Jānis Rokpelnis: Izaugusi jauna daudzsološa dzejnieku paaudze 0
Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē, taču beidzis studijas LVU Vēstures un filozofijas fakultātē kā filozofs, pasniedzējs.
Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Labrīt” un “Karogs”. Bijis docētājs Latvijas evaņģēliski luteriskajā Kristīgajā akadēmijā. Sarakstījis scenārijus leļļu filmām “Umurkumurs” (1976), “Vanadziņš” un citām, libretu muzikālai izrādei “Meistars Aleksandrs” (2002). Iznākuši astoņi dzejas un trīs eseju krājumi, romāns, dokumentāls garstāsts un K. Skujeniekam veltīts biogrāfisks darbs. No krievu valodas atdzejojis A. Bloka, I. Aņņenska, M. Cvetajevas, N. Rēriha, S. Haņina dzeju. Saņēmis laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001), Literatūras gada balvu (2004), žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā un O. Vācieša literāro prēmiju (2010).
– Kāds ir tavs labākais šo Dzejas dienu piedzīvojums?
J. Rokpelnis: – Bija divi ļoti jauki sarīkojumi – “Dzejaslode. Krāsas”, kurā kopā ar Mairu Asari sacerējām dzejoli, kuru var lasīt gan kā vienu, gan divus patstāvīgus dzejoļus, un “Ziedi Daugavai” Ikšķilē ar mērenu vēju, viļņiem un lietu. Taču pats labākais, ko ļoti spilgti varēja pamanīt tieši šajās Dzejas dienās, – ir izaugusi jauna, daudzskaitlīga, spēcīga, daudzsološa latviešu dzejnieku paaudze. Desmit gadus nebija, tagad ir.
– Nesen iznāca tavs eseju krājums “Rīgas iestaigāšana” – jau otrais. Ko tev pašam šis žanrs nozīmē?
– Jāsaka, diezgan daudzi nesaprot šo žanru, uztverot to kā aprakstu par konkrētu cilvēku. Taču tā ir dokumentāla dzejproza, kurā cenšos parādīt personības no labākās puses, nevis atstāstīt biogrāfiju. Tie ir radoši cilvēki, kuros nemana populāro sūkstīšanos un mazvērtības kompleksus.
– Esi dzimis rudenī. Vai tev šis gadalaiks ir īpašs?
– Rudens, īpaši vēls, man vienmēr bijis mīļākais gadalaiks. Laikam nepiederu ne pie saules, ne mēness cilvēkiem, agrāk ļoti pārdzīvoju, tas pat šķita nepatriotiski – kā latvietim var nepatikt saule? Taču tad izlasīju, ka ir arī mijkrēšļa cilvēki, un nomierinājos. Tomēr dzeju gan pēdējā laikā man vislabāk rakstīt pavasarī un agrā rītā…
***
vēstures mēslainē
guļ šis tas labs
piemēram bērni
bet vēsturei nav
glābējsilīšu
***
nokritīs ābols
un aizripos
bet ne jau nu pārāk tālu
lai sabrauktu ziediņus tos
ko lipina zābaks no māla
ko rati uz lielceļa izveido
ar iedvesmu čīkstot un grabot
reiz nokritīs ābols
paldies tam par to
ka skolot tas negrib nedz labot
***
par mata tiesu no nāves
es stāvu
par tava zeltainā mata
tiesu
***
mana kārtējā nāve
nekā ārkārtēja tur nav
kas to var īpaši kavēt
ja jau atnākusi
lai durvīs stāv
varbūt ka šoreiz tā aizies
kā tas notika citureiz
ar viņas izkapti maizi
griežu
kaut rieciens ir greizs
skan baznīcas zvani aiz rūtīm
zem pakaļas cisu maiss
stāv kārtējā nāve kā brūte
kā sastāvējies gaiss
***
dzied trotils
uz pasaules skatuves
un cilvēki aiztur elpu
daudziem tā pēdējā
***
zem bruģakmeņiem
kunkst vecās bēdas
un jaunās tam staigā pāri
lepni un bezbēdīgi
raugos
kur manējā
lūk jau aizsoļo stalti
dārgakmens cepuri galvā
