Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. oktobris, 2013
Drukāt

Meitene vīru sabiedrībā

foto: Juris Kalniņšfoto: Juris Kalniņš

Leldes Priedulēnas (20) dzīvē skeletons ienāca 2010. gadā, līdz debijai Pasaules kausa (PK) izcīņā viņa aizkļuva divu sezonu laikā. Pāra skaitļiem jābūt laimīgiem – siguldiete tiecas nākamgad startēt olimpiskajās spēlēs Sočos.
 Read More

 

Slikta dūša

Iepriekšējā sezonā Lelde PK kopvērtējumā ieņēma 19. vietu, pasaules čempionātā – 23. Agrāk viņa trenējās vieglatlētikā, skrēja sprinta distances, bet ledus trašu gudrības apgūst kopā ar pasaules elites skeletonistiem Martinu un Tomasu Dukuriem. Visus trīs trenē brāļu tēvs Dainis Dukurs, par viņu fizisko sagatavotību rūpējas Mihails Arhipovs jeb Miha.

– Vai nav grūti būt vienīgajai meitenei stiprā dzimuma sabiedrībā?

– Esmu pieradusi, pie Dukuriem sāku trenēties jau pēc olimpiskajām spēlēm Vankūverā. Arī ārzemju tūrēs visu laiku esam kopā. Ir par ko pasmieties – katrā kompānijā zina, kā pavilkt uz zoba, un neviens neņem ļaunā.

– Tikko notikušajā treniņā tomēr bija nopietna atmosfēra.

– Visi saprot, kur ir robeža, kad vari jokot un kad kārtīgi jāstrādā, jāieklausās treneros. Mēs ar Mihu strādājam otro vasaru, un visi saprot viņa prasības. Neviens te nenāk muļķi dzīt.

– Brīvprātīgi piespiedu kārtā tev ar puišiem arī futbols esot jāspēlē.

– Tā ir (smejas). Nav tā, ka man nepatīk futbols, vienkārši es to tik labi neizprotu un arī nevaru uzņemt bumbu, uzsist. Nepatīk tas, ka nesanāk. Tad arī parādās asie vārdi, uzvelkos. Cenšos, bet – esmu meitene…

– Laikam tev vairāk pie sirds iet individuālie sporta veidi.

– Laikam gan. Negribētu būt vājais punkts komandā. Skeletonā zinu, ka viss atkarīgs no manis, strādāju ar sevi. Man ir daudz draugu sporta spēļu komandās, un viņi saka, ka tā vieglāk. Katram savs.

– Vai šī bija tava grūtākā vasara?

– Acīmredzot, jo fiziski treniņi bija smagāki. Psiholoģiski gan mazliet vieglāk, jo mainīts treniņu grafiks, un nedēļā, kad ir tikai viens treniņš dienā, sanāk arī brīvāki brīži. Bet šogad ejam cauri daudzām grūtībām, paši sakām – vajag izķerpīt. Man kā meitenei atlaides netiek dotas, vien nav jāstrādā ar lielajiem svariem.

– Vai ir brīži, kad kājas un rokas liek sevi manīt?

– Jā, uz nedēļas beigām visi muskuļi piedzīti, arī morāls nogurums. Pirmdien un otrdien ir kārtīgs darbs, trešdiena nosacīti vieglāka – vakara treniņā ir sporta spēles, varam izskrieties un pēc tam aizbraukt uz Saltavotu padzesēt kājas. Ceturtdien jau atkal jūtos labāk. Jūnijā man sanāca mazāk treniņu, jo bija jānokārto divas eksāmenu sesijas augstskolā. Kad atnācu, puišiem jau bija fiziskā bāze, bet man gāja grūti, jo tādu slodzi nevarēju izturēt. Dažos treniņos pat sametās slikta dūša. Bet testi rāda, ka fiziski esmu progresējusi, visi rādītāji ir mazliet labāki nekā pirms gada.

 

Būs vieglāk

– Kā tev šķiet – startēsi Soču olimpiskajās spēlēs?

– Es ceru. Vasarā kārtīgi strādājām, tehnika ir laba, padomdevēji – izcili, tā ka viss būs atkarīgs no pašas.

– Olimpiskajā klasifikācijā šobrīd esi pirmā zem svītras. Šķiet, nav daudz.

– It kā nav gan. Zinu savas konkurentes un saprotu, kas jāizdara. Vajadzētu būt tā, ka speru soli uz priekšu, jo trasēs jau esmu bijusi, un morāli būs vieglāk. Pērnziem pirmo reizi braucu Ziemeļamerikas trasēs, mācījos leģendas un zināju virāžas, bet vēl īsti nevarēju izjust. Tagad jau cits redzējums.

– Kurš tev ir labākais padomdevējs?

– Visi palīdz, un informācijas tik daudz, ka dažreiz šķiet – kā to visu lai apsmadzeņo? Tomass un Martins ir ļoti zinoši trasē, arī Miha guvis pieredzi, un ar visiem var konsultēties.

 

Galvu saspiedusi?

– Parasti gaidām ziemas beigas, kad kļūs siltāk. Vai tev nav otrādi?

– Katrā gadalaikā man ir kas tuvs. Vasara vismīļākā, lai gan ir smagākās treniņu nometnes. Rudenī treniņos beidzot tiec uz ledus. Martā beidzas sezona, bet nevaru sagaidīt jūniju, kad atkal sāksies treniņi. Sēžot skolas solā, mani urdīja – šobrīd nevaru darīt neko lietas labā, lai tiktu uz Sočiem. Tagad jau ir nepacietība pēc ledus, jo fiziskie treniņi mazliet apnikuši. Ziema kā gadalaiks man nepatīk, bet prombūtnē no mājām tā ātrāk paiet – katru nedēļu citā valstī.

– Ko tu studē?

– Latvijas Universitātē Ekonomikas un vadības fakultātē, otrais kurss. Man ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši pasniedzēji, bet atlaides nedod. Gaidīju, ka būs tāpat kā vidusskolā – vieglāk. Bet nē, viss jāizdara. Taču man dod laiku, un par to esmu pateicīga.

– Vai pasniedzēji saprot, kas ir skeletons, vai nespriež, ka esi traka, ar galvu pa priekšu braucot?

– Katram ir savs viedoklis. Es mammai sākumā neteicu, ka eju uz skeletonu, un, kad viņa uzzināja, pirmā reakcija bija: vai esi galvu saspiedusi? Mamma taču domāja, ka arī vieglatlētika nav meitenēm, bet skeletons – pilnīgas šausmas. Nemēdzu pasniedzējiem uzreiz teikt, ka trenējos skeletonā un gatavojos Sočiem, bet pamazām saruna līdz tam nonāk. Daži teikuši, ka skatās mani televīzijā.

 

KOMENTĀRS

Dainis Dukurs, treneris: “Lelde starpsezonā ir krietni progresējusi gan fiziski, gan psiholoģiski. Siguldā pa trasi braucam kopš oktobra sākuma, un priecē viņas stabilitāte. Jaunās kamanas iebrauca jau pavasarī un tagad ļoti labi jūtas tajās. Ar Leldi ir viegli strādāt, visu ņem pretī un, ja vajag papildu informāciju, dabū to no Martina un Tomasa. Progresam jābūt. Domāju, ka viņa šosezon brauks otrajā desmitniekā un tad arī nonāks olimpiskajās spēlēs. Priecājos, ka Lelde augstskolā pabeigusi pirmo kursu, es viņai saku tāpat kā savulaik dēliem – izglītība ir svarīga, jo sports nav uz visu mūžu.”

 

Pievienot komentāru

Intervijas un apraksti
Viedokļi un komentāri
Video, foto
Draugiem Facebook Twitter Google+