Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Mācītājs Artis Druvietis par kalpošanas misiju Īrijā

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Luterāņu mācītājs Artis Druvietis pirms gada devās uz Īriju, kur ir pulcinājis latviešus dievkalpojumos Dublinā, Limerikā un Karikmakrosā. Izvaicāju viņu gan par kalpošanas misiju, gan latviešu dzīvi Īrijā.


 

– Kas šā gada laikā jūs ir visvairāk pārsteidzis?

A. Druvietis: – Pirms kalpošanas Īrijā esmu bijis arī citur pasaulē, – bijām ar ģimeni nopietni apsvēruši iespējas pārcelties uz Ugandu vai uz Sibīriju. Bet Īrija ir tepat Eiropā, mājas nav tik tālu, tā ka briesmīga kultūršoka nebija. Taču par labu pārsteigumu uztvēru Īrijas latviešu atvērtību, gatavību kaut ko mainīt savā dzīvē.

– Pārskatā par tautas attīstību secināts, ka aizbraucēji no Latvijas ārzemēs visbiežāk strādā zemāk kvalificētus darbus nekā iepriekš tēvzemē un nekā ļautu viņu izglītība. Kā dzīvo tie cilvēki, kuri pulcējas jūsu draudzē?

– Ar vispārinājumiem jābūt ļoti uzmanīgam, neņemos raksturot kādu “tipisko Īrijas latvieti”! Ir cilvēki, kam Īrijā klājas labi – viņiem ir savs bizness, piemēram, pieder interneta portāli vai apģērbu šūšanas ražotne, tāpat daudzi spēj pietiekami nopelnīt, būdami pašnodarbināto statusā. Vēl citi ir augstu novērtēti menedžeri. Bet redzama otra galējība – cilvēki, kuri dzīvo drausmīgos apstākļos, atrodas pilnīgā bezizejā, bezcerībā, dzer un nezina, kāpēc viņi tur atrodas.

– Tikšanās laikā ar šejienes luterāņiem teicāt, ka tur cilvēkam arvien prātu nospiež doma, ka jānopelna 1200 eiro mēnesī, ko samaksāt par mājokli.

 

– Latvijā, ja iet galīgi traki, katram cilvēkam tomēr ir kādas iespējas rast palīdzību – vecāki, lauku mājās vecvecāki, varbūt bērnības draugi. Bet citādi ir, ja cilvēks nonācis svešā vietā, kur viņam dzīvesvietas īrei vajadzīgs pāri par tūkstoš eiro mēnesī, ko nevar tā vienkārši nesamaksāt, un aizlaisties īsti nav uz kurieni… jo, lai atgrieztos Latvijā, vismaz lidmašīnas biļete jānopērk.

 

Turklāt, ko pēc astoņiem prombūtnes gadiem, izkāpis Rīgas lidostā, bez naudas darīsi?

– Stāstot par misiju, pieminējāt arī ziedojumu vākšanu zupas virtuvei.

– Draudze, kuras sūtība ir kalpot ar evaņģēlija sludināšanu, pati tiek uzturēta par ziedojumiem. Taču daudziem Īrijas latviešiem sirdī ir vēlme palīdzēt Latvijai, un kā draudze varam organizēties, lai palīdzētu zupas virtuvei Latvijā vai lai skolēniem līdzētu piepildīt skolas somu.

– Jūsu kalpošanu finansiāli atbalsta Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, vai ir arī citi finanšu avoti?

– Kopējais draudzes budžets veidojas no kristiešu ziedojumiem Latvijā un Īrijā, kā arī mūsu partnerbaznīcas Amerikā dāsnuma. Īrijā ir maz luterāņu – galvenokārt vācieši un latvieši. Vācieši kā savu ieguldījumu luteriskās baznīcas izaugsmē izīrē mums telpas dievkalpojumam par nelielu samaksu.

– Kad sacījāt “bijušais padomju cilvēks iebrauc valstī, kur visas iestādes viņam tic uz vārda”, nodomāju – vai tiešām Īrijā tā ir?

– Tagad, kopš Īrijā ir daudz austrumeiropiešu, situācija ir mainījusies. Bet, salīdzinot ar Latviju, tomēr jūtama liela atšķirība, ko izskaidroju ar ilgo kristietības pieredzi un tradīcijām. Sabiedrībā ir daudz augstāka morāle nekā Latvijā, sākot ar elementāru pieklājību uz ielas, braukšanas stilu, nezagšanu, nemelošanu un beidzot ar to, ka iestāžu uzticēšanās cilvēkam ir daudz lielāka. Ir dzirdēti stāsti par to, kā bija agrāk, pirms lielā austrumeiropiešu pieplūduma – cilvēks esot pazaudējis 60 eiro vērtu vilciena biļeti, aizgājis uz kasi, un viņam bez maksas izsniegta jauna biļete, jo viņš taču nemelos… Protams, guvuši rūgtu pieredzi, īri daudz vairāk sāk pētīt, vai tiešām ir tā, kā cilvēks stāsta.

– Arī Īrijā esot “Austrumeiropas bēbīšu bums”, jo mātei un bērnam nodrošinātas sociālās garantijas. Jūsu draudzes ģimenēs arī bērnu ir pulka.

 

– Bērnu pabalsts ir ap 140 eiro mēnesī, un ģimene vēl viena bērna nākšanu klāt neizjūt kā finansiālu nastu. Galvenais, vai viņi vēlas, lai ģimenē būtu vēl viens bērns, vai grib par viņu rūpēties, nevis kā Latvijā – paniski baidīties, ka nebūs taču ar ko viņu paēdināt, par ko autiņbikses nopirkt.

 

– Tomēr arī Īrijai pasaules ekonomiskā krīze gluži secen nav gājusi.

– Jā, cilvēki apgalvo, ka algas ir mazākas un darbu atrast grūtāk nekā agrāk, kad ikkatrs, kurš patiešām gribēja strādāt, to sameklēja ātri. Tagad pat centīgi ļaudis, turklāt ar jau Īrijā iegūto pieredzi, reizēm mēnešiem ilgi nesekmīgi meklē darbu.

– Ko emigranti domā par Latviju – cer kādreiz atgriezties vai brauks tālāk pasaulē?

– No Īrijas latvieši dodas uz Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi vai ASV. Attieksmē pret Latviju “vidējo aritmētisko vērtējumu” izvelkot, iznāktu tā: Īrijā klājas labi, bet, ja Latvijā varētu nopelnīt algu, ar ko uzturēt ģimeni un atmaksāt kredītus, tad labprātāk dzīvotu Latvijā.

 

Atbildes svārstās no galēji dusmīgām “Uz to zagļu zemi es pat ciemos vairs nebraukšu!” beidzot ar skumjām “Man vai asaras līst un sāp sirds, ka nevaru būt savā tēvzemē, bet ekonomiski nevaru atļauties tagad atgriezties”.

 

Pazīstu ģimenes, kurās attiecības tuvinieku vidū ir sakārtojušās pēc tam, kad bērni aizbraukuši uz Īriju; agrāk meita ar māti vai tēvs ar dēlu tikai spējuši bļaut viens uz otru, bet tagad, pastāvot tai distancei, runājas ar savstarpēju cieņu.

– Jūsu ģimenē aug pieci bērni. Kāda ir Īrijas skola? Bērniem uzdod daudz mājasdarbu, un vai vecākiem jāpalīdz mājasdarbos?

– Divi skolēni mums ir, un, protams, jāpalīdz abiem diviem. “Latvijā daudz kas tiek mācīts ķeksīša dēļ vai, labākajā gadījumā, smadzeņu vingrināšanai, bet Īrijā bērns apgūst reāli dzīvei noderīgo,” man teikuši citi vecāki. Skolās ļoti labi tiek galā ar skolēnu integrēšanu, un lielu problēmu nebūs pat bērnam, kurš mācību gada vidū uzrodas klasē un zina angliski vien pāris vārdus.

Draudzē darbojas svētdienas skoliņa. Zinu, ka dažās pilsētās latviešu biedrības organizē sestdienas vai svētdienas skoliņas. Tādas ir Dublinā, Korkā, Limerikā, un to mērķis gādāt, lai bērni mācās, nepazaudē latviešu valodu.

 

Pirmajos gados, kamēr iebraucējiem vissvarīgāk bija iedzīvoties Īrijā, noturēties darbā, iemācīties angļu valodu un bērniem iedzīvoties skolā, nevienam prātā nenāca uztraukties par latviešu valodas nezaudēšanu. Visi rūpējās tikai par angļu valodas uzlabošanu. Tagad, kad latviešu bērni spēlējoties sarunājas angliski, vecāki attopas – jādomā, kā saglābt dzimto valodu!

 

– Vai jūsu uzdevums ir arī dot Īrijā dzīvojošajiem latviešiem mājas sajūtu?

– Mājas sajūtas došanu vairāk vērtēju kā labu blakusefektu: cilvēki, esot ārpus Latvijas, var pabūt kopā ar latviešiem, ēst latviešu ēdienus, parunāt par latviešiem saprotamiem tematiem un sajusties kā “vecos labos laikos” mājās. Tas ir labi un vērtīgi. Taču galvenais mērķis man ir misija, lai cilvēki iegūtu attiecības ar Dievu un tās padziļinātu.

– Klāstījāt ideju, ka latvieši varētu tagad būt tauta, kas dodas misijās visā pasaulē sludināt Dieva vārdu. Uz to Jānis Rožkalns atgādināja, kas notika ar latviešiem, kuri pagājušā gadsimta sākumā aizbrauca uz Brazīliju. Viņi dzīvoja džungļos, daudzi bērni mira no slimībām… Viņi turp bija devušies it kā ticības vārdā, bet patiesībā Brazīlijas valdībai vajadzēja jaunu, uzcītīgu darbaspēku, ko tā arī ieguva.

– Toreiz viņi uz Brazīliju gan devās pārpratuma pēc, saklausījušies maldīgus pravietojumus, ka drīz būs pasaules gals, bet uz Brazīliju aizbraukušie tiks glābti… Tāpēc nav jābrīnās, ka tas viss beidzās tā.

Cita lieta, ja cilvēks brauc misijā tāpēc, ka Dievs viņu aicina, un viņš kalpo un pēc tam atgriežas mājās ar lielāku pieredzi, dziļāku skatījumu un lielāku mīlestību, toskait uz savu dzimteni. Nesen kādā misijas plānošanā mēģinājām saskaitīt, cik valstīs pazīstam kādu latvieti, kurš kalpojis misijā. Saskaitījām – kopš atgūtās neatkarības sākuma latviešu misionāri bijuši jau apmēram 50 valstīs.

 

Uzziņa

Pēc oficiālajiem datiem, Īrijā patlaban uzturas vidēji 
14 līdz 20 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, taču faktiskais skaits tiek lēsts stipri lielāks.

2007. gada 8. oktobrī tika nodibināta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas latviešu draudze Īrijā.

No 2008. līdz 2011. gadam draudzē kalpoja LELB mācītājs un bijušais Piltenes iecirkņa prāvests Uģis Brūklene, tad viņu amatā nomainīja Artis Druvietis.

LELB Īrijas latviešu draudzes dievkalpojumi notiek katru svētdienu Dublinā, katra mēneša pirmajā sestdienā – Limerikā, bet otrajā sestdienā – Karikmakrosā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+