Liāna Langa: Askēze un intelekts 0
Pirms vairākiem gadiem piedalījos dzejnieka Amira Ora organizētā starptautiskā dzejas festivālā Izraēlā, bet tā noslēgumā man bija iespēja dažas dienas pavadīt jūdiem sakrālajā Tibērijas novadā, Ginusaras kibucā Galilejas jeb, kā saka vietējie, Kimereta ezera krastā.
Mana viesošanās šajā vēsturiskajā kibucā (no tā nākuši vairāki nozīmīgi Izraēlas valstsvīri) bija iespējama tādēļ, ka tajā dzīvoja Latvijas draugs – dzejniece Sabīna Mesega. Viņa atdzejojusi latviešu autoru dzeju ivritā un vairākkārt viesojusies Latvijā Dzejas dienu laikā. Savukārt Amirs Ors būs gaidīts viesis šogad.
Bija oktobra nogale, dateļu sezona. Pēc rīta peldes bibliskajā jūrā no zemes uzlasīju dateles. Kopā ar kafiju tās bija manas brokastis.
Kibucā nodarbojas ar lopkopību, un tajā smaržoja kā Latvijas laukos – pēc svaigi slaukta piena un siena. Mani nomitināja vēsturiski memoriālā mājiņā, kurā savulaik dzīvoja viens no Izraēlas armijas dibinātājiem, vairāku valdību ministrs ģenerālis Igals Alons. Tepat viņš kā ciemiņu bija uzņēmis Izraēlas piekto premjerministi Goldu Meiru.
Šī mājiņa ar balti krāsotām finiera sienām, mazmazītiņu virtuvīti un guļamistabu, kurā vien gulta, lampa lasīšanai un grāmatu plaukti, bija askētiska mitekļa paraugs. Viesistabā atradās vien krēsli, mazs galdiņš un daži mākslas priekšmeti.
Izraēlas nacionālistam Igalam Alonam nebija vajadzīgi ārišķīgi, materiāli apliecinājumi savai ietekmei, varai un sociālajam statusam. Lai celtu savu valsti, viņam bija nepieciešama askētiska vide, kurā dzimt stipra valstiskuma idejām. Askēze viņam nebija mokošs upuris, gluži otrādi – privāta pieticība bija viņa pārliecība.
Alons zināja un saprata lietu un ideju patieso vērtību un atzina tādu vērtību hierarhiju, kurā atrodoties iespējams sasniegt lielus, valstiskus mērķus. Izraēlas valstsvīrs sniedza apkārtējiem sava dzīvesveida paraugu. Jo vislielākais pasaules dārgums viņam bija pati valsts.
Šā gada 29. jūlijā apmeklēju vakariņas par godu Izraēlas prezidentam Šimonam Peresam. Uz tām devos ar misiju pasniegt Ekselencei Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu “Ardievu, Atlantīda!” un informēt prezidentu un viņa komandas ļaudis par šobrīd topošo Artura Maskata operu “Valentīna”. Esmu pateicīga mūsu prezidenta Andra Bērziņa padomniekiem un kancelejas darbiniekiem par šo reto iespēju.
Neizdzēšamu iespaidu uz mani atstāja Šimona Peresa runa, kurā viņš ne vien vilka paralēles starp Izraēlu un Latviju, akcentējot kopīgo, bet arī uzsvēra zinātni kā šobrīd visnozīmīgāko valsts stratēģiskās attīstības un izaugsmes instrumentu.
“Gan Latvija, gan Izraēla tiek uzskatītas par mazām valstīm,” savas runas sākumā teica Ekselence. “Tomēr mūsdienās valstis netiek mērītas pēc teritorijas lieluma, bet gan pēc izglītības līmeņa. No piederības zemei mēs pārorientējamies uz piederību zinātnei. Zeme pieder tautai, bet zinātne ir globāla.
Jaunajā pasaulē mazinās valstu politiskā neatkarība un pieaug to ekonomiskā nozīme. Mūsdienās karš nesniedz gaidīto labumu, jo teritoriju var iekarot, bet zinātni nav iespējams iekarot. Sadarbība starp valstīm nav atkarīga no to ģeogrāfiskā attāluma vai teritorijas lieluma – zinātne stāv tiem pāri un nojauc robežas.”
Kā piemēru zinātnes modernitātei un spēkam savā intervijā Lolitai Tomsonei Peresa kungs minēja “Facebook” izveidotāju Marku Cukerbergu “… kurš izraisīja pasaulē revolūciju, iespaidīgāku nekā jelkādos Staļina un Ļeņina plānos. Viņš nevienu nearestēja un nenogalināja, nedibināja partiju vai valdību. (..) Mēs dzīvojam jaunā ērā.”
Latvijā zinātnes finansējums ir viens no vismazākajiem Eiropā. Arvien biežāk dzird ultraliberāļu balsis, kas ved valsti maldu ceļos, sakot, ka zinātnei jāpelna tūlīt un uzreiz, savukārt pētniecībai nav līdzekļu un tā bezmaz nav vajadzīga. Tas ir nepiedodami netālredzīgs, valsts izaugsmi un konkurētspēju gremdējošs skatījums.
Šodien nacionālās zinātnes uzplaukums nozīmē Latvijas valsts uzplaukumu. Ieklausīsimies Šimona Peresa teiktajā un atsvabināsim sevi no provinciālas īstermiņa domāšanas važām, paraugoties kaut vai Igaunijas virzienā.
