Mobilā versija
+1.2°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
5. decembris, 2017
Drukāt

Pusgadu meklēja darbu Latvijā un tad aizbrauca: Ilzes un Jāņa stāsts (19)

Foto no privātā arhīvaFoto no privātā arhīva

Intervijas autore ir Lilita Krūze

Mani sarunas biedri ir Jānis Lucāns (34), kurš nāk no Aizkraukles rajona Sērenes pagasta un talsiniece Ilze Sproģe (33). Jānis ir ieguvis vidējo izglītību un pēc profesijas ir pavārs – oficiants. Savukārt Ilze pēc 9. klases beigšanas devusies uz Rīgu un tur ieguvusi friziera diplomu. Atgriezusies Talsos, lai izietu praksi. Tur arī mācījusies vakarskolā un ieguvusi vidējo izglītību. Vēlāk Ilze Biznesa vadības koledžā tālmācības ceļā ieguvusi biznesa mārketinga speciālista diplomu. Gan Jānis, gan Ilze nu jau trīspadsmit gadus dzīvo Gērnsijas salā.

Kāpēc jums radās doma braukt uz Gērnsiju?

Jānis: Tas bija 2004.gada 4. jūnijā. Toreiz mēs viens otru nepazinām, un tikai pēc iepazīšanās šeit, Gērnsijā, noskaidrojām, ka abi bijām izbraukuši no Latvijas vienā un tajā pašā dienā. Ilze izbrauca ar autobusu un ieradās šeit trīs dienas vēlāk, bet es ielidoju tās pašas dienas vakarā.

Situācija bija tāda, ka 2004. gadā Sērenes kafejnīcā darbinieku samazināšanas dēļ es zaudēju darbu. Pusgadu meklēju, bet neko nevarēju atrast. Tā paša gada martā uz Gērnsiju strādāt bija atbraukusi mana mamma, bet tante šeit strādāja jau gadus astoņus. Mamma man atsūtīja e – pastu ar darba sludinājumu no “Guernsey Press”. Protams, Latvijā man vajadzēja vārdnīcā skatīties, tieši kāds darbs tiek piedāvāts. Tik daudz jau man bija angļu valoda, lai sarunātos pa telefonu un pazvanīju darba devējam Howard Holland, kas toreiz bija “Christies” restorāna saimnieks. Kaut arī viņam sacīju, ka esmu no mazas kafejnīcas un bez lielas pieredzes, viņš teica, lai tik braucu šurp. Viņš piedāvāja nopirkt aviobiļetes, bet, tā kā biju dzirdējis visādus gadījumus, teicu, ka biļeti pats sev pirkšu.

Ilze: Es uz Gērnsiju atbraucu 2004. gada vasarā. Darbā savai klientei pinu bizītes un ieminējos, ka gribētos kaut kur aizbraukt, taču nebiju pārliecināta, ka kādreiz to izdarīšu. Kliente manis sacīto bija uztvērusi ļoti nopietni un jau nākamajā dienā manā vietā uzrakstīja CV, atnesa man to parādīt un aizsūtīja uz darbā iekārtošanas aģentūru Gērnsijā, kur pati jau bija strādājusi. Diezgan drīz man zvanīja no aģentūras un prasīja, vai pēc nedēļas varu sākt darbu. Es atteicu. Taču, nolikusi klausuli, pārdomāju un zvanīju atpakaļ, sacīdama, ka esmu ar mieru. Diemžēl man piedāvātais darbs jau bija atdots citam cilvēkam. Taču ilgi nebija jāgaida, kad saņēmu nākamo zvanu ar darba piedāvājumu.

Kā jūs šurp atbraucāt?

Ilze: Latvijā aizgāju uz aģentūru, kas palīdzēja pirkt biļetes. Tur bija piedāvājums lidot vai braukt ar autobusu. Protams, braukt ar autobusu bija daudz lētāk un es izvēlējos šo variantu. Tā kā bija jābrauc trīs dienas, domāju, ka šajā laikā sakopošu savas domas. Man līdzi bija arī grāmata par to, kas jāzina viesmīlim. Godīgi sakot, es neko neatceros no tām trīs dienām. Iekāpu autobusā un uzreiz gribēju izkāpt, jo man bija jāraud, domājot, ārprāts, ko es daru? Taču saņēmos, iespītējos, jo daudzi sacīja, ka es to neizdarīšu, ka drīz būšu atpakaļ. Domāju – es pierādīšu viņiem, ka varu! Tā es paliku autobusā. Braucām uz Franciju un tad pa Lamanša tuneli uz Angliju. Londonā es paliku pa nakti viesnīcā un lidostas nākamajā rītā lidoju uz Gērnsiju.

Kādas ir jūsu darba gaitas Gērnsijā? Vai strādājat savā profesijā?

Jānis: Es atlidoju, lai strādātu “Christies” restorānā par pavāru. Pirmajā dienā darbā ierados viss tērpies baltā pavāra formas tērpā, ko biju paņēmis līdzi no Latvijas. Tie tur visi virtuvē līki no smiekliem. Prasa: “Naži tev ir?” Kādi naži? Izrādās, pavāri darbā strādā katrs ar saviem nažiem. Virtuvē bija francūzis Maiks, un viņš man teica, lai neaizraujos, jo var gadīties, ka neizturēšu. Neko jau sākums!

Pirmās trīs dienas mani “iemeta stūrī”, mizoju kartupeļus, rullēju “spring rolls”. Es domāju – vienkārši ārprāts! Darba bija ārkārtīgi daudz. Es nekādi nevarēju saprast, kā tā var pastrādāt – viens otram bļauj virsū, ņemas un ārdās. Pēc trim dienām šefs paņēma mani sev blakus. Domāju, saņemšu pirmo algu un braukšu prom, taču, pamazām iestrādājos un, laikam ritot, attiecības ar Maiku kļuva ļoti labas. Viņš man ļoti daudz palīdzēja, ticēja maniem spēkiem un izturībai. Šefs bija pateicis, ka vairs neņems darbā nevienu latvieti. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu rasists, bet gan tāpēc, ka latvieši savā starpā virtuvē kāvās un radīja problēmas.

Atceros, 2006. gadā, kad notika Pasaules čempionāts futbolā, mūsu darba kolektīvā bija pārstāvētas septiņas nācijas. Virtuvē strādāja tikai vīrieši. Daudz vēlāk mums virtuvē pievienojās poliete, kas gatavoja saldos ēdienus un angliete – galvenā pavāre. Varu teikt, ka kolektīvā visiem angļu valoda bija ļoti laba un nebija nekādu grūtību saprasties.

“Christies” es nostrādāju divus ar pusi gadus un pēc tam aizgāju strādāt uz “Chouet Tea Room”. Tur man ļoti patika, jo kolektīvs bija labs un katru vakaru darbu beidzu pulksten piecos. Bet nevarēju labi saprasties ar saimnieka sievu, kas Francijā bija izgājusi pavāru kursus.

Biju Latvijā tikai divas dienas, kad māsa zvanīja, sacīdama, ka man ir nakts “supervisor” darbs, ja vēlos. Braucu atpakaļ un uzsāku jaunu darbu. Strādāju no vienpadsmitiem dienā līdz divpadsmitiem naktī. Pamazām sāku strādāt tikai pa dienu kā vecākais “supervisor”. Tad es mēģināju dabūt “trainee manager” darbu, bet neizdevās. To dabūja mana māsa Liene un vēl viena latviešu meitene. Bet tad “Co – op” notika izmaiņas, un es sāku strādāt kā trešais, vēlāk kā otrais menedžeris “St Martins” veikalā, tālāk jau kā pirmais menedžeris “Vazon” veikalā. No šā gada maija esmu pirmais menedžeris “St Sampsons Co – op” veikalā.

Ilze: Es sāku strādāt kā viesmīle “The Absolute End” restorānā. Pirmajā dienā aizgāju uz darbu augstpapēžu kurpēs, skaisti sakārtotiem matiem, uzlakotiem nagiem. Tāda dāma no Latvijas. Virtuves šefs uzreiz lika sacelt matus augšā, kurpes nomainīt. Tad es sapratu, ka nebūs viegli. Tādu darbu nekad iepriekš nebiju darījusi. Tas viss man bija pilnīgi jauns. Tikai vēlāk šefs man pateica, ka menedžeris bija licis tikt no manis vaļā. Viesmīļi nesa trīs, četrus šķīvjus uzreiz, bet es knapi vienu. Atceros, kad jau biju iestrādājusies, es paņēmu uzreiz trīs šķīvjus. Domāju, ka neviens to neievēros, bet nē, visi kolēģi to pamanīja un aplaudēja. Bija jautri! Virtuvē strādāja trauku mazgātājs, latvietis Dainis. Viņš man daudz palīdzēja un deva padomus. Ar viņu varēju runāt savā valodā. Mani kolēģi bija no Šveices, Itālijas, Anglijas, Francijas. Par oficianti es nostrādāju vienu gadu. Jo vairāk iestrādājos, jo labāk man gāja. Es kļuvu par galveno oficianti, vēlāk atbildīgā par privātajām “party”. Un tad pienāca laiks, kad jutu, ka gribu prom. Gribēju atpakaļ frizētavā. Tā es tur strādāju vēl līdz šim. “Hairtek” man ir kā ģimene. Gan darba kolēģi, gan priekšnieki vienmēr ir bijuši ļoti izpalīdzīgi un saprotoši. Es jūtos ļoti apmierināta.

Jūsu abu ceļi krustojās Gērnsijā. Pastāstiet, lūdzu, kā tas notika.

Jānis: Es tikko biju izšķīries ar savu iepriekšējo meiteni, bet Gērnsijā strādāja arī mans labākais draugs Dima, kurš teica, ka ir atradis man meiteni, un jūt, ka mēs apprecēsimies. Atceros, pirmo reizi uz randiņu Ilze atnāca tāda dāma, bet es tajā laikā biju gariem matiem, “kepons” galvā, “hūdijs” mugurā. Nodomāju, ka Dima ir riktīgi “pāršāvis pār strīpu”. Bet pēc pāris tikšanās reizēm saņēmos un uzaicināju Ilzi uz pirmo randiņu. Nu, un pārējais jau ir pagātne.

Ilze: Es ticu liktenim un zinu, ka maziem solīšiem dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Gērnsijā iepazinos ar Daci, kas arī bija no Talsiem. Manu telefona numuru viņai bija iedevušas meitenes no frizētavas Talsos, kur es biju gājusi praksē. Tas man arī likās interesanti, ka Latvijā it kā dzīvojām blakus, bet viena otru nepazinām. Gērnsijā viņa man bieži zvanīja un lūdza ieveidot vai nokrāsot matus. Tā mēs abas bieži satikāmies un kļuvām par labākajām draudzenēm. Viņai bija draugs, kas bija Jāņa labākais draugs. Manas iepriekšējās attiecības juka, un es īsti nebiju ieinteresēta jaunām. Mani visu laiku aicināja satikties, bet es kaut kā izšmaucu un uz randiņiem negāju. Un tad es saņēmu ielūgumu uz draudzenes drauga dzimšanas dienu aprīlī. Atteikt nevarēju. Tā mūs abus ar Jāni tajā jubilejā sapazīstināja. Kā tagad atceros, uz pirmo randiņu mēs aizgājām 1.septembrī. Tas bija deviņus gadus atpakaļ.

Mums ir divi jauki bērni. Izabellai 20. decembrī būs pieci gadi, Oliveram nākamā gada maijā būs četri.

Vai jums kā iebraucēju ģimenei ir viegli dzīvot Gērnsijā? Vai jūs jūtaties kā iebraucēji?

Jānis: Es nevarētu teikt, ka esmu izjutis kādu sliktu attieksmi pret sevi kā pret iebraucēju. Man liekas, Gērnsija ir ļoti droša vieta, kur dzīvot. Attieksmes ziņā man nekad nav bijis, ka kāds aizvainotu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka dzīvošana šeit ir ļoti dārga un, ja vēlies tikt prom no salas, tas arī būtu dārgi.

Ilze: Man ir bijuši ļoti reti momenti, kad jūtos kā iebraucēja. Esmu dzirdējusi pāris komentārus, bet ne tieši pret mani vērstus. Pirms mēs ievācāmies mājā, kur tagad dzīvojam, es daudz sliktāk jutos, jo mēs dzīvojām komunālajā mājā un to dalījām ar vēl diviem cilvēkiem. Pirms ģimenes tāda komunālā māja ir OK. Tad tu strādā, atpūties, izbrauc brīvdienās un māja ir tikai kā gultasvieta. Pēc bērnu piedzimšanas dzīvot tur kļuva sevišķi grūti. Tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc mēs daudz runājām par braukšanu prom. Ļoti ilgi laiku nevarējām atrast, kur dzīvot, un tas bija vienīgais laiks, kad jutos, ka šeit nepiederos.

Kā latviešiem, cik jums svarīgi ir saglabāt latviešu valodu un ieaudzināt to arī savos bērnos? Kā jums tas izdodas?

Jānis: Mājās mēs runājam tikai latviski un tas ir tikai mans nopelns. Es vienīgais visiem aizrādu, ka nedrīkst runāt angliski, ka ir jārunā latviski. Manuprāt, ir svarīgi uzturēt latviešu valodu vecvecāku dēļ. Piemēram, Ilzes vecāki vispār nesaprot angliski. Mana mamma Gērnsijā nodzīvoja piecus, tad Īrijā piecus gadus, un viņa saprot angliski. Tagad viņai runāt grūtāk, jo valodu nelieto ikdienā. Mans tētis zin varbūt divus vārdus angļu valodā.

Man ir daudz draugu, ne tikai latvieši, bet arī poļi un portugāļi. Viņi ar saviem bērniem brauc uz Poliju, Portugāli, un es prasu, kā jūsu bērni sarunājas ar vecvecākiem. Nevar, jo nav iemācīta valoda. Vispār, ja bērns runā divās valodās, viņš attīstās daudz labāk. Citreiz ir ļoti grūti, jo bērni sāk ar mums runāt angliski, un gluži dabiski mēs atbildam angliski. Tad pēkšņi atjēdzamies un pārejam uz latviešu valodu.

Vai jūs ieteiktu citiem jauniešiem braukt uz Gērnsiju dzīvot un strādāt?

Jānis: Es domāju, ka jauno likumu dēļ tagad vairs nē. Ja tu gribi atbraukt nopelnīt, tad jā. Līdz šim bija forši, varēja strādāt un atpūsties, plānot un dzīvot. Kā jauniešiem te tā visa izklaides dzīve ir OK. Protams, te nav daudz nakts klubu. Mana mazā māsa, piemēram, daudzus gadus vasarā šeit strādāja un nopelnīja naudu savām studijām. Gērnsija pēdējo gadu laikā ir mainījusies.

Ko jūs paši par sevi esat iemācījušies, šeit dzīvodami? Kā jūs esat mainījušies?

Jānis: Tā grūti pateikt. Tas angļu miers, laipnība “pielīp”. Tu aizbrauc uz Latviju, vienalga, kur ej, tur visi tādi nelaipni, steigā. Es jau saprotu, ka grūta dzīve. Londonā, piemēram, arī neviens tevi nesveicinās, tā ka Gērnsijai tas ir tāds unikums.

Ilze: Es esmu ļoti mainījusies. Solis pats kā tāds, kad cilvēks aizbrauc no ierastās vides, ir grūts solis. Tas nav tikai Gērnsijā. Pirmām kārtām, man liekas, pašā sākumā, kad es atbraucu, jutos “exiting”, bet tajā pašā laikā bija arī ļoti grūti. Es atceros, svētdiena, mana brīvdiena, bija tā, kas man visvairāk nepatika. Es nevienu nepazinu, nebija, ko darīt. Bet tas viss man izmainīja arī domāšanu.

Ejot pa parku ar bērniem Gērnsijā, sveši cilvēki apstājas, pasmaida, parunā ar bērnu, izrāda laipnību. Atceros, kad Izabella bija maziņa, kārtējo reizi ciemojāmies Latvijā. Viņa pasmaidīja un sveicināja pretimnācēju. Tas cilvēks pat nepaskatījās uz viņu, vienkārši pagāja garām. Izabella stāvēja un jutās apjukusi.

Es esmu dzirdējusi komentārus, ka daudziem nepatīk, kad angļi saka: “Hello, how are you?” Viņiem patiesībā nemaz neinteresējot. Interesē vai nē, bet man liekas, ka tā ir tāda pieklājības frāze, kas otram liek pasmaidīt. Atceros, vienu rītu gāju uz mašīnu, lai brauktu uz darbu, garastāvoklis bija ne īpašs. Pretim nāca gluži svešs cilvēks, paskatījās uz mani, pasmaidīja un pavaicāja, kā es jūtos. Tad nākamais izdarīja to pašu. Gluži nemanot, man tas “pielipa”, un es pati sāku smaidīt. Man liekas, torīt tieši tas man bija vajadzīgs, lai uzsāktu jauku dienu. Tas, ka tev apkārt ir tādi laipni cilvēki, maina tevi pašu uz labo pusi. Tas man ļoti patika.

Tik ilgi esot prom no Latvijas, vai jūtaties piederīgi Latvijai? Kādā veidā?

Jānis: Kad esmu Latvijā, saku, ka jābrauc mājās uz Gērnsiju. Kad bijām tikai divatā, dzīve bija daudz vieglāka un Latvijā atpūtāmies te pie vieniem, te pie otriem vecākiem. Tagad tā ir obligācija, jo ir jābrauc atrādīt mazbērnus. Mēs cenšamies būt Latvijā reizi gadā un tur pavadām vismaz divas vai trīs nedēļas. Mēs gribētu, lai mūsu radiņi no Latvijas biežāk atbrauktu pie mums uz Gērnsiju.

Ilze: Kad šeit runāju ar klientiem, saku, ka braukšu atvaļinājumā uz mājām Latvijā. Kad esmu Latvijā, saku, ka braukšu atpakaļ uz mājām Gērnsijā. Kad bērni bija mazi, un es ar viņiem sēdēju mājās, bieži viena pati ar viņiem braucu uz Latviju un pavadīju tur ilgāku laiku. Nākamajā vasarā mazliet ilgāk būšu Latvijā, jo Izabelliņa jau mācās skolā, un mums ir jāpielāgojas skolas brīvlaikam.

Kur jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem?

Jānis: Gribētos dzīvot te, bet viss ir atkarīgs no apstākļiem. Mēs dzīvojam “Open Market A” kategorijas mājā, un viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi varēsim atļauties maksāt īri vai atrast kaut ko citu, ja mums palūgs izvākties.

Ilze: Es ticu, ka viss būs tā, kā būs lemts. Gadu atpakaļ mēs gandrīz pārcēlāmies atpakaļ uz Latviju. Es pateicu, ka vairs nedzīvošu “share house”. Mums jau bija nopirktas biļetes uz Latviju, darbā abi bijām iesnieguši atlūgumus un teicām, ka brauksim vienā virzienā, ja neatradīsim paši savu dzīvesvietu. Lai kā es to negribēju, biju samierinājusies. Un tad kaut kā viss nokārtojās. Mums ir ļoti paveicies, jo dzīvojam šajā mājā, un jaunais likums uz mums neattiecas.

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. Es aizbraucu ur Hebridu salām un tur raujos uz nelabo.

  2. Sūdīgi meklēja un vēl jo vairāk ar “pareizo” izglītību. Daudz labāki panākumi būtu ja veidotu savu biznesu.

  3. Kam jāizbrauc, tas aizbrauks…. Ko tur pārmest… Vergi, uz mājām braukšot… Labāk nebrauciet atpakaļ. Neesat vajadzīgi.

  4. Hallo, žurnālist! Atbildēt

    “….pašā sākumā jutos “exiting”, bet tajā pašā laikā bija arī ļoti grūti.”

    No kurienes “izejoša” viņa jutās?

    Un kas ir tā “obligācija” braukt atrādīt mazbērnus?!

  5. 2004.gadā nespēt atrast darbu… nu to vajag mācēt. Es saprastu, ja runa ietu par 2007 gada beigām, vai 2008-2009.gadiem, bet 2004-jā???

  6. Jānis Lucāns (34), kurš nāk no Aizkraukles rajona Sērenes pagasta un ir atnācis līdz Jēkabpils pagriezienam.

  7. Kurā vien spraugā padomieši nav ielīduši !

  8. sitie lielie dirseji pasi neko nemak nevar un negrib protams labak dzivot uz pabalstiem un dzert redzi arzemes ir jastrada tur dzert nevar vins labak dzivos ar izstieptu roku un tadus azus anglija jeb cita valsti patrieks momentali un tie kuri fiksi atbrauc atpakal tie ir pleguri vai loderi ta ka jani es labi pazistu tavus vecisus jani un muditi jo pats kadreiz stradaju serene lai jums viss dzive izdodas

    • var redzet ka sēdi ārzemēs Atbildēt

      un dirs uz palicejiem. atbrauc un te padzivo no pabalstiem, mēs paskatisimies, tie nav eiropas bagāto valstu un pat ne “bēgļu “pabalsti. ar tiem dzivibu neizvilksi

  9. Kad lasu šādus rakstus, man gluži vai kaukt gribas un, kaut esmu gandrīz 100 % atturībnieks, grūti atturēties no kārdinājuma nopirkt pudeli un kārtīgi piedzerties! Aiz žēluma pret sevi pašu, ka esmu piedzimis tik ļoti par agru. : -) Kaut manā jaunībā būtu bijušas tādas iespējas! Toreiz pat ieminēties nedrīkstēja, ka gribi kaut kur aizbraukt no “sociālistiskās dzimtenes”, skaties – fiksi vien attiecīgajās iestādēs parādīsies kāda jauna mapīte ar potenciālā “dzimtenes nodevēja” lietu. Bet šodien – iemācies valodu, iesēdies transportlīdzeklī un brauc, kur gribi, un kur vari iekārtoties! Laimīgā jaunatne! Bet tiem, kuri šos jauniešus saukā par staiguļiem vai nodevējiem vai kā citādi, gribas teikt: muļķis piedzimis – muļķis nomirsi!

  10. staiguļi paliek staiguļi Atbildēt

    lai 2004 gadā te nevaretu darbu atrast ir jābut pilnigam ambālim. tad katru kas vareja pakustet bija gatavi darbā ņemt, celtniecibā paligstrādniekam maksāja tūkstošus…… bet šis lohs pusgadu darbu nevareja atrast.

  11. Pilniigi atbalstu,tos kuri aizbrauca prom no LV. Un briinos,ko te veel gaida jaunieshi ar anglju valodas zinaashanaam!

  12. Laimes mekletaji-klaidoni,brauciet majas.Ja gribesiet stradat -darbu atradisiet.Nedzivojiet pec principa-kur labaks paediens,tur manas majas.

    • Nožēlojami ir te, kur nevis-” valsts, tas ir- mēs”,bet gan
      valsts – tas ir mūs.

    • Kā tad! Jūsuprāt, gribēt un varēt nodrošināt sev un bērniem normālu dzīvi ir “nožēlojami”, bet mēģināt izdzīvot ir visnotaļ atbalstāmi? Katram ir sava dzīve un pieredze, no malas neviens nav tiesīgs spriest par citu izvēli.

      • kur tad ir tas nodrošinājums? Atbildēt

        kur tie nopelnitie miljoni, nu kaut vai tūkstoši. dzīvo no rokas mutē palna daudz bet tikpat daudz tērē. turklat kas tad te valsti cels ja visi muks? pēc tam tie lielie patrioti no turienes gudri dirš uz palicejiem, jo nesaprotamu iemeslu dēļ sevi uzskata par pārākiem, jo dzimteni nodevuši, tas acimredzot tas viņu lielais sasniegums. čigānu/klaidoņu/tatāru asinis spiežas laukā pa visām porām

        • Latvijā paaudžu paaudzēm dzīvojošie strādā par grašiem, bet tu gribi, lai tikko aizbraucis cilvēks pelnītu miljonus? Viņu bērns gan tur jau būs vietējais, savējais, un viņš varbūt arī pelnīs!

          • ari latvijā stradajot tikpat daudz un smagi kā tas jādara gan sēņu fermās, gan fabrikās anglijā…. var nopelnit daudz un dzīvot mierigi bez naudas problēmām. tamdeļ nav pat jabut ierednim vai deputātam, pietiek ja proti strādāt. bet tos klaidoņus te nevar piespiest strādāt, jo nav motivācijas, neviens uz paplātes neko nepienes. aizbraucot svešā zemē nav citu variantu, tur jāstrādā, jā lūk tad viš var pakustet, jo nav citas izejas, nav pastavigo pudeles brāļu, nav kauns no paziņām ka smagi strādā jo tie jau to neredz……

Draugiem Facebook Twitter Google+