“Stīvs Džobss” numur četri – pārliecinošākais stāsts par despotisko ģēniju. Recenzija 0
Var uzskatīt Holivudu par cinisku, jo, kaut arī kopš Stīva Džobsa nāves pagājuši vien daži gadi, tapusi jau ceturtā mākslas filma par viņu. Tiesa gan, atšķirībā no plakanās biogrāfijas ar Eštonu Kačeru galvenajā lomā Denijam Boilam un Maiklam Fasbenderam vizionāra Stīva Džobsa tēlā izdevies arī uz lielā ekrāna iedzīvināt mītu par cilvēku-orķestri, bez kura idejām mūsdienu komunikācijai būtu pavisam citas formas.
Par Stīvu Džobsu – jo īpaši kopš 2011. gada, kad viņš aizgāja mūžībā, – runāts daudz. Pēdējo gadu laikā tapušas jau četras pilnmetrāžas filmas par viņu, un skaļākā, daudzsološākā un arī zvaigžņotākā no tām ir Denija Boila biogrāfija “Stīvs Džobss”, kas nu nonākusi kinoteātros. Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas režisora un oskarotā (“Graustu miljonārs”) Denija Boila jaunākās lentes lielais trumpis ir vācu-īru aktieris Maikls Fasbenders, kura vārdu jau šobrīd raksta vismaz “Oskaru” nominantu listē, un viņa veidotais “Apple” vizionārs ir gan ģēnijs, gan neciešams kretīns, kurš, citējot Ārona Sorkina scenārijā ietverto apzīmējumu, ir diriģents, kura uzdevums ir vadīt orķestri, neiedziļinoties katra mūzikas instrumenta īpatnībās. To – neiedziļināšanos konkrētās lietās un pat nezināšanu – viņam pārmeta pat tuvākie kolēģi, taču Džobss nodarbojās ar nākotnes radīšanu, un, ja ne viņa fantastiskās idejas, mūsdienu pasaules komunikācija norisinātos daudz citādāk. Labāk vai sliktāk, tas gan nav apspriežams.
Denija Boila filma sadalīta trijās daļās, un katrā no tām Stīvs Džobs prezentē jaunu produktu, tāpēc katra gan uzņemta citā stilistikā, gan atklāj galvenā varoņa rakstura īpašību buķeti, kas lielākoties iekrāsojas negatīva. Viņa raksturs licis liet daudz asaru un norīt daudz krupju, taču bērnu dienās pārciestā psiholoģiskā trauma ar gadiem pieņēmusies spēkā, attieksmē pret apkārtējiem liekot uzvesties ar maksimāli minimālu empātijas devu, bieži vien pat to kripatiņu nomainot pret absolūtu diktatūru, no saviem darbiniekiem ar draudiem un lamāšanos kā sulu izspiežot risinājumus, bez kuriem mūsdienās, sēžot pie datora, darbs būtu krietni apgrūtinātāks.
Taču, kā arī uzsver ne viens vien, pat ģēnija statuss nepieļauj absolūti nicīgu, pat ļaunu – jo īpaši pret meitu Līsu – izturēšanos pret apkārtējiem, un to no Džobsa puses izjutuši daudzi, viņa bērna māti un tuvākos kolēģus ieskaitot. Maikla Fasbendera iejušanās Džobsa tēlā ir apbrīnojama – to atzinuši arī filmēšanas laikā iesaistītie, kuru acu priekšā viņš pārtapis par datortehnoloģiju leģendu –, un filmā atklātie četrpadsmit gadi ir jaunu izaicinājumu, sarūgtinājuma, prieka un meklējumu pilni, klāt esot gan draugiem un kolēģiem, gan ienaidniekiem un laba vēlētājiem, kuros kā Šekspīra traģēdiju varonis Fasbendera tēlā mēģina izdzīvot Silikona ielejas viens no karaļiem Stīvs Džobs. Viņš, visticamāk, nu kādu laiku netiks atdzīvināts uz lielā ekrāna, un viņa svīta arī diezin vai tiks iemūžināta atsevišķos lielā ekrāna darbos, taču Boila un Sorkina veikumā Džobss ir ass, ap kuru griežas pasaule, kuru pielūdz un uzskata par briesmoni, tomēr ne uz mirkli nenoliedz viņa ieguldījumu komunikācijas attīstībā.
