Guntis Ščerbinskis: Pacietības un pieticības lauri 3
Uzzinot par Danas Reiznieces-Ozolas iecelšanu Eiropas gada labākās finanšu ministres godā, pirmā doma, ka tas ir britu melnais humors. Tomēr žurnālu “The Banker”, kurš šim titulam viņu izraudzījis, izdod solīdais britu “Financial Times”. Pozitīvi, ka Latvijas vārds šajā vērtējumā izskanējis optimistiskā gaismā, tomēr konkrētā nominācija liek sevi apšaubīt.
Jo sevišķi ērmota šī ziņa šķiet pēc nodokļu putras, kas tika strēbta pagājušā gada nogalē, uzņēmējus un darba ņēmējus līdz pēdējam turot neziņā par gaidāmajām nodokļu likmēm. Iespējams, britiem tas šķiet nieks uz tā fona, kādas jukas nākotnē gaida pašus saistībā ar breksitu. Cik var noprast no publikācijas, mūsu finanšu ministrei lauri tikuši par stingro valsts fiskālo disciplīnu. Tas nav nekas jauns, un par to jau iepriekš Eiropā cildināti citi mūsu politiķi. Lielākie nopelni Latvijas finanšu disciplīnas iedibināšanā neapšaubāmi ir kādreizējam ministram Andrim Vilkam. Par to viņš maksāja ar savu nepopularitāti un beigās izrādījās lieks mūsu politiskajā vidē. Patiesībā Reizniecei-Ozolai nepelnīti tiek pierakstīta tā sauktā Latvijas veiksmes stāsta raža. Tiesa, šie augļi, kas labi izskatās no ārpuses, iekšpusē ir gana rūgti.
Pati Reizniece-Ozola britu izdevumam atzinusi, ka “Latvijas spēks ir tas, ka esam spējuši saglabāt savu fiskālo pozīciju pēc stingriem taupības pasākumiem uzreiz pēc krīzes”. Diemžēl viņa nepaskaidro, ko tas maksā Latvijas sabiedrībai un ka tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tik daudz latviešu ir pametuši valsti, lai dzīvotu un strādātu Lielbritānijā. Raugoties no Latvijas ilgtspējības viedokļa, diemžēl ziņas nav iepriecinošas. Piemēram, sākotnējā demogrāfijas statistika par aizvadīto gadu rāda, ka pēc augšupejoša perioda atkal piedzīvots dzimstības kritums.
Nepievilcīgu ainu uzrāda “Eurostat”. Piemēram, Latvijā ir vislielākais mazo algu saņēmēju īpatsvars visā Eiropas Savienībā – pēc 2014. gada datiem, tādu saņem vairāk nekā ceturtā daļa mūsu strādājošo. Pat Rumānijā šajā ziņā aina nav tik drūma. Līdzīgi ir ar izdevumiem sociālajai aizsardzībai. Latvijā tie ir viszemākie ES – vien 14,5% no IKP, kas ir tieši divas reizes mazāk nekā vidēji ES. Tātad tas, ar ko pasaulē var lepoties mūsu valstsvīri un valstssievas, patiesībā ir mūsu sabiedrības “uzturēšanas” zemā cena. Vai mūs par to var apskaust? Domāju, ka ne. Drīzāk grieķu, spāņu vai itāļu acīs “dempingojam”, kas neraisa cieņu, nemaz nerunājot par kaut kādu apbrīnu.
Starptautiski lauri par nepārspējamām taupības ambīcijām Latvijai ir nekas cits kā mūsu sabiedrības pieticības un pacietības rezultāts. Lai arī izklausās populistiski, tomēr Latvijas sabiedrība vismaz uz kādu laiku drīzāk būtu pelnījusi finanšu huligāna titulu, nevis kārtējo fiskālās disciplīnas “oskaru”. Šķiet, tikai tas mūsu valstij, kas slimo ar stipri ielaistu nabadzības kaiti, varētu viest kādu līdzsvaru starp fiskālajiem rādītājiem un dzīves līmeni.
Ne mirkli neapšaubītu, ja Danai Reizniecei-Ozolai gada ministra titulu piešķirtu, piemēram, kāds Ventspils vietējais izdevums. Kad runa ir par naudas piešķīrumiem šai pilsētai, ministre iemanījusies pievērt acis un aizmirst par finanšu disciplīnu. To, protams, var saukt par lokālpatriotismu, tomēr tā nav valstiska stāja, jo tas notiek uz citu rēķina.
Pērnā gada nogalē ASV medijs “Politico” Reiznieci-Ozolu ierindoja 28 Eiropas politikas pārveidotāju sarakstā, minot viņas izredzes kļūt par Latvijas premjerministri. Ja tas arī notiks, jācer uz politiķes paškritiku un spēju mācīties no savām kļūdām.
