Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. marts, 2013
Drukāt

Pāvests Francisks apliecina jezuītu pieticību un vienkāršību

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Pāvests Francisks ir pirmais katoļu baznīcas vadītājs, kas pārstāv jezuītu ordeni jeb Jēzus sadraudzību, kaut gan tā dibināta jau 16. gadsimtā un šodien apvieno ap 20 000 biedru.

 

50 ordeņa dalībnieki pēc nāves pasludināti par svētajiem, 146 – par svētīgajiem, taču viņi nav tiekušies pēc augstiem amatiem baznīcā saskaņā ar solījumiem, ko nodod, stājoties sadraudzībā. Pāvests Francisks apliecina, ka ir iespējams būt par pāvestu, saglabājot jezuītu pieticību un vienkāršību. Lielās ceturtdienas jeb Kunga pēdējo vakariņu piemiņas svēto misi pāvests Francisks ir pārcēlis no Svētā Pētera bazilikas uz Romas nepilngadīgo cietumu, kur aptuveni 50 jaunieši vecumā no 14 līdz 21 gadam izcieš sodu par slepkavību vai grupveida izvarošanu, laupīšanu vai atkārtotu zagšanu. Dievkalpojuma gaitā pāvests mazgās kājas 12 ieslodzītajiem, turpinot tradīciju, ko ievēroja jau kā Buenosairesas arhibīskaps. Francisks ir arī atteicies izmantot pārāk plašo pāvesta dzīvokli, bet audienču zālē licis pāvesta troni apmainīt pret parastu krēslu.

 

Kas ir Jēzus 
sadraudzība?

Jēzus sadraudzība jeb jezuītu ordenis ir Romas katoļu baznīcas regulāro klēriķu ordenis, ko 1534. gadā Parīzē izveidoja Ignācijs no Lojolas. Viņš pulcināja draugus, kas bija izvēlējušies Jēzu Kristu par paraugu un vadītāju savā dzīvē un nolēma palikt kopā, lai kalpotu “vislielākam Dieva godam”, kas arī kļuva par ordeņa devīzi (latīniski “Omnia ad maiorem Dei gloriam”). Jau pirms ordeņa dibināšanas pirmie Ignācija Lojolas līdzgaitnieki uzskatīja sevi par “draugiem Kungā”. Šādi radās ordeņa nosaukums Jēzus sadraudzība.

Jezuītu ordeņa darbības pamatprincipus atzina un apstiprināja pāvests Pāvils III 1540. gada 27. septembrī, ko mēdz uzskatīt par Jēzus sadraudzības dibināšanas dienu.

Jezuīti atšķirībā no citiem ordeņiem dod papildu paklausības solījumu pāvestam, kura dēļ jezuīti dēvēti arī par pāvesta armiju, kas drošsirdīgi dodas misijās uz visbezcerīgākajām vietām. Galvenais ordeņa uzdevums ir misijas darbs, tādēļ jezuīti ilgstoši neuzturas vienā vietā un parasti neuzņemas draudzes vadību.

Biedrībai nav klosteru, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuītam jābūt gatavam nekavējoties mainīt dzīves vietu.

Otrs svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, ir izglītība. Pēc savas dibināšanas līdz pat mūsdienām ordenis kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas tās locekļu – studenti un pasniedzēji. Kur vien parādījās jezuīti, viņi dibināja skolas un koledžas, jo ticēja, ka katolicisma dzīvotspēju var nodrošināt tikai lasīt un rakstīt pratēji. Tā radās, piemēram, Viļņas universitāte 1579. gadā. Pastāv nerakstīts likums, ka ordenī nevar iestāties, ja kandidātam nav vismaz maģistra grāds kādā zinātnē.

Jezuīti daudz laika veltī garīgiem vingrinājumiem un mācās atrast Dievu gan darbā, gan atpūtā. Personīgā lūgšana un svētā mise ir dienas svarīgākie notikumi, kur jezuīti gūst spēku daudzajiem darbiem. Ordeņa biedru dzīvi raksturo apcere, kas izpaužas darbībā.

Lietuvas un Latvijas jezuītu provincē īpaši iezīmējas divas darbības jomas – kristīgās izglītības sekmēšana un svētajam Ignācijam raksturīgā garīguma iedzīvināšana. Viļņā un Kauņā darbojas divas jezuītu ģimnāzijas. Jezuīti vada rekolekcijas, organizē seminārus un nometnes, izplata labo vēsti, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un internetu.

 

Pauž atbalstu pāvestam

Jezuītu ordeni vada vēlēta amatpersona – prepozīts. Šobrīd tas ir Adolfo Nikolass, kurš uzskata: “Kļūt par īstu jezuītu nekad nav bijis viegli, taču šodien tas ir vēl grūtāk nekā iepriekš. Tā ir smaga misija, kurai nepieciešams veltīt visu sevi, būt mobilam.” Nikolass piedāvājis pāvestam visus resursus, kas ir Jēzus sadraudzības rīcībā, jo jaunajā postenī viņam būs nepieciešami padomi, idejas un cilvēki.”

Pāvests Francisks grāmatā “Debesis un zeme”, ko uzrakstījis kopā ar rabīnu Abrahamu Skorku un kuras iznākšana gaidāma tuvākajā laikā, atzīst:

“Pazemība ir tā, kas garantē Kunga klātbūtni: kad kāds ir pašpietiekams un viņam ir visas atbildes uz visiem jautājumiem, tas ir pierādījums, ka Dievs nav ar viņu. Pašapmierinātība piemīt visiem viltus sludinātājiem un reliģiskajiem līderiem, kas izmanto reliģiju saviem egoistiskajiem mērķiem.”

Grāmatā pāvests runā par politiku, reliģiju un varu un atklāj sava pontifikāta galvenās vadlīnijas: attiecības ar politisko varu, dialogs ar citām reliģijām un neticīgajiem, atvērtība šķirteņiem un netipiskām situācijām. Vienlaikus stingra nostāja pret homoseksuāļu laulībām un pret abortiem. Arī Vatikāna Kūrijas reorganizācija, padarot tās vadību koleģiālāku, mazāk stīvu un vienkāršāku. Francisks novēl ikvienam cilvēkam “tiekties pēc absolūtā, lai nedominē redzējums, kas padara cilvēku tikai par ražotāju un patērētāju, jo tās ir mūsu laika bīstamākās lamatas”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+