Mēs un “Latvijas Avīze” 0
Aizpagājušajā ziemā Viļņas tirdzniecības centra kafejnīcā melnīgsnēja kundze, mūsu dāmu kompāniju par savam rūpalam noderīgu mērķauditoriju atzinusi, piedāvāja īsu hiromantijas seansu. Divām jaunākajām visu mīlestībā un karjerā atklājusi, manas plaukstas lasījumā reģe iemeta āķi: “Dažu jūsu īpatnējo līniju tulkošanas cenrādis, hm…”
Pauzi sapratu, bet neuzķēros. Mūža gaitā esmu sevi tik labi iepazinusi, lai bez liekiem tēriņiem saprastu jebkuru likteņa grebto rievu. Ja nu izvēlos ticēt nezinātniskām teorijām, tad viena dziļa līnija manā plaukstā sākās 1988. gadā un sakrīt ar “Latvijas Avīzes” iznākšanu. Kuplāk zarodamās, šī stīga vijas tālāk caur visu manu dzīvi, izslēdzot šaubas par to, ka laikraksta toreizējā galvenā redaktora Voldemāra Krustiņa piedāvājums publicēties avīzē nācis īstā laikā, bijis vietā un izrādījies neticami labvēlīgs likteņa pavērsiens.
Pateicoties avīzes tribīnei, manā biogrāfijā ir 7. Saeimas deputātes pieredze. Tās galvenā vērtība – politiskās virtuves skatījuma tuvplānā iegūtās zināšanas, kas noderēja turpmākās sadarbības gados ar laikrakstu un nav zemē metamas vēl šobaltdien, komentējot norises valstī. Piederība komentētājiem uztur manu garīgo acugaismu un dzīves krāsu izšķirtspēju, kas – atļaujos domāt – nodrošina atrašanos starp augstas raudzes profesionāļiem tagadējās “Latvijas Avīzes” telpā. Tā ar lasītāju atsauksmēm, vēlmēm un mudinājumiem, kas kopš avīzes dzimšanas ir galvenie tēmu noteicēji, joprojām turpina ietekmēt manu radošo likteni, skubinot pievērsties arī gastronomiskajām apcerēm žurnālā “Mājas Viesis”.
Zinu, gan aizpērn iegūtā Lielā balva par publiskajās bibliotēkās visvairāk lasīto oriģinālliteratūras romānu “Pati sev māsa”, gan pagājušajā decembrī saņemtais Autortiesību bezgalības laureātes tituls noteikti ierakstīts manā likteņa līnijā zem zīmes, kuru sabiedrība šodien pazīst ar “Latvijas Avīzes”, “Praktiskā Latvieša”, “Mājas Viesa” un vairākiem citiem nosaukumiem. To skaitā, protams, arī “Lauku Avīzes” izdevniecība, kur klajā nākušas desmit manas grāmatas.
Depresīvos brīžos, ko meistarīgi slēpju zem starojošas optimistes maskas, no ēnaina dvēseles stūra vienmēr iznāk sargeņģelis un lietišķi jautā: “Vai tiešām manas komandas tev izkārtotā satikšanās ar šo laikrakstu nebija labs darbiņš?” Tad aši nokaunos, satrūkstos un bez piepūles atgriežos neviltotā dzīvespriekā. Jo tas uzpilda eņģeļu sparu arī turpmāk apstāvēt visu man svarīgo, kur “Latvijas Avīze” ir saraksta augšgalā. Un tā paliks vienmēr, kamēr, kurzemnieku modē izsakoties, jaudāšu pārkost rūgušpienu!
Monika Zīle
Solījums Tarantasovam tiek pildīts
“Man nav ne vēlēšanās, ne vajadzības celt neslavu tai zemei, kur esmu dzimis, tai tautai, kuras vidū esmu audzis,” šos vārdus es rakstīju 1972. gada jūlijā, kad beidzot izcīnīju atļauju izbraukt uz savu senču zemi un Rīgas KGB “ebreju lietu” pārraugs biedrs Tarantasovs deva mājienu, ka vēlams “attiecīgs” (lojālas izturēšanās) solījums. Biedram Tarantasovam šā teikuma jēga pagāja secen, un viņš bija apmierināts. Apmierināts biju arī es, jo esmu dzimis 1928. gadā neatkarīgajā Latvijas Republikā un esmu audzis latviešu vidū.
Nu ko, es šo solījumu pildu, “Latvijas Avīzē” vēršoties pret tiem, kas ceļ neslavu manai dzimtenei Latvijai un tās pamattautai. Es to daru, dzīvojot Vidusjūras austrumkrastā, Telavivas dienvidu nomalē, un diendienā kontaktējoties ar savu dzimto Rīgu un sekojot notikumiem Daugav’s abās malās, “kas mūžam nesadalās”.
Tā ap gadsimtu miju sākotnējā “Lauku Avīze” sporādiski pārņēma manus komentārus no Amerikas latviešu avīzes “Laiks”, kuras slejinieks esmu kopš 1977. gada, un nu jau gandrīz deviņus gadus skaitos “LA” pastāvīgais autors.
Man prieks šo avīzi lasīt un tajā publicēties. Esmu drīzāk liberāls nekā konservatīvs, bet mani valdzina, var teikt, “LA” tautiskums, tuvība tautai, rūpes par latviešu valodu un etniskā mantojuma saglabāšana. “Latvijas Avīzei” dara godu tas, ka rubrikās “Intervija” un “Redakcijas viesis” pie vārda tiek dažādu uzskatu paudēji, kas brīvi un nepiespiesti “izrunājas”, tostarp arī “lielās austrumu kaimiņvalsts” vēstnieks…
Man prieks, ka avīzes 3. lappusē varu publicēties blakus Egilam Līcītim. Cik krāšņa un dzirkstoša ir viņa valoda, cik smalka ir viņa ironija!
Rehov Ibn Gvirol Telavivai ir tas pats, kas Brīvības iela Rīgai. Un, kad pēc četru stundu lidojuma nokļūstu no pirmās ielas otrajā, man tāda sajūta, ka esmu nostaigājis tikai pāris soļu no viena trotuāra uz otru. Abās šajās ielās jūtos savējais – zināmā mērā pateicoties “Latvijas Avīzei”.
Franks Gordons Telavivā
No attāluma labāk redzams
Galvenokārt ir runa par laika izteiksmē mērojamo attālumu, kas šodienu šķir no pašiem pēdējiem PSRS pastāvēšanas gadiem, kad parādījās manas pašas pirmās publikācijas “Lauku Avīzē”. Šķiet, pateicoties tam, ka toreiz kā arhīvu speciālists mazliet darbojos komisijā, kuras uzdevums bija vairāk izzināt Kārļa Ulmaņa dzīves traģisko beigu cēlienu. Bet viss, kas attiecās uz Latvijas vēsturi un īpaši uz Ulmaņa personības un likteņgaitu pētīšanu, nonāca Voldemāra Krustiņa neatslābstošās uzmanības lokā.
Sadarbība ar “Lauku Avīzi” pārvērtās pastāvīgā darbā. Lai gan mans rīdzinieka priekšstats par laukiem bija, piesardzīgi izsakoties, ārkārtīgi virspusējs un man piemita tikai miglaina nojausma, kā taisa avīzi. Toties diezgan skaidri apzinājos lomu, kādu uzņēmies Krustiņa dibinātais nacionāli konservatīvais laikraksts. To var saukt arī par patriotisku laikrakstu, kuram tāpēc ir nācies pieredzēt dažādus politiskus pārmetumus un uzbrukumus. Arī vilšanos. Daudzu pagātnes faktu izgaismojums, atcere un diskusijas, kā zināms, notika tieši “LA” ierosmē vai organizatoriskajā paspārnē. Šodien redzams, ka idejiskās sadursmes vēstures laukā nav mitējušās, jo Latvijai naidīga ideoloģija arvien tiek atražota. Tas izraisa bažas.
Bet gluži personisku gandarījumu sagādā atmiņas par vairāku kādreiz jauno vēsturnieku iesaistīšanos “LA” un “Mājas Viesa” autoru pulciņā. Ar laiku ne viens vien ir kļuvis par ievērojamu zinātnieku, pasniedzēju vai muzejnieku. Cerams, ka viņi ir laimīgi aizmirsuši manu uzbāzību ar materiālu nodošanas termiņiem vai ar pamācībām, ka avīzei vēlams rakstīt citādā stilā nekā akadēmiskam izdevumam. Galu galā esam kompānijā pavadījuši arī pa kādam līksmākam brīdim – atslodzei no smagajām tēmām. Tās gan nekur nav pazudušas, taču vēstures lauciņa apsaimniekošana “Latvijas Avīzē” nu jau ilgi kā nodota citās drošās rokās.
Nupat lasīju vēsturnieka Ulda Neiburga sacīto “LA” decembra pēdējā numurā (sakarā ar izteiktajām prognozēm pirms gada ): “Piepildījušās ir prognozes, ka arī šogad aktuāli būs “kari ar vēsturi” 16. martā un 9. maijā un ar tiem saistīto atšķirīgo sociālo atmiņu konfrontācija un izlīguma iespēju meklēšana.” Varbūt atšķirīgajās sociālajās atmiņās esošie robi jāizpilda vēl arī ar citiem zīmīgiem datumiem – vismaz Latvijas valstij svarīgajiem?
Tomēr vairāk nodarbina krietni agrāk un diezgan daudzu izteiktais pareģojums, kas lāgā nepiepildās vai, pareizāk sakot, piepildās arvien retāk. Proti, ka “Eiropa mūs nesapratīs”. Tas gan nenozīmē, ka mūs saprot vienmēr un simtprocentīgi – tik dziļi “Eiropa” nespēj apjēgt arī pati sevi. Tagad, kad Latvijā iznāk būt retāk, nekā gribētos, it kā no atstatuma raugoties, nesaprotama liekas, piemēram, latviešiem diezgan raksturīgā tieksme noniecināt pat acīmredzamus sasniegumus. Un pienācīgi nenovērtēt vēstures gaitā iespēto. Protams, no pagātnes mantotās problēmas nav pārvarētas un tām nākušas klāt tagadnes radītās. Bet tāpēc vien šo vēsturi nevar “nolikt malā”, kā palaikam aicina Latvijas politiskajās vai citās ietekmīgās aprindās. Tā nenotiek ne Francijā, ne Vācijā, kas nesper soli, neatskatoties uz pagātni. Mazā Luksemburga ir apguvusi starpkaru perioda mācību, ka neitralitāte neglābj un ka Beniluksa valstu interesēs ir konsekventa politika lielu demokrātisku bloku iekšienē. Līdzīgi var apgalvot, ka Rietumu politiskā telpa ir vienīgā piemērotā Baltijas valstu izdzīvošanai. Šķietami pašsaprotamas lietas, taču, pārlūkojot mūsu ziņu avotus, rodas iespaids, ka par tādām vajadzēs atgādināt vēl ilgi un bieži. Latvijai būs vajadzīga “Latvijas Avīze”.
Uldis Šmits Luksemburgā
Ne amata, bet žurnālistikas dēļ
Laikā no 1995. gada līdz 2001. gadam “Lauku Avīzē” paspēju noiet ceļu no žurnālistes līdz galvenās redaktores amatam, kurā esmu vēl šobrīd. Taču man nav tik daudz svarīgs amata nosaukums, kā iespēja darboties žurnālistikā.
Man patīk žurnālistika. Man patīk piedalīties procesā no raksta tapšanas sākuma līdz tā nonākšanai avīzē. Man patīk tā sajūta, kad tu paņem rokās gatavo avīzi un šķir lappusi pēc lappuses, aplūkojot savu un kolēģu veikumu. Man patīk neuzkrītoši vērot, kā, braucot no rīta trolejbusā uz darbu, kāds pasažieris lasa “Latvijas Avīzi”. Tad mēģinu ieraudzīt, kura lappuse, kurš raksts izpelnījies lasītāja uzmanību.
Un lasītājiem arī jāteic paldies – jo, pateicoties tieši viņiem, “Latvijas Avīze” turpina iznākt un mēs, žurnālisti, varam turpināt darīt darbu, kas mums patīk. Veidot avīzi. “Latvijas Avīzi”.
Linda Rasa
Patīk, ka neejam pavadā
Man patīk, ka “Latvijas Avīze” saglabā līdzsvaru starp pagātni, tagadni un nākotni. Tikai to savienojot, var ieraudzīt kopējo ainu. Tas atbilst arī avīzes ideoloģiskajam formulējumam, kuru tā atšķirībā no citiem izdevumiem nav kautrējusies pateikt – “nacionāli konservatīva”. Šie vārdi ne tikai izskaidro avīzes nostāju, bet arī uzliek pienākumu – gan aizstāvēt nacionālās vērtības, sist bungas un pūst taures ik reizi, kad sajūtams apdraudējums latviskumam, gan regulāri rakstīt par vēstures jautājumiem, gan pievērst īpašu uzmanību ar tautas nākotni saistītām tēmām, piemēram, izglītībai un demogrāfijai. Jo, ja tie nebūsim mēs, tad kurš gan cits? To es ļoti bieži esmu dzirdējis arī no “LA” lasītājiem un esmu lepns, ka, kopš 1995. gada strādājot avīzē, esmu ieguldījis savu darbu, lai tā būtu tieši tāda.
Māris Antonevičs
Brīvība un atļaušanās
Darbs “Mājas Viesī” un pēc tam “Latvijas Avīzē” vispirms man saistās ar brīvību un atļaušanos. Man tās nozīmē vispirms jau iespēju rakstīt par tēmām, par kurām esmu droša, ka citur tā nevarētu. Nu jau drīz apritēs apaļi trīs gadi kopš, kā pati smejos, no vēsturnieces esmu pārvērtusies “kulturālā” cilvēkā – vadu “Latvijas Avīzes” kultūras un izglītības nodaļas. Atkal jaunas tikšanās, iedziļināšanās kultūras norišu krāsainībā un arī kultūrpolitikas veidotāju lēmumu pretrunīgumā un pat absurdumā… Priecājos, ka mēs “Latvijas Avīzē” nekad neesam sev izvirzījuši uzdevumu meklēt lētas sensācijas, bet aizvien esam centušies rakstīt un uztraukties par pamatlietām – tādām kā Latvijas zeme, valsts, valoda. Un kultūra mums nav vien atsevišķi brīnišķīgi notikumi, bet gan viss plašais kultūrprocess ar daudzajām tā šķautnēm.
Anita Bormane
Gandarījums par atklājumiem
Žurnālista darbs man ir saistošs ar to, ka aizvien esmu viens no pirmajiem, kas uzzina jaunumus Latvijā un pasaulē. Man arī patīk meklēt un atrast iemeslus dažādiem sabiedrībā notiekošajiem procesiem, dažkārt pat izdodas tos ietekmēt sabiedrības interesēs. Piemēram, savulaik “Latvijas Avīzes” publikācijas piespieda valsti mainīt likumus, kuros bija noteikta obligāta atteikšanās no šīfera jumtiem. Žurnālista profesija, kas tomēr, jāatzīst, “ēd” nervus, dod iespēju pirmajam uzzināt visjaunākos notikumus, kā arī iespēju satikt un intervēt dažādu mūsu sabiedrības slāņu cilvēkus un līdz ar to paraudzīties uz sabiedrību kopsakarībā. Gandarī arī atgriezeniskā saite ar mūsu lasītāju, palīdz kolēģi un mūsu īpašie darbinieki.
Uldis Graudiņš
Skriemelis
Tāds neregulārs, šķībs, ar vairākiem izaugumiem un gropēm dažādos virzienos, mīkstu vidu – tāds kā skriemelis jūtos pats par sevi. Ar ierobežotu kustībspēju un lietojumu. Bet, kad salikts kopā ar vēl vismaz trīsdesmit tādiem, veidojas kopīga stāja. Un mugurkauls. Un mīkstums pārvēršas par kolektīvām smadzenēm.
Tieši tautas mugurkaula turēšana taisnu dod vairāk motivācijas un gandarījuma strādāt “Latvijas Avīzē” nekā jaunatklāsmes prieks, sakarību meklēšana vai triviālā savas ziņkāres apmierināšana par svešu naudu un publiska dalīšanās ar iespaidiem. Kopīgā mugurkaula sajūta dod jēgu un prieku – gan sadarbojoties ar kolēģiem, gan veidojot sabiedrisko domu.
Nevienā citā plašsaziņas līdzeklī nebūtu iespējams tik daudz stāvēt auditorijas priekšā, klausoties sava laikraksta lasītājos, uzrunājot un strīdoties. Tagad modē būtu veidot domubiedru kopu sociālajos tīklos. “Latvijas Avīzei” divdesmit piecus gadus ir savs tīklojums un savs starojums – reālos cilvēkos, pagastos un Latvijas zemē.
Ivars Bušmanis
Par īstiem cilvēkiem!
Kopš 2008. gada beigām “Latvijas Avīzē” rakstu pārsvarā par izglītību – skolām, skolēniem, skolotājiem, studentiem, profesoriem, jauniem zinātniekiem. Arī par izglītības politiku. Tomēr ik pa laikam mani paziņas un kolēģi pauž tādu kā līdzjūtību, ka vairs nerakstu par lielo politiku – frakciju un partiju cīņām utt. Sak, ak tu nabadzīte, tikusi zemākā līgā. Jā, “tīrajā” politiskajā žurnālistikā ir vairāk azarta, vairāk prestiža nekā kādas nozares žurnālistikā. Taču, ja kādreiz intervijās bieži vien jutu, ka mani māna, ar mani mēģina manipulēt, tad tagad, sarunājoties ar izglītības un zinātnes lauka varoņiem, mani pārņem krietni gaišākas izjūtas – apbrīna par sarunu biedru, lepnums un prieks, ka mūsu sabiedrībā ir gudri un spējīgi cilvēki, kuri tic, ka Latvijai ir nākotne, ja vien paši būsim čakli un godīgi, kuri patriotisma jūtas pauž ne tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas, bet tāpēc, ka tiešām tā jūtas. “Mana ideālā Latvija ir valsts, kurā politiku nosaka nevis ekonomiskas grupas, bet gan ideāli par savu valsti. Neatbalstu politiku, kas balstīta tikai pragmatismā,” tā intervijā teica students un spēles “Ja es būtu premjerministrs uzvarētājs Matīss Gricmanis.
Jo sevišķs prieks, ja gaiši ap sirdi kļūst arī mūsu lasītājiem, lasot par pozitīvi noskaņotajiem jauniešiem un skolotājiem. Reiz kāds no lasītājiem teica, ka “Latvijas Avīze” ir vienīgā, kura raksta par “īstiem cilvēkiem”. Atliek vien vēlēties, lai to īsto cilvēku būtu vairāk.
Ilze Kuzmina
Latviešu tautas interesēs
Darbā grāmatu plauktā, tāpat kā svešvārdu vārdnīcu, angļu un vācu valodas vārdnīcu un Bībeli, turu pa ķērienam arī “Latīņu spārnotos izteicienus”, kur atradu tādu jauku uzrunu: “Lectori benevolo salutem”, tātad – sveicināts, labvēlīgo lasītāj!
Jo par to, ka “Latvijas Avīzei” ir patiesi labvēlīgs lasītājs, redakcijā nostrādāto 19 gadu laikā esmu pārliecinājusies ik dienu. Līdztekus atsauksmēm un ierosinājumiem, ko izsaka cilvēki no Dundagas, Ogres, Smiltenes vai Jelgavas, elektroniskajā pastā saņemu rakstus un vērtējumus no Pacifika Luterāņu universitātes profesora Gundara Ķeniņa-Kinga, kultūrvēsturnieka Ulda Siliņa Austrālijā, politologa Jura Dreifelda Kanādā, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža Jāņa Kukaiņa ASV un daudziem citiem latviešiem plašajā pasaulē. Viņiem “LA” ir interesanta un vajadzīga, viņi ir novērtējuši avīzes nacionālpatriotisko stāju, un, kad izskan vērtējums par laikrakstu kā neatlaidīgu latviešu tautas interešu paudēju un aizstāvi, arī es jūtos priecīga par piederību “LA” saimei.
Dace Kokareviča
Radošas vides virsotnēs
“Latvijas Avīzē” kopš 1994. gada mani vilina un tur iespēja piepildīt kopš studiju gadiem loloto sapni būt radošā vidē – teātrī, tautas mākslā, mūzikā, arhitektūrā, glezniecībā… Man bijusi tā retā iespēja un gods avīzes lasītājiem pavērt tādas izcilas pasaules, piemēram, kā skatuvē Alfreds Jaunušans, Eduards Pāvuls, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Māra Zemdega, Alvis Hermanis, mūzikā Pēteris Vasks, Māris Sirmais, Ēriks Ešenvalds, rakstniecībā Ilze Indrāne, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Pauls Putniņš, arhitektūrā Modris Ģelzis, Andris Kronbergs, Zane Kalinka, glezniecībā Biruta Baumane un Maija Tabaka…
Durvis uz šīm pasaulēm neveras tik viegli. Tām ierūsēt neļauj tevis iepriekš rakstītā vārda patiesums un siltums. Avīzes vienas dienas īslaicīgo dzīvi atsver lasītāju paldies, ar savu pasaules izjūtu dalījušos personību gandarījums par kopīgi radītās sarunas vēstījumu un arīdzan kāda piemiņa.
Vita Krauja
Domubiedru tūkstoši
“Lauku Avīze” man vienmēr šķitusi Latviju un latviešus aizstāvoša. Pēdējā laikā daudz rakstu par ilggadējiem laikraksta lasītājiem un nevaru sev nejautāt, kas saista šos atšķirīgos cilvēku tūkstošus. Zemnieki, skolotāji, zinātnieki, mediķi, pensijas gados un strādājoši… Visupirms viņi ir domubiedri, kas avīzē meklē atbalstu savām domām un dzīves pieredzei, reizēm grib ar to diskutēt. Acīmredzot viņiem patīk avīzes tonis – mierīgais, izsvērtais skatījums uz lietām un nelēkšana “uz ambrazūras” pirms laika, kad tikko iecelta jauna amatpersona un visiem pārējiem gribas atrast kādu “uti”.
Taču “Lauku Avīze” vienlaikus stingri apzinās, kas ir mūsu draugi, kas – ienaidnieki. Un, nedod Dievs, kļūt par ienaidnieku!
Līksma Bebre
Darbs neapnīk
“LA” sporta nodaļu vadu kopš tās izveidošanas 1993. gada pavasarī, tādējādi avīzes redakcijā man rit jau divdesmitais darba gads. Daudz, varbūt pat pārāk daudz? Tomēr sportā vairāk nekā jebkur citur nepārtraukti notiek kas jauns, visbiežāk – ar neprognozējamu iznākumu. Tādēļ darbs neapnīk.
Egīls Jurisons
Uzticēšanās jaunajiem ir liela lieta
Pirms 25 gadiem manās mājās, kur tika abonēts ļoti plašs preses izdevumu klāsts, pienāca arī jaunais laikraksts “Lauku Avīze”. Atceros, ka tolaik, būdams vēl skolēns, novērtēju gan šīs avīzes moderno izskatu, kas stipri izcēlās uz citu tālaika preses izdevumu fona, gan arī atšķirīgo formu, kādā laikraksts uzrunāja lasītāju. Atzīšos, bija arī mazliet žēl, ka Rīgas radi nelasa šo izdevumu, jo avīzes nosaukums nezīmējās uz viņiem. Tagad, ar laika distanci atskatoties, varu teikt, ka mans tālaika spriedums par izdevumu apstiprinājies – laikraksts, kurš stingri stāvējis tradicionālu vērtību pozīcijās, vienlaikus savā darbībā bijis moderns vai, kā tagad mēdz teikt, inovatīvs, tāpēc lielā mērā noteicis Latvijas mūsdienu preses attīstības tendences. Savā nišā “Lauku Avīze” bija tik spēcīga, ka vēlāk konkurenti orientējušies pamatā tikai uz pilsētnieku auditoriju.
Darbu “Lauku Avīzē” sāku vēl kā students ārzemju ziņu nodaļā. Man kā iesācēju žurnālistikā tolaik darbam iedvesmoja redakcijas lielā uzticēšanās, sūtot mani pasaulē, – vai tā būtu Eiropas Savienības lauksaimniecības ministru neformāla tikšanās Austrijā vai Uzbekistāna pirms vēlēšanām. Šādā ceļā gūtā pieredze žurnālistam ir neatsverama, iespaidojot viņa skatījumu uz lietām visā turpmākajā karjerā.
Guntis Ščerbinskis
Vēsture ietekmē šodienu
Sākot darbību žurnālistikā, man šķita, ka, studējot LU Vēstures un filozofijas fakultātē, iegūtās zināšanas žurnālistikas praksē nāksies lietot, labākajā gadījumā, pastarpināti. Medijos, kur darbojos iepriekš, pēc tām arī nebija lielas vajadzības. Uzaicinājums strādāt ”Latvijas Avīzē” 2003. gadā kardināli mainīja situāciju, un esmu apmierināts, ka, strādādams par vēstures lietu žurnālistu, esmu atgriezies, tā teikt, pie savu interešu un izglītības pirmsākumiem. Iepriekš nebiju domājis, ka politika un vēsture ir tik cieši saistītas, taču patiesībā saskarsmi ar vēsturi taču var atrast jebkurā no šodienas ziņu jomām, kaut vai tā būtu ekonomika. Redzēt, cik ļoti vēsture ietekmē mūsu šodienu, kaut arī brīžiem paši to nemaz neapzināmies, – manuprāt tā ir viena no atziņām, ko man devis darbs ”Latvijas Avīzē”.
Viesturs Sprūde
Esmu nacionāli konservatīva
Domājot par to, kas es esmu, mēdz būt pieeja – sākt ”identitātes konstruēšanu” no baltas lapas. Bez piederības jebkam. Tas raksturo manas jaunības laikmeta garu. Taču cilvēks, kā mēdz teikt, nav vientuļa sala. Man ir svarīga sabiedrība, kurā dzīvoju, tāpat ir svarīgi apzināties savas saknes.
Gribētu sevi saukt par sabiedrības sirds pētnieci. Esmu pievērsusies visdažādākajām tēmām: pusaudžiem, kas aizbēg no mājām; pašnāvību iemesliem; problēmām darba tirgū, neprotot svešvalodas; bartera atgriešanās cēloņiem utt.
Mans tētis man ir iemācījis mīlēt Dievu, bet mana mammīte – mīlēt Latviju. Un varbūt tieši tāpēc esmu nokļuvusi ”Latvijas Avīzes” kolektīvā, jo labprāt parakstos zem identitātes ”nacionāli konservatīva”. Ar rūpēm par savu tautu un par mūžīgajām vērtībām.
”Latvijas Avīzē” sāku publicēties maģistrantūras laikā, kad pētīju žurnālistu un mediju uzticamību, tāpēc jo lielāks ir izaicinājums veidot ”Latvijas Avīzes” lapaspusi ”Lasītāju balsis”.
Ceru, ka vairāk gados jaunu cilvēku, kas savu piedzimšanu Latvijā neuzskata par nejaušību, kļūs par ”Latvijas Avīzes” lasītājiem.
Aija Volka
Žurnālistikā apvienojas daudzi amati
Manu nokļūšanu “Latvijas Avīzē” varētu nosaukt par likumsakarīgu nejaušību. Likumsakarīga – jo kļūšana par žurnālistu droši vien ir loģiska, ja arī abi vecāki bijuši šīs cienījamās profesijas pārstāvji. Kā saka – no saviem gēniem neaizbēgsi. Nejaušība – jo darīju visu iespējamo, lai no tiem aizbēgtu (kā redzams – ne pārāk veiksmīgi). Sarežģītajā jaunības maksimālisma un personības meklējumu laikā izmēģināju visdažādākās profesijas – ierēdnis ministrijā, reklāmas projektu vadītājs un labdarības organizācijas darbinieks. Tagad atskatoties jāsecina, ka žurnālistika apvieno sevī plusus no visiem šiem amatiem. Kā ceturtā vara tā valsts pārvaldi dara efektīvāku un labāku (vismaz žurnālisti paši tam svēti tic), kā sabiedriskā viedokļa veidotājs – nosaka, ko un par ko cilvēki domās. Taču pats patīkamākais šai darbā ir iespēja palīdzēt “mazajam cilvēkam” – tam, kura balsi politiķi un ierēdņi savos kabinetos nesadzird, kamēr tā nav caur tipogrāfijas iekārtu pastiprināta avīzes lappusē.
Ģirts Zvirbulis
Griež kā vāveres ritenī
Reiz, kad biju nolēmusi doties projām no šīs redakcijas, jo darbs esot jāmaina ik pēc septiņiem gadiem un šo ciklu biju iepriekš stingri ievērojusi, tā redakcijas vadība mani iegrūda politikā tieši tad, kad tapa Einara Repšes valdība. Bija jāraksta nenormālā tempā un ne jau tikai par valdības veidošanas redzamo daļu, bet pārsvarā par to, kas noslēpta no sabiedrības acīm. Pēc tam nāca Emsis, Godmanis, Kalvītis, Dombrovskis… Par laimi, nebija neviena, kas man liktu izpildīt pasūtījumus, liekot rakstīt tā vai citādi, tāpēc man nav, par ko sūroties – vērtēju procesus pēc tā, ko dzirdēju savām ausīm, redzēju savām acīm un ko man pastāstīja cilvēki, kuriem es pilnībā uzticos, jo nav mani līdz šim pievīluši. Ar to es nebūt negribu apgalvot, ka emu ārkārtīgi apgarota, rakstot par politiku. Nebūt ne. Daudz lielāku gandarījumu par savu darbu gūstu tad, kad izdodas palīdzēt vienkāršiem, politiķu apceltiem un nerrotiem ļaudīm. Dažkārt tas patiešām ir izdevies, kas apliecina, ka “Latvijas Avīzei” joprojām ir spēks un ietekme.
Māra Libeka
Esmu feļetonists
Diemžēl man nav bijis tas gods piederēt šīs avīzes dibinātāju lokam. Es tiku pieņemts darbā “Lauku Avīzē” 1988. gada 1. aprīlī, kad ierados svaigs kā gurķītis pie visa gatava, pēc pāragri vēlāk aizgājušā drauga Ginta Jansona un Voldemāra Krustiņa uzaicinājuma. Kādus pāra gadus biju rāvies par Rīgas rajona avīzi “Darba Balss”, kur vadīju rūpniecības, celtniecības, zvejniecības, sadzīves pakalpojumu nodaļu, būdams jauns un kopš dzimšanas muļķis par rūpniecības lietām, un rakstīju arī par lauksaimniecību, dārzniecību, kultūru, vietējām padomēm, ļoti bieži arī par darbaļaužu lielo atsaucību biedra Gorbačova nospraustajam pārbūves kursam un darba kolektīvos notiekošajām attiecīgā PSKP kongresa materiālu apspriešanām. No malas tā varētu izlikties sausi tuksnešaina žurnālistika, bet es to centos pamatīgi apūdeņot, izrotāt un izpušķot, lai nav tā telegrāfiski.
Divdesmit piecu gadu laikā nekas daudz nav mainījies. Joprojām rakstu par darbaļaužu lielo atsaucību valdības nospraustajam tiesiskuma un reformu kursam, kā arī par dažnedažādāko partiju kongresu apspriešanu. Atšķirība ir tā, ka tembru kļuvis ievērojami vairāk un tie svārstās amplitūdā no zirgošanās līdz gaužām vaimanām, perimetrā no “valdību tūlīt jāiet sist” līdz “tas var drusku pagaidīt”. Raugi, apmēram pusi jo “LA” 25 gadu ilgā pastāvēšanas mūža turu kanti kā štata feļetonists. Ironiska attieksme pret apkārt notiekošo un iemaņas nekad neuztraukties par dumjiem niekiem ir ļoti pateicīgas īpašības, pieticīgos amata pienākumus pildot. Stūrgalvība un trulums, melošana un pērkamība, novēršanās no latvietības un skaudība man profesionāli šķiet piemērotas lietas, lai tās apkarotu ar tinti un spalvu. Liels karotājs gan neesmu, ir pietiekami, ja smalki izsmej skauģus un iztapoņas. Pateicos visiem lasītājiem, kuri velta uzmanību Līcīša feļetoniem.
Egils Līcītis
Lasītājs ir mūsu padomdevējs
“Latvijas Avīzē”, toreiz “Lauku Avīzē” sāku strādāt no 1991. gada rudens. Strādājot vēstuļu nodaļā, pārliecinājos, ka nav tikai divi viedokļi – par un pret vai balts un melns. Lasītāju vēstules, zvani apliecināja, ka nav tikai viena vienīgā – žurnālista – patiesība, bet pastāv viedokļu dažādība. Tieši uzskatu un domu daudzpusība piesaista laikrakstam, padara “LA” žurnālistu rakstus tik saistošus.
Rita Ruska
