Prieks pašiem un kaimiņiem 0
No VIKTORIJAS un DZINTARA ERTMAŅIEM Ķegumā var mācīties, kā veidot lielas augu grupas vienā krāsā, kā panākt, lai dzīvžogs ziedētu visu vasaru, kā dārzu sapludināt ar meža ainavu. Stāsts par šo eleganto dārzu ir stāsts par darbu divdesmit gadu garumā.
Pagājušā gada konkursā par skaistāko Latvijas daiļdārzu un lauku sētu Ertmaņu dārzs ieguva godpilno otro vietu, bet šovasar tas jau iekļauts tūrisma maršrutos. Braucot lūkoties topošo Likteņdārzu Daugavas krastā, ekskursantu autobusi iegriežas arī pie Ertmaņiem. Kāda kundze sajūsmā izsaukusies: “Neesmu redzējusi pirmās vietas ieguvēju, bet jūsu dārzs ir pasaka!”.
Viktorija ir ekonomiste, 34 gadus nostrādājusi Ogres trikotāžas kombinātā. Dzimusi Ķegumā, tur dzīvo arī viņas mamma. Dzintara lielais aicinājums ir ūdeņi. Izmācījies par kuģa mehāniķi, jaunībā strādājis Rojā un braucis jūrā, bet tagad uz cietzemes stūrē autobusu. Ūdeņi vilina arī tagad, viņš ir kaislīgs makšķernieks un spiningotājs.
Kad vajadzēja izlemt, vai dzīvesvieta būs Rojā vai Ķegumā, jaunā ģimene izvēlējās Ķegumu. No valsts saņēma standarta zemesgabalu 1200 m2 platībā. Māju cēla pašu spēkiem divdesmit gadu. Tāpat kā daudzi tajos laikos, lai nopelnītu naudu, audzēja puķes. Acīmredzot tieši tolaik izveidojās tas darba krampis, kas Ertmaņu ģimenei palīdz paspēt un izdarīt vairāk, nekā izdodas citiem.
Lieli krāsu laukumi
Lai nesadrumstalotu platību ap māju, Viktorija veido lielus krāsu laukumus. Piemēram, pie mājas ir balto augu grupa. Agri pavasarī tur zied baltie krokusi, bet vasarā dažādu šķirņu baltas rozes un baltas ilgziedu begonijas jeb leduspuķes. Tālāk ir sarkans laukums – heihēras ar sarkanām lapām, sarkanas leduspuķītes, bet rudenī šo kompāniju papildina Itālijas ārumu (latviski runājot – cūkaušu) dekoratīvās vālītes ar spilgti sarkanām ogām. Violeto grupu veido flokši un dālijas, bet kontrastam blakus stādītas Misūri naktssveces citrondzelteniem ziediem.
Puķu grupas atdala paliela auguma tūjas, kadiķi, pacipreses, nokarenas formas lapegles. Arī skujkoku stādījumā var spēlēties ar krāsām, izvēloties šķirnes ar saulaini dzeltenām vai aristokrātiski zilganām skujām. Blakus skujeņiem – rododendri un astilbes, kam patīk skāba augsne.
Pavasarī dārzā bagātīgi zied prīmulas, hiacintes, tulpes un narcises, bet vasarā lilijas. Arī rudenī dārzs ir košs – kamēr nav bijušas salnas, uz skujeņu veselīgi zaļā fona izceļas dāliju un leduspuķīšu spilgtie ziedi.
Dzīvžogā stādītas balti ziedošas klinšrozītes. Salīdzinājumā ar dzelkšņainajām vilkābelēm vai Kaukāza plūmēm klinšrozīšu krūmiņu apgriešana neprasa īpašu piepūli. Ja izvēlas mazāka auguma šķirnes, šādu dzīvžogu var arī necirpt.
Trīs dārzi vienā
Pašlaik Viktorija un Dzintars apkopj 1,2 ha zemes. Zālienus appļauj ar traktoriņu un trimmeri. Darba ir daudz, viena to nevarētu paveikt – atzīst saimniece.
Kā izveidojās tik liela saimniecība? Zemes reformas laikā atradās īpašnieks zemei aiz mājas. Kā atsevišķu apbūves gabalu to nevarēja pārdot, jo nebija iespējams izveidot piebraucamo ceļu. Piedāvāja Ertmaņiem. Tagad tā ir otra, ainaviski gleznaina dārza daļa ar dīķi un dekoratīviem krūmiem un skujkokiem. Īpaši romantiska šī vieta izskatās septembra beigās, kad etiķkoku lielās lapas iekrāsojas dzidri sārtos toņos – gandrīz kā japāņu dārzā.
Tālāk dārzs plūstoši pāriet mežā. Mežmalu vienreiz vasarā nopļauj ar trimmeri, lai izskatās sakopta. Vienīgā bēda ir stirnas. Mežā koku un krūmu pietiek, bet nāk uz dārzu našķoties! Apgrauž jauno priedīšu dzinumus, tūjas, rododendrus!
Otrpus ceļam iepretī mājai bija nekopts, piegružots zemes gabals. To atguvuši, bijušo īpašnieku mantinieki nāca pie Ertmaņiem runāties, vai negribot nopirkt arī šo zemīti?
Viktorija un Dzintars piekrita. Divus gadus veda laukā gružus un cirta krūmus. Lai zemo vietu nosusinātu, nācās izrakt dīķi. Aiz šā zemes gabala ir dzelzceļš, ik pa laikam aizdun vilciens, tāpēc trokšņa slāpēšanai iestādīja aizsargjoslu – 65 egles. Tagad dzelzceļu vairs neredz, turklāt egļu stādījumi pasargā no rietumu vējiem (tiem bija kur ieskrieties, jo apmēram 200 metru attālumā plūst Daugava). Ir paveicies arī Ertmaņu kaimiņiem, jo no viņu logiem tagad paveras gleznaina ainava.
Palielajā platībā aiz ceļa iekopts mauriņš. Nozāģētās papeles stumbrā iecirsts iedobums, izveidots soliņš. Ir arī pāris puķu dobju, jo, kad dārzā ziemcietes pārlieku izpletušās, kāds cers pārceļo ielas otrā pusē. Šī teritorija nav iežogota, tur var atpūsties jebkurš. Cilvēki nereti apvaicājas: “Vai tas ir domes parks?”
Diemžēl, kā vēsta nu jau folklorizējusies paruna, “neviens labs darbs nepaliek nesodīts”… Tagad Ertmaņiem kā lielas zemes platības īpašniekiem jāmaksā iespaidīgs nekustamā īpašuma nodoklis. Tas, ka cilvēki sakopuši publiski pieejamu vietu, nodokļu iekasētājus neinteresē.
Darbs jāpadara!
Runājam par darba tikumu. Redzot sakopto dārzu, ne viens vien nodomā – tur dzīvo bagātnieki, droši vien nodarbina algotus strādniekus… Ertmaņi ar visu tiek galā paši. Dzintars gan reizēm mēdzot pukoties: – Sestdien atkal jārok zeme, bet man jābrauc uz zveju! Tomēr nav jau tā, ka saimniekam neatliek laika makšķerēšanai, bijis arī tālākos copes braucienos uz Somiju, Ālandu salām.
Bērni pieauguši un savā dzīvē. Dēls Ēriks dzīvo un strādā Rīgā, bet meita Eva jau 18 gadus mīt ASV. Aizbrauca studēt, atrada darbu, apprecējās. Viktorija atceras, kā bērna gados meita lietū ravējusi puķu dobi – varēja tak pagaidīt, kamēr beidz līt… Taču jau mazotnē bija ieaudzināta apziņa: darbs ir jāpadara! Arī strādājot citā profesijā, tāds cilvēks nekad nepazudīs.
Vasarās Ertmaņu dārzu pieskandina četrgadīgais draugu dēliņš. Šādā vecumā darbs bērniem sagādā patiesu prieku un viņi ātri apgūst daudzas iemaņas. Re, kurmji zālienā atkal sastūmuši savus kurgānus. Roberts ņem savu rotaļu ķerru, plastmasas lāpstu un likvidē rakumus. Dīķī dzīvo karūsas. Robertam ir sava makšķere, vien jāpalīdz uzspraust ēsmu uz āķa, un zivs jau rokā! Kad, kafiju padzēruši, atvadāmies no viesmīlīgās saimnieces, mazais rūķītis jau nokopis galdu, uzmanīgi pa vienai tasītei aiznesdams uz virtuvi. Darbs jāpadara…
Idejas un pārsteigumi • Dažkārt, pērkot kokus dārza skaistumam, sanāk papildināt arī savu ēdienkarti. Tā gadījies ar valriekstu. Izrādījās, ka dekoratīvos nolūkos iestādītais koks ir arī ražīgs – var savākt pieclitru spaini ar garšīgiem riekstiem, kas ilgi glabājas. • Arī sarkanlapu lazda dod labu riekstu ražu. Lazdas galotnē, kur riekstus neizdodas nolasīt, mielojas sīļi. Sarkanajai lazdai krāšņas ir ne vien lapas, skaisti ir arī jaunie rieksti gaiši rozā tonī. • Aiz mājas kupli saaugušas ziemziedes jeb sniega rozes, kas uzzied agri pavasarī. Vasarā tām apgrieztas lapas, tā šoruden sniega rozes uzsākušas otru ziedēšanas sezonu un ir pilnas ar ziedpumpuriem! • Nopļauto zāli Ertmaņi nemet kompostā, bet tūdaļ liek uz dobju malām sakņu dārzā. Tā veidojas trūds, kurā ķirbji, kabači un patisoni aug griezdamies! • Tīrot sēnes, to atliekas izkaisa vairākās vietās pļaviņā. Nu ir pašiem savas bekas un baravikas. |
