Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

Jānis Rokpelnis: Izaugusi jauna daudzsološa dzejnieku paaudze

rokpelnis_153

Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē, taču beidzis studijas LVU Vēstures un filozofijas fakultātē kā filozofs, pasniedzējs.

 

Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Labrīt” un “Karogs”. Bijis docētājs Latvijas evaņģēliski luteriskajā Kristīgajā akadēmijā. Sarakstījis scenārijus leļļu filmām “Umurkumurs” (1976), “Vanadziņš” un citām, libretu muzikālai izrādei “Meistars Aleksandrs” (2002). Iznākuši astoņi dzejas un trīs eseju krājumi, romāns, dokumentāls garstāsts un K. Skujeniekam veltīts biogrāfisks darbs. No krievu valodas atdzejojis A. Bloka, I. Aņņenska, M. Cvetajevas, N. Rēriha, S. Haņina dzeju. Saņēmis laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001), Literatūras gada balvu (2004), žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā un O. Vācieša literāro prēmiju (2010).

 

– Kāds ir tavs labākais šo Dzejas dienu piedzīvojums?

J. Rokpelnis: – Bija divi ļoti jauki sarīkojumi – “Dzejaslode. Krāsas”, kurā kopā ar Mairu Asari sacerējām dzejoli, kuru var lasīt gan kā vienu, gan divus patstāvīgus dzejoļus, un “Ziedi Daugavai” Ikšķilē ar mērenu vēju, viļņiem un lietu. Taču pats labākais, ko ļoti spilgti varēja pamanīt tieši šajās Dzejas dienās, – ir izaugusi jauna, daudzskaitlīga, spēcīga, daudzsološa latviešu dzejnieku paaudze. Desmit gadus nebija, tagad ir.

– Nesen iznāca tavs eseju krājums “Rīgas iestaigāšana” – jau otrais. Ko tev pašam šis žanrs nozīmē?

– Jāsaka, diezgan daudzi nesaprot šo žanru, uztverot to kā aprakstu par konkrētu cilvēku. Taču tā ir dokumentāla dzejproza, kurā cenšos parādīt personības no labākās puses, nevis atstāstīt biogrāfiju. Tie ir radoši cilvēki, kuros nemana populāro sūkstīšanos un mazvērtības kompleksus.

– Esi dzimis rudenī. Vai tev šis gadalaiks ir īpašs?

– Rudens, īpaši vēls, man vienmēr bijis mīļākais gadalaiks. Laikam nepiederu ne pie saules, ne mēness cilvēkiem, agrāk ļoti pārdzīvoju, tas pat šķita nepatriotiski – kā latvietim var nepatikt saule? Taču tad izlasīju, ka ir arī mijkrēšļa cilvēki, un nomierinājos. Tomēr dzeju gan pēdējā laikā man vislabāk rakstīt pavasarī un agrā rītā…

 

 

***

vēstures mēslainē

guļ šis tas labs

piemēram bērni

bet vēsturei nav

glābējsilīšu

 

***

nokritīs ābols

un aizripos

bet ne jau nu pārāk tālu

lai sabrauktu ziediņus tos

ko lipina zābaks no māla

ko rati uz lielceļa izveido

ar iedvesmu čīkstot un 
grabot

reiz nokritīs ābols

paldies tam par to

ka skolot tas negrib nedz labot

 

***

par mata tiesu no nāves

es stāvu

par tava zeltainā mata

tiesu

 

***

mana kārtējā nāve

nekā ārkārtēja tur nav

kas to var īpaši kavēt

ja jau atnākusi

lai durvīs stāv

varbūt ka šoreiz tā aizies

kā tas notika citureiz

ar viņas izkapti maizi

griežu

kaut rieciens ir greizs

 

skan baznīcas zvani aiz rūtīm

zem pakaļas cisu maiss

stāv kārtējā nāve kā brūte

kā sastāvējies gaiss

 

***

dzied trotils

uz pasaules skatuves

un cilvēki aiztur elpu

daudziem tā pēdējā

 

***

zem bruģakmeņiem

kunkst vecās bēdas

un jaunās tam staigā pāri

lepni un bezbēdīgi

 

raugos

kur manējā

 

lūk jau aizsoļo stalti

dārgakmens cepuri galvā

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+