Latvijā

Latviešu politika – ķēķis bez pavārgrāmatas. Saruna ar politologu no Austrālijas Uldi Ozoliņu 16

Foto-Dace Kokareviča

Politoloģijas doktoru profesoru Uldi Ozoliņu no Melburnas sastapu Rucavā pasaules ģimeņu saieta “3×3” diskusijā par to, kas darāms, lai Latvijā palielinātu cilvēku līdzdalību politiskajos procesos. Viņš, dzīvodams Austrālijā, seko līdzi norisēm Latvijas politikā un akadēmiskos izdevumos angļu valodā publicē analītiskus rakstus par Baltijas valstīm.

U. Ozoliņš: – Jau devīto reizi atbraucu uz Latviju kā tūristu gids, lai austrāliešu grupai parādītu Baltijas valstu kultūru. Tā man iznāk katru gadu šeit satikties ar draugiem un kolēģiem un vērot, kas notiek. Rakstu angliski politiskos komentārus tīmekļa vietnē, ko lasa latvieši visā pasaulē. Pēdējais raksts par dubultpilsonību izraisīja lielu atsaucību. Šī dubultpilsonības iespēja tagad varētu būt liels bonuss Latvijai. Ir ļaudis, kas deviņdesmitajos gados to “lodziņu” neizmantoja, bet tagad ieinteresējušies par šo iespēju dabūt Latvijas un līdz ar to Eiropas pasi. Tādā ceļā valsts varētu piepulcināt klāt diezgan prāvu Latvijai labvēlīgu pilsoņu skaitu. Ir vēl diezgan jāpiestrādā, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapā jābūt izsmeļošākai informācijai angliski, kādi dokumenti jādabū, lai pierādītu, ka tavi senči starpkaru laikā bijuši Latvijas pilsoņi. Tīmekļa vietnēs nepieciešama gan informācija par valsts arhīviem, gan aicinājumi latviešu pēctečiem: “Mēs esam ieinteresēti, lai jūs kļūstat par pilsoņiem!” Tas neprasa milzīgus resursus, bet pārdomātu rīcību, un šī informācija jāsniedz arī vāciski, spāniski utt.

– Ko Latvijas valsts no tā iegūtu?


– Lielāku pilsoņu skaitu un cilvēkus, kas agrāk vai vēlāk interesēsies par mazo Latviju. Viņi brauks šurp un varbūt ieguldīs, investēs, veidos kontaktus ar savu zemju uzņēmumiem. Tā ir liela iespēja, turklāt tāda, kas vēlāk neatkārtosies. Vēlos salīdzināt to ar ceļu, kādā Izraēla ir atradusi sev jaunus pilsoņus visneiedomājamākajās vietās, piemēram, Etiopijā.

– Ko mācāt studentiem Austrālijā?


– Politikas zinātni, arī filozofiju. Pēc daļējas aiziešanas pensijā esmu vies­profesors vienā Melburnas un vienā Sidnejas universitātē. Doktora grādu ieguvu Melburnas universitātē par pētījumu, kas bija veltīts valodas politikai Austrālijā. Pēc Otrā pasaules kara tika uzskatīts, ka visi, kas ierodas, tūliņ asimilēsies austrāļu sabiedrībā. Vienā ziņā tas ir noticis, mums ir daudz jaunu, lojālu pilsoņu, jo Austrālijas pilsonību iegūt ir diezgan viegli, bet, no otras puses, cilvēki saglabājuši arī savu dzimto valodu. Valdība atbalsta radioraidījumus daudzās valodās, un skolās māca ļoti dažādas valodas.

Esmu sekojis līdzi, kā valodas politika veidojas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

– Kā vērtējat divos gadu desmitos notikušās pārvērtības?


– Pēc padomju tautas skaitīšanas datiem, 1989. gadā Latvijā tikai 20 procenti no cittautiešiem runāja latviski. Bija nepieciešams liels darbs, lai panāktu, ka vismaz publiskajā sfērā latviešu valoda ir valsts valoda ne tikai de iure, bet arī de facto. 1991. gadā te bija ļoti liels nelatviešu skaits, un tas nozīmēja, ka bija ļoti grūti pārmaiņas ieviest ātri. Daudzās krievu skolās strādāja mācībspēki, kuri neprata latviešu valodu, un tāpēc uzreiz taisīt lielu lēcienu nevarēja.

Latvijā bieži esmu dzirdējis cilvēkus sakām – valdība jau tikai smuki runā, bet neko nevar panākt. Bet tā nav, pēdējā tautas skaitīšanā parādījās, ka ļoti liels skaits cittautiešu saprot latviešu valodu un ir pamatīgi sarucis to skaits, kuri latviski nerunā. Un, lai gan vēl turpina pastāvēt krievu skolu sistēma, to absolventi latviešu valodu prot un var bez grūtībām iestāties universitātēs. Tas ir panākums. Esam pieraduši, ka cilvēki aizbrauc uz Vāciju un iemācās vācu valodu, jo tā ir liela valoda vai angliski runājošās zemēs iebraucēji mācās angļu valodu. Taču Latvijā esam panākuši, ka cilvēki, kam mātes valoda ir liela valoda, ir iemācījušies otru valodu. Tas ir panākums, arī vērtējot uz pasaules fona, bet, protams, tas vēl nav pilnīgs.

Otra lieta, ka daļai krievu pretestība pret Latvijas valsts valodu kļuvusi par simbolisku cīņu. Krievija vienmēr uzbrūk Latvijai divu iemeslu dēļ – ka nav automātiski piešķirta pilsonība visiem un ka krievu valoda te nav valsts valoda. Tā kā daudzi krievi sāka runāt latviski, ļoti daudzi ieguva Latvijas pilsonību, tad dažiem Maskavas līnijai sekojošiem krievu līderiem ilgu laiku bija grūti rast efektīvus ietekmēšanas veidus. Bet, izmantojot ļoti liberālu likumu par referendumu, Lindermans un citi panāca, ka notika valodas referendums. Tas bija liels šoks visiem tiem, kuri domāja, ka minoritāšu jautājums kaut cik izsmelts.

– Kam šis referendums bija pārsteigums?


– Daudziem, arī man. Jo iepriekš tie, kas mēģināja saliedēt pretestībai, piemēram, tā sauktais krievu skolu “štābs”, neko īpašu nepanāca. “Štābs” klaigāja, bet likums par to, ka vidusskolās vismaz 60 procentu apmācības noritēs valsts valodā, tika pieņemts.

Nedomāju, ka visi tie, kuri balsoja par krievu valodu kā valsts valodu, ir tūliņ norakstāmi kā nelojāli latviešu tautai. Bet referendums iedeva jaunu dzīvību opozicionārajam kodolam – gan Ždanokai, gan “Saskaņas centram”, gan neformālajām grupām, kas daļēji finansētas no Krievijas un daļēji tepat no kaut kurienes izrāpojušas.

No vairākiem avotiem secinu, ka tagad vairāk nekā agrāk ir jūtams prokrievisks vilnis.

– Sakot “tagad”, jūs domājat – pēc Krimas notikumiem?


– Tas sākās jau agrāk, un šie notikumi ir tikai to pastiprinājuši. Bet valodas politikā atkal ir drusku tāds juku laiks, nav vienprātības arī valdībā. Daži grūž uz priekšu ideju, ka vajadzētu pāriet tikai uz mācībām valsts valodā, bet tur ir vēl pretestība.

Labi pazīstu divas profesores – Inu Druvieti un Vinetu Poriņu, ar abām esmu daudz diskutējis par valodas politiku. Vineta Poriņa iestājas par to, ka lēnām, bet sistemātiski jāiet uz apmācībām latviešu valodā. Iemesls nav pat jautājums par to, vai bērni labāk iemācīsies latviešu valodu, bet gan par krievu skolām piemītošo ideoloģiju vēstures mācīšanā. Ja skolās runā nevis par okupāciju, bet gan “par tā saucamo okupāciju”, tā ir politiska ietekmēšana.

– Kāds ir jūsu ieteikums?


– Arvien vairāk arī pamatskolās ir jāmāca latviešu valodā. Taču šaubos, vai pašreiz būtu viegli vispār likvidēt krievu skolu sistēmu.

– Nonākam pie jautājuma par nacionālo ideoloģiju. Man ļoti patika profesora Pauļa Lazdas sacītais, ka ulmaņlaikos notika “nācijas celtniecība”. Tagad tādu nemanām. 


– Domājot par Valda Dombrovska valdību, esmu secinājis, ka viņš bija perfekts tehnokrāts, kurš bija pareizajā vietā pareizajā laikā. Viņš un finanšu ministrs Andris Vilks ļoti daudz izdarīja ekonomikā gluži neiespējamos ap­stākļos. Tas bija labi. Taču Valdim Dombrovskim nebija aktuālas tautiskās jūtas, kultūra un nacionālās lietas.

Diemžēl tie, kuri visvairāk spētu darīt nacionālu lietu labā, sēž Briselē. Es ļoti cienu Sandru Kalnieti un Robertu Zīli, bet domāju, ka viņiem būt Briselē ir ļoti ērti pašiem, bet no Latvijas interešu viedokļa tā nav. Jo tie ir cilvēki, kuri saprot nācijas būvēšanas jēgu, taču no Briseles to efektīvi nevar darīt. Arī Inese Vaidere ir bijusi prom. Un, ja mūsu labākie politiķi ir Briselē, tad kas vada valsti? Pieņemu, ka Laimdota Straujuma ir labs tehnokrāts, bet kā politiskai figūrai un reprezentatīvai personai vajadzētu būt spēcīgākai.

Skaļajai Nacionālajai apvienībai ir pašai savas problēmas, tā bieži vien sevi noliek tik ekstrēmā vietā, ka tāpēc liela daļa patriotisku latviešu viņus neakceptē. Savukārt “Vienotība” nevar izlemt, vai doties nacionālā virzienā – kaut uz to pusi aizgāja beidzamajās Rīgas domes vēlēšanās, kad mēģināja ar nacionāliem uzsaukumiem konkurēt ar Nacionālo apvienību, – vai atkāpties no tā un aģitēt – mēs vislabāk kārtosim ekonomiku, balsojiet par mums!

Prognozēju, ka 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti stipri atšķirsies no EP vēlēšanām. Bēdīgi folklorizējies jau ir vēlētāju teiciens – atkal nav par ko balsot… Mūsu politiskās partijas vēl nav īstas politiskās partijas, jo tās ir derīgas spicei, bet cilvēki no apakšas nevar ietekmēt partijā notiekošo.

Ja atrodam labu tehnokrātu, kas vada valsti, tas nāk par labu ekonomikai, jā, taču valsts priekšgalā vajag valsts būvētāju. Tādus šeit neredzu, izņemot, ja daži dūži atnāktu atpakaļ no Briseles.

– Rucavas nometnē dzirdējāt divu dalībnieču sacīto, ka viņas esot “politiski naivas”. Vai šis politiskais naivums sabiedrībā nepiemīt pārāk daudziem, kuri arvien cer uz kādu leiputrijas solītāju baltā zirgā?


– Atkal pirms Saeimas vēlēšanām ir jauni veidojumi, kuri cer, ka vēlētāji uzķersies uz viņu āķiem. Ja cilvēki neies balsot, tad vieglāk piecu procentu barjeru sasniegt Repšem, Šleseram vai Sudrabai. Bet, ja ievēlēs politiski sadrumstalotu Saeimu, būs grūti izveidot kaut cik sakarīgu koalīciju. Labas izredzes Saeimas vēlēšanās “Saskaņas centram” ir tad, ja latvieši nebūs aktīvi un neies balsot, jo tad “Saskaņas” iegūtais svars procentuāli palielināsies. Nezinu, vai latvieši tādu situāciju uzskatītu par krīzi, jo ir latviešu politiķi, piemēram, no Zemnieku savienības, kuri labprāt ietu koalīcijā ar “SC”, un daļa no “Vienotības” arī būtu gatavi to darīt.

Pēc tā sauktās lietussargu revolūcijas izdevuma “The Economist” apskatnieks minēja, ka latviešu politika ir kā ķēķis, kur nav nekādu pavārgrāmatu, un vienīgais veids, kā kontrolēt procesu, ir dūmu signalizācija. Kad krāsnī kaut kas sāk piedegt, rodas dūmi un iedarbojas dūmu signalizācija. Kad sāk degt politikā, cilvēki iziet ielās un parāda, ka viņi nemaz nav politiski naivi.

Tas ir veids, kā novērst krīzes, taču nav veids, kā politiskajā ķēķī pagatavot labu ēdienu. Arī valodu referendumā cilvēki parādīja, ka viņi nav politiski naivi. Bet tas notiek brīžos, kad ir krīze un lieli draudi.

Ukrainas sakarā nevaru pateikt, vai mani vairāk baida tas, ko Putins dara, vai tas, ko Rietumeiropa nedara; un abi divi kopā ir diezgan indīgs maisījums. Jo tas nozīmē, ka Putins arvien vairāk var spiest tālāk tās robežas gan metaforiskā, gan aktuālā nozīmē un justies drošs. Bet nākamajos trīs mēnešos vēl daudz kas var notikt gan saistībā ar Ukrainu, gan daudz ko citu.

LA.lv