Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. janvāris, 2015
Drukāt

Ingrīda Strode: Sabiedriskā medija vadība jāizvēlas absolūti atklāti (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Brīžiem šķiet – kam mums tāda Saeima, ja izdotos likumus liela daļa valsts iedzīvotāju neievēro. Turklāt neviens to izpildi pat nekontrolē. It kā pieauguši cilvēki, it kā likumu izpilde būtu pati par sevi saprotama lieta… Vairākas amatpersonas reizēm dzird pat sakām: “Es kā likumpaklausīgs savas valsts pilsonis…” Te nu jāteic kā LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”: “Bet kā ir patiesībā?” Kaut gan patiesībā nekas nav jānoskatās slepus vai jāimprovizē – likumu un sabiedrības īsto seju tiešām var redzēt “visā godībā”.

Iznācis no lielveikala un iesēdies savā džipā, reizē ar aizdedzes atslēgas ieslēgšanu smagsvars pie auss liek mobilo telefonu un, ar vienu roku grozīdams stūri un bargi skatīdamies uz tiem, kas viņam “maisās pa kājām”, uzsāk telefonsarunu. It kā Ceļu satiksmes noteikumu 39.9. pantā ierakstītais, ka brauciena laikā pa mobilo telefonu runāt aizliegts, uz viņu neattiektos. Diezgan bieži uzturēdamās Kanādā, nekad neesmu redzējusi šādu situāciju. Kad par to iejautājos saviem paziņām, viņu izbrīns bija neviltots: “Bet tas taču aizliegts! Turklāt soda nauda par šādu pārkāpumu ir liela!” Nezinu, kā Latvijā ir ar soda naudu par šādu pārkāpumu un cik tā liela, bet neesmu gan dzirdējusi, ka kāds autotransporta vadītājs par šādu pārkāpumu būtu tā krietni sodīts.

Zinu gadījumus, kad par nelikumībām Krievijas TV raidījumos un sabiedriskajā Latvijas Televīzijā 2014. gadā ziņots Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Taču cilvēki līdz pat šodienai nav saņēmuši atbildes uz saviem iesniegumiem, kaut arī to nosaka virkne likumu, piemēram, Iesniegumu likums, kura 5. pants vēstī, kādā kārtībā iestādei jāatbild iesnieguma sūtītājam. Bet NEPLP rīkojas pēc principa – kā gribu, tā daru.

Bet pašas NEPLP likuma vairāki panti rakstīti tieši sabiedrības interešu aizstāvībai. Piemēram, kur nu vēl labāku pantu par šo:

“…nodrošināt vārda un uzskatu paušanas brīvību, sociāli nozīmīgas informācijas vispārēju pieejamību un netraucētu brīvas, demokrātiskas diskusijas uzturēšanu un attīstību, paverot katram Latvijas iedzīvotājam iespēju patstāvīgi veidot viedokli par valstī notiekošajiem procesiem un tādējādi sekmējot viņa kā demokrātiskas sabiedrības locekļa līdzdalību ar šiem procesiem saistītu lēmumu izstrādāšanā…” Bet par sabiedrisko pasūtījumu sabiedriskajos medijos šajā pašā likumā teikts, ka tas ir pasākumu kopums, kura “…uzdevums ir saskaņā ar normatīvajiem aktiem pastāvīgi nodrošināt politiskām partijām un politisko partiju apvienībām iespēju izteikt savu viedokli, kā arī iespēju veikt aģitāciju un sniegt informāciju pirms vēlēšanām un tautas nobalsošanas”. Pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām šie likuma panti sabiedriskajos medijos tika ignorēti.

Bet pati NEPLP pa tam lāgam izsludina konkursu uz teicami strādājoša medija – Latvijas Radio – valdes locekļu vietām. Tajā pilnīgi necerēti par medija vadītāju kļūst cilvēks, kurš sākumā pat skaidri nezina savus amata pienākumus. Tas, protams, runā par konkursu kā tādu un NEPLP pilnvarām. Pārraugi it kā balstās uz personāla atlases kompānijas teikto. Zināms, ka uz valdes priekšsēdētāja amatu pēdējā – trešajā – kārtā kandidēja Jānis Siksnis un Vita Tērauda. Kur pēkšņi šajā nominācijā parādās jaunieceltais? Kā vecā gada pēdējā radiointervijā teica kultūras ministre Dace Melbārde, konkursa kritēriji ir ļoti neskaidri, turklāt – lai nu kāda medija, bet sabiedriskā medija vadība jāizvēlas absolūti atklāti.

Radiožurnālistika nav tikai tehnisks, birokrātisks arods, bet arī māk­sla, jo ir radošs. Protams, ne jau tāds kā pēdējā laikā skatāmais televīzijas šovs, kuru vada basketbolists, kas sevi dēvē par žurnālistu (šo specialitāti tomēr mācās, un tā ir jāmācās!). Tālab šādam kolektīvam, kāds ir Latvijas Radio, nevar “nolaist priekšniecību no augšas”. Ir jārēķinās ar tajā strādājošajām personībām. Arī ar viņu domām.

Kurš ir atbildīgs par dažādu veidu patvaļas izskaušanu mūsu zemē? Kāda jēga tieši šajā sakarā – tostarp Saeimā – tapušajiem un topošajiem likumiem? Likumība taču ir tiesiskas valsts daļa. Bet kas šim aisbergam ir virs un kas – zem ūdens?

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Ietītinot totalitārismu demokrātijas palagos nevar tikt pie demokrātijas.Sevišķi jau žurnālisti un citi t.s. inteliģenti centīgi cenšās totalitārismu šādi nomaskēt.Bez totalitārisma pirmavotu -partorgu,komsorgu un tamlīdzīgu-aizbēršanas,pie demokrātijas netikt.

  2. kas tu esi Ingrīda Strode? Atbildēt

    Samazini ātrumu Strode, savādāk sienā ieskriesi. Ko tu tur aizstāvi? vai sorozītu idejisko visatļautību? Balsojums ir balsojums un tāpēc nevajag palaist savu smaku publiski. šitā smird tie, kuri savu algu saņem dolāros vai rubļos.

  3. Radio klausītājiem patīk. Nu vismaz nevienam par to nav lieli pārmetumi, ir OK. Viss citādi ar LTV. Bet priekš NEPLP viss otrādi. Dīvaini.

  4. Latvijas radio (kā sabiedriskā mēdija) vadība ir jāizvēlas pašai sabiedrībai, un to nevar “nolaist no augšas”, kā tas minēts šajā rakstā. Un vadības izvēles procesam jānotiek maksimāli demokrātiski, atklāti un profesionāli – komunikācijas specifikai atbilstoši. Un Latvijas Rādio darbinieku kolektīvs tāds ir. Viņš ir vienīgais mūsu sabiedrību informējošā mēdija specifikai atbilstošu profesionāļu kolektīvs un tā izvēlei jābūt noteicošai.

Draugiem Facebook Twitter Google+