Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. marts, 2014
Drukāt

“Latviešu kauliņu Sibīrijas zemē daudz” (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Mums, kas šodien pie Brīvības pieminekļa esam nākuši, un visiem, kas piemin 25. marta deportācijas citviet Latvijā vai aiz mūsu valsts robežām, ir jāapzinās mūsu lielā atbildība par tautas likteņstāsta saglabāšanu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs,” vakar uzrunā mudināja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Godinot pirms 65 gadiem represēto upuru piemiņu, Valsts prezidents nolika ziedu vainagu pie Brīvības pieminekļa. Svinīgajā ceremonijā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, ministri un deputāti. Bija ieradušies arī ārvalstu vēstnieki un vēstniecību pārstāvji – kopskaitā 30 diplomātiskie darbinieki. Viņu vidū Krievijas diplomātu nebija. Bet kopā ar Vācijas vēstniecības darbiniekiem ziedus nolika arī Vācijas bruņoto spēku virsnieku grupa.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais uzrunā atgādināja par to, ka represijas notika arī tāpēc, lai atbrīvotu vietu Latvijā svešiniekiem. Viņš pieminēja, ka mūsdienās biedējošā situācija Ukrainā liek mums vairāk domāt par savu drošību, taču diemžēl traucē lielā politisko spēku sašķeltība. Lai Latvijā valdītu saticība un vienāda attieksme pret latviešiem un krieviem, nepieciešams ilgs laiks un paaudzes maiņa, taču šodien “bumba atrodas krievvalodīgo pusē”, teica G. Resnais. Viņš akcentēja, ka “pārāk daudz ir izteikts pret mums, sākot ar valodu, ar referendumu un citādi. Slikti, ka mēs paši neesam spējīgi atdalīt Latvijas etniskos krievus no krievvalodīgajiem, kuru pārprodukciju veidoja Padomju Savienība. Lielākais vairākums Latvijas krievu ir šeit dzimuši, apglabājuši savus piederīgos, viņiem šī ir dzimtene, un es šaubos, vai viņi ir ieinteresēti šīs zemītes sagrāvē. Es izsaku ticību un cerību, ka tieši šie krievu tautības cilvēki izveidos vai nu sabiedrisku, vai politisku grupējumu, kas varētu ar mums kopā iet un attīstīt valsti, lai būtu drošība”.

Ar ziediem un pūpoliem bija atnākuši paši bijušie deportētie, viņu bērni, mazbērni un citi radinieki, tāpat arī Igaunijas un Lietuvas biedrības Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošie ukraiņi.

“Man bija divi gadiņi, kad ģimeni paņēma no Tirzas pagasta “Viesturiem” un aizsūtīja uz Tom­skas apgabalu,” atminas Zaiga Ķauķe (meitas uzvārdā – Pinne), kura Latvijā atgriezusies tikai 1958. gadā, bet viņas vecvecmamma atdusas Sibīrijas kapos, un mammas audžutēvs – arī.

“Latviešu kauliņu Sibīrijas zemē daudz,” saka Rasma Lablaika, kuras vectēva brāļa ģimene jau 1941. gada jūnijā deportēta no Cēsīm uz Omskas apgabalu, bet māsīcas izsūtītas 1949. gadā.

Biruta Zunde, kuru 1949. gadā izsūtīja no Rīgas, uzskata, ka pašiem represētajiem vairāk jāiet skolās stāstīt par deportācijām, varbūt tad jaunieši sapratīs šo stāstu. “Nebija mums toreiz ne kur dzīvot, ne ko ēst, ne ko ģērbt mugurā… Māte piesēja pie brunčiem priekšā maisu. Viņa strādāja sovhozā pie lopiem un ēda vismaz cūku putru…” Biruta Latvijā atgriezusies, kad bija sakrāta nauda atceļam – tikai 1960. gadā, mamma ar māsu – 1961. gadā. Bet tēvs miris Karagandas lēģerī.

Pēteris Simsons ir dzimis 1948. gada 5. martā, un izsūtīšanas brīdī bija tikai gadu vecs. Viņa dzimtā deportācijas skāra astoņus cilvēkus. Deviņdesmitajos gados viņš bija aktīvs Latvijas valsts un sabiedriskais darbinieks, piedalījies arī likuma par politiski represēto personu statusu izstrādē. P. Simsons atminas, ka 1992. gadā Latvijā bija 45 tūkstoši represēto personu, kas atgriezušās no Sibīrijas. Bet tagad no viņiem palikuši vairs tikai 16 000 cilvēku, jo katru gadu apmēram tūkstotis aiziet mūžībā…

Uzziņa


Martā pirms 65 gadiem uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas pilsoņu: 1949. gada aprīlī Om­skas apgabalu sasniedza 16 ešeloni; Tomskas apgabalu – 13; Amūras apgabalu – četri.

Garajā ceļā lopu vagonos piedzima 19 zīdainīši, bet nomira 229 cilvēki, viņu vidū – visvairāk bērnu un veco cilvēku.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Spiesti izbraukt no Latvijas uz UK del to kad normali nevaram gimenes uzturet ar tam niecigam algam,kadreiz izbrauca uz Sibiriju tie 45 tukstosi bet tagat spiesti izbraukt tie 45 tukstosi uz citam zemem stradat lai dzivi pavilktu,SKUMJI bet Skarbi!

  2. Resnais bīstami runājis Atbildēt

    A.Balts
    25.03.2014 21:51
    Ņemiet vērā, ka Delfi šodienas notikumus sakarā ar sēru mītiņu un gājienu represēto piemiņai, kā arī foto dokumentus par šo notikumu, neuzskata par vajadzīgu vispār atspoguļot. Bet pašu šo viņiem mazsvarīgo notikumu piemin vienā sīkā dežūrrindkopā, kā par žirafēm vai kāda nepilsoņa problēmām utt. Kauns, ka šāds portāls tā izturas pret Latvijas sēru dienu! Padomājiet visi par to, kāpēc tā un kas vainīgs pie tik izteikti nicinošas attieksmes pret šiem masu noziegumiem pret latviešu tautu!

    pārdomas
    25.03.2014 21:59
    rus.delfu dienas apskatā ir pieminēts “ievērības cienīgs” aijo beness, un citi svarīgākie dienas notikumi,
    BET NAV pieminēti 1949.gadā izsūtītie

    Fakts
    25.03.2014 23:55
    Jā, it visur mēdijos 25 marta sakarā pavīd tik kā kāda niecīga zibakcija, mazliet tikai par Škirotavas mītiņu ir bldes,bet tur jau nebija dzurdamas tādas runas,kā pie Mildas

    Fakts
    26.03.2014 00:55
    Sergejs V. pirms 5 minūtēm

    KĀ jūs domājiet,kāpēc NE ar vienu vārdu nav pat pieminēta represēto pārstāvja ĻOTI ATKLĀTĀ un sen nedzirdēti ATKLĀTI VĀRDI , kura tika noklusēta Delfu portālā un laikam drošības pēc arī daudz švakākā Bērziņa runa netika pieminēta. Bet vislabāk savu “demokrātijas mūli” parādīja mūsu “bezcenzūras” TV kanāli, vispār neminot par sēru mītiņu, protams arī pašus “nenozīmīgos runātājus” un sēru gājienu un mītiņu pieminēja vien divos vārdos un vienā kadrā. KĀPĒC ??! UN par ko tad šie mēdiju šefi uzskata tautu?

    Ernis Purnis
    26.03.2014 01:08
    Un tas vēl nav viss intresantākais par šodienas notikumiem sēru dienas sakarā. Vēl intresantāk valdības rīkotos notikumus pie Brīvības pieminekļa atspoguļoja Latvijas televīzija! Piemēram 1LTV ziņu kanāls “Panorāma” tikai pazibsnija visai ilgo sēru cermoniālu, ne tikai nedemonstrējot, bet pat ne ar vārdu nepieminot represēto pārstāvja un valsts prezidenta runu. Un škiet, ka pie šīs “dīvainības” vainojama ir represēto organizācijas vadītāja runa, kurā pa ilgajiem 23 “brīvības un bezcenzūras” gadiem atskanēja vārdi un aicinājumi, kurus mūsu “tolerantie” un bailīgie varas murmuļi pat sapņos nespēja izteikt, neskatoties uz to patiesumu. Un pie tam vēl tik tomēr pārāk korekti izteiktiem, zinot šo cilvēku piedzīvoto no okupantu varas un skatot to visu kremļa šodienas agresijas kontekstā.

Draugiem Facebook Twitter Google+