Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. oktobris, 2012
Drukāt

Par dzīvību. Vai nāvi.

Foto - LETAFoto - LETA

Kad sieviete gaida bērnu, viņa saka “Es gaidu bērnu”. Bet, ja kāda sieviete nolemj iznīcināt savu gaidāmo bērnu, viņa saka: “Es taisīšu abortu”. Šādos gadījumos pieņemts runāt par „grūtniecības izbeigšanu” (kaut kas līdzīgs slimībai) un labākajā gadījumā par embriju vai augli. Tomēr es nekad neesmu dzirdējusi, ka kāda sieviete teiktu: “Es gaidu augli” vai: “Es gaidu embriju”.

Vakardienas ziņās plaši pieminēto radikāli noskaņotu tā sauktās “pro-life” jeb “par dzīvību” kustības organizāciju atbalstītājos ir tādi vispār zināmi “ekstrēmisti” ka aktrise Olga Dreģe, sešu bērnu māmiņa Una Gavare, arhibīskapi Jānis Vanags, un Zbigņevs Stankevičs, pianists Vestards Šimkus, komponists Peteris Vasks, Vilis Vītols un daudzi citi pazīstami un godprātīgi cilvēki.

Konservatīvo un kristīgo vērtību aizstāvji neprasa aborta aizliegšanu, kā to nepatiesi ziņo mediji, kā arī to neprasa komisijas vadītājs Imants Parādnieks. Visam ir savs laiks. Taču izglītošanas un informēšanas kampaņa “Par dzīvību” ir izdevusies pietiekami efektīva, lai tiktu pamanīta.

Acīmredzot, tieši argumentu trūkums ir par iemeslu tam, ka NVO grupa, kuras sastāvā ir tādas pazīstamas organizācijas kā Resursu centrs sievietēm MARTA, “Papardes Zieds” u.c., sāka lamāties. Citādāk grūti raksturot ziņu, ar kuru šis grupējums skaļi paziņoja par savu atkāpšanos no Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas “aborta jautājuma” darba grupas.

Uzskatu, ka vēl nav par vēlu pārdomāt un turpināt darbu, jo bērnu skaits, kuri tiek nogalināti savas mātes ķermenī, Latvijā ir nenormāli liels. Attaisnošanās ar diagrammām un tabuliņām, ka lūk 1989.gadā bija trīs reizes vairāk abortu, nav vietā, jo kopš tā laika pasaulē un, jo īpaši Latvijā, ir notikušas būtiskas pārmaiņas un no tām pieminēšu tikai trīs:

Mūsu šodienas zināšanas un ultrasonogrāfija liecina, ka nogalināts tiek bērns, nevis kāds mistisks auglis. Ja negribam to redzēt, varbūt izsviest visu šo “tumsonīgo aparatūru” ārā no ginekologu kabinetiem?

 

Varbūt tomēr to, ko sauca par progresīvu un labu pagājušajā gadsimtā, nevaram par tādu nosaukt šī gadsimta sakumā?

Laikā, kopš nedzimušu bērnu nogalināšana ienāca modē, ir izstrādāti un līdz pilnībai novesti citi pretapaugļošanās līdzekļi. Tie ir apbrīnojami efektīvi, vienkārši lietojami un veselībai gandrīz nekaitīgi.

Pat Latvijā uz jaundzimušiem bērniem stāv adoptēt gribētāju rinda. Tas, lai bērni no cilvēkiem, kas viņus nevēlas un nespēj audzināt, nonāktu pie cilvēkiem, kas to spēj, ir mūsu – sabiedrības -uzdevums. Mēs esam ievēlējuši savus pārstāvjus gan Saeimā un varam prasīt, lai par to tiek gādāts. Tieši mūsu ziņā ir mainīt plaši izplatīto slepkavniecisko domāšanu, ka cilvēki, kas mums nav derīgi vai ir neērti, ir jānogalina.

Manuprāt, uzskatu relatīvisms par nedzimuša un jau piedzimuša cilvēka tiesībām uz dzīvību ir viens no milzīgās noziedzības un vardarbības cēloņiem Latvijā un pasaulē.

 

Cilvēkam ir tieksme vispārināt un vienkāršot. Ar kādām tiesībām mēs varam nosodīt 13 gadīgas meitenes slepkavu, ja viņa kaimiņiene ir nogalinājusi piecus savus nedzimušos bērnus un par to zina viss ciems?

Sabiedrības – tas ir mūsu ziņā – ir bērnu izglītošana no mazotnes. Un runa nav tikai par veselības mācību, kura vieglprātīgi tika izsviesta no skolu programmām. Runa ir par garīgo izglītību. Izstāstiet vai parādiet bērnam, kas ir aborts un paskatieties uz šausmām viņa acīs! Jums vairs nebūs jājautā, vai aborts ir slepkavība vai medicīniska procedūra.

Mums nav jāskatās, ka pasaulē ir tā vai šitā. Tā saucamā “attīstītā pasaule” ir pārapdzīvota, izvirtusi un degradējusies. Latvija ir resursiem pārbagāta un izmirstoša valsts – tīra, zaļa, skaista un auglīga zeme. Pat ja visa pasaule ir palikusi traka, mums ir tiesības izstāties no šīs trako mājas, tiklīdz esam atguvuši saprātu.

Sabiedrības uzdevums ir panākt, ka aborts ir ārkārtējs gadījums, līdz ar to novēršot sieviešu neauglību, veselības problēmas, psiholoģiskās un garīgās krīzes, ko līdzi nes jebkura vardarbība. Attiecīgi tiktu novērsta arī milzīgu valsts (atkal mūsu – t.i. sabiedrības) finanšu līdzekļu izšķiešana šo problēmu lāpīšanā. Ja NVO grupējums ir citās domās, tad man ir tiesības izteikt savu neuzticību vismaz tam NVO, kas nes “sieviešu resursu centra” lepno nosaukumu.

Jo nav nekā cita manā dzīvē, ko es nožēlotu vairāk, ka sava nedzimušā bērna nogalināšanu, ko arī es toreiz nosaucu par abortu. Toreiz man ļoti būtu noderējis kāds “sieviešu resursu centrs”. Un es zinu, ka simtiem vai pat tūkstošiem citu Latvijas sieviešu teiktu to pašu – ja pietiktu drosmes ieskatīties saviem nogalinātajiem bērniem acīs.

Mūsu valsts būs tik laimīga, cik laimīgas būs mūsu sievietes.

To gribu likt aiz auss visa “pragmatiskā NVO grupējuma “Par nāvi”” pārstāvjiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+