Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. marts, 2012
Drukāt

Pilsonības līkloči

pilsonji_177_vi

Pēdējā laikā arvien biežāk dzird viedokli, ka Pilsonības likums ir novecojis, tāpēc steidzami nepieciešami labojumi. Kas būtu jāmaina un kāpēc?

 

Pilsonības likums, kas pieņemts 1994. gadā (ar grozījumiem 1995., 1997. un 1998. gadā), vairs neatbilst šodienas realitātei – tā uzskata ne vien mūsu, bet arī ārvalstu eksperti, kuri nupat Rīgā piedalījās konferencē “Latvijas pilsonība 21. gadsimtā”.

Lai gan par likumu labojumiem parasti mēdzam informēt tikai pēc to galīgā varianta apstiprināšanas, šoreiz pieļausim atkāpi – pirmkārt, jautājums ir visiem gana nozīmīgs (Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa to pat nodēvēja par likumdevēja svarīgāko darbu šogad!), otrkārt, ap pilsonības lietām atkal sacelta liela politiska ažiotāža.

 

Kas ir un būs pilsoņi?

Līdzšinējā likuma 1. pants nosaka, ka Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti, bet pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

2. pants definē, kas ir uzskatāmi par Latvijas pilsoņiem:

1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo pilsoņu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

2) personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktajā kārtībā;

3) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

4) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

5) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.

Iespējamie labojumi likumā paredz izslēgt no 2. panta 1. punkta vārdus “izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību)”, izteikt 2. panta 5. punktu šādā redakcija: “bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi”, kā arī papildināt 2. pantu ar 6. punktu šādā redakcijā: “bērni, kuriem viņu adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi”.

Tagad Pilsonības likuma 3. pants nosaka dažādus noteikumus arī to bērnu pilsonībai, kuriem tikai viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet turpmāk iecerēts šo pantu no likuma vispār svītrot, ņemot vērā minētos 2. panta labojumus.

 

Dubultpilsonība

Jaunajā likuma redakcijā iecerēts papildināt arī 8. pantu, kas noteiktu Latvijas trimdinieku iespējas izvēlēties dubultpilsonību – jānovērš netaisnība pret cilvēkiem, kuriem bija jābēg no okupācijas, un viņu pēcnācējiem. Taču Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne ir pārliecināta, ka tas nebūt nenozīmē liegt iespēju izmantot atšķirīgu pieeju dubultpilsonības piešķiršanā pret dažādām valstīm, jo tas ir arī politisks jautājums.

Likumā jāmaina 9. pants, kas faktiski liedz Latvijas pilsonim iegūt dubultpilsonību. Dubultpilsonības iespējas likuma labojumos varētu noteikt:

• Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas dalībvalsts pilsonību;

• Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību;

• Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši tādas ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika ir noslēgusi starptautisko līgumu par dubultpilsonības atzīšanu;

• Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši 1. – 3. punktā neminētas valsts pilsonību, ja saņemta Ministru kabineta atļauja saglabāt Latvijas pilsonību;

• bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas, ja viņi ar dzimšanas brīdi, pamatojoties uz likumu, iegūst citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

• personām, kuras citas valsts pilsonību (pavalstniecību), pamatojoties uz likumu, ieguvušas laulību rezultātā.

Dubultpilsonība ir mūsdienu pasaules realitāte, arī situācija Latvijā pēdējos gados krietni vien mainījusies. Jaunas iespējas izceļošanai pavērusi iestāšanās Eiropas Savienībā, situāciju mainījušas arī krīzes smagās sekas.

 

Pirmo reizi vēsturē Latvija kļuvusi par emigrācijas valsti – daudzi aizbrauc darba un labākas dzīves meklējumos, citi veido jaunas ģimenes. Vai tāpēc mums vajadzētu zaudēt šos savus pilsoņus? Arī ārvalstīs dzimušo Latvijas pilsoņu atvases ir pelnījušas dubultpilsonību, lai varbūt kādreiz daudzi tomēr atgrieztos savu senču dzimtenē uz palikšanu.

 

Starp citu, tas ir samērā izplatīts mīts, ka Latvijas pilsoņiem ārzemēs dzimuši bērni nevar būt mūsu pilsoņi. Satversmes tiesas 2007. gada 21. augusta lēmums skaidro pretējo. Arī Igaunijā, piemēram, dubultpilsonība ir aizliegta, taču reāli pastāv – ja pilsonība iegūta ar dzimšanu, tad vēlāk, iegūstot citas valsts pilsonību, to atņemt nav iespējams.

Latvija nav tik liela valsts, lai varētu atļauties zaudēt savus pilsoņus uz visiem laikiem. Tagad Pilsonības likums paredz, ka cilvēkiem, kuri ir saņēmuši citas valsts pilsonību, no mūsējās ir jāatsakās, pretējā gadījumā viņiem to var atņemt. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ziņo, ka katru gadu Latvija tā zaudē apmēram 400 pilsoņus (no tiem gandrīz 300 aizbraucēji paši atsakās no pilsonības).

 

Naturalizācija

Ne tikai Latvijā, bet arī citur pilsonību nevienam nepiešķir tikai par smukām acīm. Vispārpieņemti kritēriji ir valodas, vēstures, kultūras, valsts pamatvērtību un pamatlikumu zināšanas. Taču katrai valstij ir tiesības noteikt arī savus stingrākus kritērijus, ņemot vērā, ka pilsonību daudz vieglāk ir piešķirt, nekā atņemt. Tātad paši drīkstam noteikt, kas var pretendēt uz Latvijas pilsonību. Ja kāds te, piemēram, atradis darbu, maksājis nodokļus un nodzīvojis daudzus gadus, bet latviski neprot ne bū, ne bē, tad cerēt uz valsts pilsonību viņš nevar.

Latvijas pilsonība nav dāvana, bet gan privilēģija, kas jānopelna, konferencē teica tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš.

 

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits uzsvēra, ka pilsonību vajadzētu piešķirt tikai tādām personām, kuras ir integrējušās valstī un ir tai lojālas. Cits jautājums – kā gan lojalitāti izmērīt?

 

Juridisko zinātņu doktors Juris Bojārs šo jēdzienu definēja precīzāk – jāizvērtē, vai pilsonības kandidāts ir politiski uzticams, bet Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa piebilda, ka lojalitāti raksturo arī cieņpilna attieksme pret valsti un tās vērtībām.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka Latvijā ir apmēram 13 500 bērnu, kuri dzimuši pēc 1991. gada 21. augusta un kuriem pienāktos Latvijas pilsonība, bet viņu vecāki (nepilsoņi) reģistrāciju tomēr nav veikuši. Ja viņi to vēlētos, atliktu vien uzrakstīt iesniegumu… Tiesa, lielākā daļa gan teikuši, ka gribētu, lai viņu bērni būtu Latvijas pilsoņi, tāpēc pārdomu vērti ir šīs aptaujas rezultāti – 24% no respondentiem uzskatīja, ka tas viņiem pienākas automātiski, 21% nezināja, ka tas ir iespējams, 18% neesot bijis laika uzrakstīt iesniegumu, bet 17% to nav izdarījuši tādēļ, ka tas sarežģītu ceļošanas iespējas uz NVS valstīm…

Par iecerētajām Pilsonības likuma izmaiņām kādu laiku vēl varam diskutēt, bet deputātiem grozījumi jāsagatavo līdz vasarai un tie noteikti jāpieņem vēl šogad. Taču, pats galvenais – politiķiem aktīvāk jārīkojas, lai padarītu šo valsti pievilcīgāku un mūsu pilsoņiem nenāktu ne prātā meklēt laimi aiz trejdeviņām zemēm, atsakoties no savu senču dzimtenes uz laiku vai pat uz visu mūžu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+