dzīves apstākļi vai ka šis cilvēks objektīvi nespēj rūpēties par bērnu sava dzīvesveida, finansiālo iespēju, atkarību, rakstura, jauno partnerattiecību vai cita iemesla dēļ. Šādi apstākļi jāpierāda gan mutiski, gan rakstveidā.
Pie psihologa
Pozitīvs psihologa atzinums vienmēr ir lieliska iespēja, ko noteikti vajadzētu izmantot. Jārēķinās, ka viņš pārbaudīs, kādas ir tēva attiecības ar meitu. Taču vecākam ir tiesības izvēlēties tādu speciālistu, kura klātbūtnē jums abiem ir ērti un patīkami aprunāties par situāciju ģimenē. Psihologa apmeklējums un atzinuma sagatavošana ir maksas pakalpojums (tikai dažās pašvaldībās pakalpojumu apmaksā no bāriņtiesas budžeta).
Latvijā ir daudz pieredzējušu psihologu, kuri gatavo atzinumus tiesai par ģimenes locekļu psiholoģiskajām attiecībām.
Parasti uz pirmo vizīti pie psihologa ierodas viens no vecākiem un raksturo ģimenes situāciju. Nākamajā reizē psihologs tiekas ar bērnu vai arī kopā ar bērnu un vecāku. Psihologs runājas ar ģimenes locekļiem, reizēm liek izpildīt kādu kopīgu testu vai uzdevumu.
Tēvam šajā gadījumā noteikti vajadzētu izturēties pozitīvi pret speciālistu, neslēpjot savas bailes, ka meitu varētu aizvest. Noteikti jāpastāsta, cik svarīga viņam meita ir, cik jauki dzīvot ģimenē un rūpēties par bērnu. Taču nedrīkst nonākt arī otrā galējībā un apgalvot, ka meita ir visa viņa dzīve. Pieaugušajam jāspēj raksturot ģimenes attiecības, sava pieķeršanās bērnam un vēlme par viņu no sirds rūpēties arī turpmākajos gados. Citiem vārdiem, jāuztur veselīgs līdzsvars starp pārmērīgu protekcionismu un klaju bezrūpību.
Pirms psihologa apmeklējuma kopā ar bērnu par to derētu draudzīgi aprunāties. Meitai jāpaskaidro, ka šis ir jauks cilvēks, ar kuru tikšanās laikā, kas ilgst apmēram stundu, vajag vienkārši aprunāties, un ka psihologs nekādā gadījumā nedarīs neko sliktu. Tā būs mierīga un draudzīga vizīte. Iepriekš derētu labi atpūsties, paēst, ērti saģērbties.
Psihologs jāuztver nevis kā drauds, bet kā palīgs šādā situācijā, jo viņa atzinums spēs izskaidrot tiesai patiesās attiecības ģimenē.
Taisnību sakot, praksē ir nācies lasīt arī galēji pretējus atzinumus, kur viens psihologs atbalsta risinājumu A, bet otrs – risinājumu B. Tāpēc pirms bērna vizītes pie psihologa vecākam ir vērts pašam tikties ar šo speciālistu un sarunas laikā apjaust, vai viņa darba metodes ir pieņemamas.
Galvenais – saglabājiet pozitīvu skatījumu uz situācijas atrisinājumu un no sirds sadarbojieties gan ar psihologu, gan vēlāk – ar tiesu un bāriņtiesu!
Lēmums – vecāku un tiesas ziņā
Vai astoņgadīga bērna tiesas zālē teiktais nav noteicošais? Civilprocesa likums nosaka, ka nevienam pierādījumam nav iepriekš noteikta vai pārāka spēka pār citiem pierādījumiem. Bērna viedokli noteikti ņem vērā, bet tas nav gala risinājums. Jo tad rastos iespējas, pirmkārt, manipulēt ar bērnu un, otrkārt, uzlikt viņam atbildību par izvēlēto variantu.
Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, lai arī kādi tie būtu. Tāpēc Civilprocesa likuma 106. panta 2. punkts aizliedz tiesā nopratināt bērnu par jautājumiem, kas attiecas uz ģimenes tiesiskajām attiecībām. Tas būtu nežēlīgi – uzlikt bērnam atbildību par izvēlēto risinājumu. Vecākiem kā pieaugušiem cilvēkiem ir jāuzņemas šī atbildība un pat negatīva nolēmuma gadījumā jādara viss iespējamais, lai bērns dzīvotu labvēlīgā vidē un sazinātos ar abiem.
Vai bāriņtiesas pārstāvji var turpināt tiesas procesu, pieprasot vest bērnu pie psihologa, kaut arī bērns to nevēlas?
Latvijā nav noteikts piespiedu mehānisms, lai kādu ar varu vestu pie psihologa (ar izņēmumu, ja pieņemts tiesas lēmums par psiholoģiskās ekspertīzes noteikšanu). Taču, ja tiesvedībā vecāki atsakās vest bērnu pie psihologa, šādu rīcību nereti interpretē kā atteikšanos sadarboties ar tiesu un faktisko apstākļu slēpšanu.
Ja bērns nav pārdzīvojis īpaši traumatisku notikumu, kas psihologa vizītes laikā varētu tikt sāpīgi atsaukts atmiņā, nav tādu iemeslu, kāpēc vajadzētu atteikties no šāda apmeklējuma. Bērns labi jūt savu vecāku noskaņojumu. Ja tēvam ir negatīva attieksme pret psihologu, arī bērns saka: “Negribu tur doties!” Tāpēc tēvam būtu jārīkojas kā pieaugušam cilvēkam – izskaidrojot vajadzību apmeklēt psihologu, pastāstot par apmeklējuma ilgumu un norisi, kā arī iedrošinot bērnu, ka viss būs labi un ka tēvs viņu noteikti atbalstīs.
Starp viedokļa ņemšanu vērā un aklu vadīšanos tikai pēc bērna sacītā ir liela atšķirība.
Bāriņtiesas darbinieki mēdz būt piesardzīgi un grib būt droši, ka bērnam viss kārtībā, dzīvojot gan ar tēvu, gan ar māti. Tāpēc bāriņtiesa piedalās visos tiesību strīdos, kas skar saskarsmes un aizgādības jautājumus.
Bāriņtiesas pārstāvji ir apmeklējuši gan nabadzīgas būdiņas mežā, kurā mitinās ģimenes ar bērniem, gan lepnas villas jūras krastā, kur tāpat strīdas par bērniem. Un visos gadījumos bāriņtiesa pārbauda, vai viņiem ir droši, labi un attiecīgajam vecumam piemēroti dzīves apstākļi.
Tāpēc vērts ar bāriņtiesu un psihologiem sadarboties, lai pēc iespējas konstruktīvāk izskaidrotu savu nostāju un pārliecinātu, ka meita šajā gadījumā izaugs par krietnu cilvēku tieši tēva ģimenē.
