Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. jūnijs, 2013
Drukāt

Madara Botmane – ārpus rāmīša


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jauno aktrisi Madaru Botmani ir grūti nepamanīt gan vienkārši garāmejot, gan, protams, uz skatuves. Viņa ir enerģijas kamols, kura dzirksteles jau otro gadu šķiļas gan uz Nacionālā teātra skatuves, gan neatkarīgos teātra projektos, uzmirdz Raimonda Paula dziesmu programmās un pašas radošajos projektos.

 

Šovakar aktrise kāps uz skatuves Ģertrūdes ielas teātrī kopā ar aktieriem Kārli Krūmiņu, Andi Strodu un Ingu Tropu – pēc franču režisora Žana Lika Godāra kinofilmas motīviem tapusī Agneses Rutkēvičas izrāde “Dzīvot dzīvi” Andreja Jarovoja režijā ir stāsts par brīvību, kas tik ļoti svarīga arī pašai Madarai.

Rit Nacionālā teātra sezonas noslēgums – vēl ripo mēģinājumu un izrāžu ritenis. Vēl mazliet domās iegrimusi pēc pirmās tikšanās ar nākamās sezonas jauniestudējuma – Regnāra Vaivara veidotās izrādes “Titāniks” komandu. Madara runā sev ierastajā manierē – enerģiski, tomēr rūpīgi apsverot domu. Atelpas brīžiem laika ir maz – nu jau Kandavas meitene galvaspilsētas ielas mēro gandrīz sešus gadus. Pirmos četrus no tiem, apgūstot aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā Edmunda Freiberga vadībā, pēdējos divus – jau būdama Nacionālā teātra aktrise. Madara atceras, sākums pilsētā bijis grūts – meitenei no laukiem vienkārši trūcis svaiga gaisa. Nu jau pie pilsētas ritma pierasts, bet vēlme pēc gaisa, saules, vēja un brīvības nav zudusi, sevišķi tagad, kad vienīgā gaisma, ko redzēt, ir prožektori teātra zāles tumšajā telpā un tu pat nezini, kāds diennakts vai gada laiks.

Tiesa, māju sajūta tagad ir Rīgā. Madara ir cilvēks, kas ātri pielāgojas. Kad studiju gados kādu laiku mācījusies Krakovā, pieķērusi sevi pie domas – arī šeit jūtas kā mājās.

“Cilvēkam patiesībā vajag maz. Vienkārši vietu, kur atgriezties. Vietu, kur uzlikt sev kupolu, sevi sakārtot.” Protams, stabilitātes sajūta ir svarīga – arī tā, ko sniedz pastāvīgs darbs Nacionālā teātra “štatā”. “Latvijā brīvmākslinieku sistēma vēl nav tik aktīva – tādā režīmā būtu grūti izdzīvot, būtu jāmeklē citas profesijas puses,” spriež Madara.

Jaunās aktrises dosjē jau ir pamatīgs pieredzes sarakstiņš – studiju laika lomas teātrī “Skatuve”, Jaunajā Rīgas teātrī un “Dirty Deal Teatro”, nominācija kategorijā “Gada jaunā skatuves māksliniece” par Vairas Vīķes-Freibergas lomu izrādē “Visi mani prezidenti” un Tejas lomu Andrejsalas izrādē “Heda Gablere”, arī loma Kaspara Rolšteina eksperimentālajā operā “Stokholmas sindroms”. Šīs sezonas kontā Nacionālajā teātrī – gan fascinējošā Kristīne Elmāra Seņkova veidotajā Blaumaņa “Purva bridējā”, gan Džeina Fordhema Treisija Letsa “Osedžas zemē”, gan lomas izrādēs “Parīzes Dievmātes katedrāle”, “Venēcijas tirgotājs” un “Tikai tā”. 
Aktrise atzīst, aktiera profesijas burvību un skaistumu sapratusi vien studiju pēdējā gadā. “Tā lidošanas un sevis pazaudēšanas sajūta kādu laiku nav bijusi, varbūt kaut kas ļoti tuvs tam.” Lai notiktu izrādes brīnums, jāsakrīt daudziem komponentiem – idejai, režisoram, cilvēkiem, materiālam – šī sajūta bijusi “Hedā Gablerē” Andrejsalā un “Stokholmas sindromā”. “Šo sezonu vērtēju ar plusa zīmi. Esmu apjautusi savas problēmas, ar ko vairāk jāstrādā, par ko jādomā. Pēdējais darbs kopā ar Pēteri Krilovu – “Rudens Pēterburgā” – lai arī man tajā ir maza loma un pustraka raksturloma, šis mēģinājumu periods iedeva gaisu.”

Tomēr vēl svarīgāka par stabilitāti Madarai ir vajadzība pēc “telpas, cilvēku nomaiņas” – vispirms jau teātra lauciņā, bet arī darbojoties ārpus tā – kopā ar teātra kolēģi Antu Aizupi izveidota muzikālā apvienība “Mad Ant”. Madara gan smej, šīs vasaras festivālā “Positivus” uzstāšanos draudzenes atteikušas – esot jāietur pauze. “Ja vēlamies šo lietu turpināt, pret to jāizturas nopietni, šobrīd vajadzīgs nākamais līmenis, citādi nav vērts – vai nu ir, vai nav.”

Pārmaiņas aktrise jūt kā nepieciešamību redzēt, saprast. “Kaut ko izdarīt ar sevi. Redzēt, kā manī trūkst. Pat izdarīt kaut ko pilnīgi neraksturīgu sev. Lai saprastu, izdarīju – un tas nav man. Nākamreiz, ja kaut kas tāds gadīsies ceļā, vienkārši pateikšu – paldies, ne.” Varbūt kāds to sauktu par “mētāšanos”, bet tajā viņa jūtas kā zivs ūdenī.

Madara neslēpj, joprojām aktrises ceļu neuzskata par vienīgo. “Patiesībā ar teātri saskāros tikai tajā brīdī, kad sāku studēt akadēmijā. Bērnības sapni par teātri neatceros. Protams, līdz tam braucu uz izrādēm, spēlēju dramatiskajā pulciņā, bet tas nebija nopietni. Mana sirdslieta bija horeogrāfija. Tomēr tiku akadēmijā, budžetā, un tā tas aizgāja. Studiju laikā mēģināju atbildēt uz jautājumu “patiešām es to gribu?”. Nolēmu – vismaz pabeidz, izdari, saproti, kas tas ir. Pirmā sezona bija vienā lielā slodzes mudžeklī, nesapratu, kur sākums, kur beigas. Pagājušās sezonas beigās sapratu – divi gadi ir “norukāti” pilnīgi bez brīvdienām. Kļuva skaidrs, ik pa laikam ir jāatgādina un jāsaprot no jauna, lai aktiera profesija nekļūtu par tukšu darbu – nespēju radīt. Varbūt skan skarbi, bet negribu tikai pašapmierināties ar to, ka esmu teātrī.”

Jaunu pasauli aktrisei pavērusi dziedāšana – viņas talantu izrādē “Leo. Pēdējā bohēma” ievēroja Raimonds Pauls. Un nekļūdījās – par kopā ar Maestro un aktieri Juri Jopi izveidoto koncertprogrammu, veltījumu Imantam Ziedonim, dzirdētas vien jūsmīgas atsauksmes, lai gan atskatoties Madara atzīst – šis bijis pamatīgs pārbaudījums. “Ir pilnīgi cita atbildība, ja ej uz skatuves ar savu vārdu – kā Madara Botmane. Ir tikai šis brīdis un ir jāizdara. Jo pats grūtākais ir nospēlēt sevi vai būt pašam uz skatuves – tad parādās tas, ko negribi, lai citi redz un iespējams tas, ko pats vēl sevī neesi pamanījis. Sākumā bija pamatīgs stress, un arī tagad satraukums neatkāpjas pirms katras izrādes. Vai nu būs, vai arī palikšu kaut kur blakus un spirināšos pakaļ lomai.”

Sadarbība ar Paulu jaunā projektā turpināsies arī nākamajā sezonā, jau pavisam drīz – Līgo vakarā – Madara dziedās Maestro mūziku koncertā 11. novembra krastmalā.

Aktrise tikai pasmaida, jautāta, kā ir būt Paula favorītei. “Es to tā neuztveru. Apzinos, ka man ir daudz problēmu sakarā ar dziedāšanu un vēl ir daudz jāstrādā. Pirmā sajūta, kad iedeva mikrofonu, bija – Raimond, spēlē, es nedziedāšu, nevajag bojāt! Tagad ir laba sajūta, ka ir atnākusi tīra vēlme – es gribu dziedāt. Ierakties, saprast, nodziedāt.

Man ir svarīgi izstāstīt dziesmas stāstu. Mūziku uztveru kā intonāciju. Nav viegli uztvert Imantu Ziedoni – ir bijis tā, ka izlasu tekstu un nodomāju: ak, Dievs, par ko tas īsti ir! Ir daudz jāstrādā ar sevi – kā dziedāt, ar ko dalīties, kādu informāciju palaist gaisā. Šī sadarbība ar Raimondu Paulu man devusi ļoti daudz – viņš ir brīnišķīgs cilvēks, kas ļoti riskēja, ļaujot man dziedāt. Esmu par to ļoti pateicīga. Process ar Raimondu katru reizi ir kā no jauna. Viņš divreiz vienu dziesmu vienādi nespēlēs. Es sev saku – Madara, mācies ķert mikli!” 
Jā, Madara teic, viņa ir procesa cilvēks. Pat ja rūpīgi un ilgi gatavota izrāde notiktu vienu reizi – viņa saka, ir vērts. “Man galvenais ir process, ko es izdaru. Ceļš, kā līdz tam aizeju. Teātris liek emocionāli visu laist caur sevi. Es tam ziedoju savu laiku, ar lomu eju gulēt un ceļos.” Tiesa, ziedot sevi teātrim Madara nav gatava. “Ja nav vēl kaut kas ārpus tā, ir risks beigās kļūt par nedomājošu amēbu. Ir jāsaņem arī kaut kāda elpa atpakaļ, lai būtu ko dot. Lai būtu aktrise, jābūt pretsvaram – laikam sev. Sevis pilnveidošanai. Miegam, grāmatām, domām, nejaušam koncertam. Ja iespējams, doties uz kādu siltu zemi – jo karstāku, jo labāk.”

Madara smaida, teātris gribot negribot ieliek rāmītī. “Vai nu tu tam atbilsti, vai ne. Tikai, ja tas nemainās, nav interesanti. Patīk to rāmīti katrreiz saprast no jauna.” Tieši tāpēc Madara vēl sezonas beigās piekritusi lomai Ģertrūdes ielas teātra izrādē “Dzīvot dzīvi”. “Man patīk tas, ka ir iespēja redzēt citus cilvēkus, citus aktierus, ar kuriem Nacionālajā teātrī vienkārši nekad nestrādāsi kopā. Man tiešām patīk Ģertrūdes ielas teātris! Viņi ir noformulējuši to, ko un kā vēlas darīt, un ko, viņuprāt, šobrīd vajadzētu dot teātra videi Latvijā, un viņi to lēni, bet apzināti arī dara.” Neatkarīgā teātra vidē Madaru saista iespēja būt klāt radīšanas procesā.

“Šobrīd man ir vairāk garīgās un prāta enerģijas, nekā reizēm tiek izmantots. Teātrī nereti iznāk tā – ir darbs, ir teksts un – aiziet! Tagad veidojam darbu pēc Godāra filmas motīviem – vairāk vai mazāk esam to uzrakstījuši visi kopā – tas dod citus spēles principus. Šajā procesā ir kaut kas skaists – esam visu laiku kopā, mēs aprodam viens ar otru. Reizēm teātra konveijerā izpaliek šī cilvēciskā “sakonektēšanās”.

“Dzīvot dzīvi” sižets ir gluži ikdienišķs – Madaras varone ir meitene, kas vēlas būt aktrise, tomēr viņai neizdodas. Viņa nonāk citā vidē, kur primārā ir nauda. Aktrise teic – stāsts ir par brīvību. Par to, ka esam atbildīgi par savu izvēli. Par to, ka galvenais ir būt godīgam pašam pret sevi. “Ja dari kaut ko slavas, naudas vai vienalga kādu iemeslu dēļ un neatbildi sev godīgi, kāpēc tu to dari, tad tā ir melošana.” Madara teic, pati kompromisa lēmumus cenšas pieņemt arvien retāk. “Kompromiss ir aplama lieta. Tas nozīmē to, ka apmierināta nav ne viena, ne otra puse. Ilglaicīgi tā dzīvot es nevarētu.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+