Kultūra
Māksla

Revolūcija, sievietes, geji, kvīri un transseksuāļi Berlīnes biennālē 16

Foto Masimba Sasa/Artnet.com

Dažādās norises vietās Berlīnē no 9. jūnija līdz 9. septembrim notiek 10. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāle “We don’t need another hero” (“Mums nav nepieciešams vēl viens varonis”).

Berlīnes biennāle šogad svin apaļu jubileju kopš tās pirmās izstādes 1998. gadā. Togad to kūrēja Klauss Bīsenbahs, Hanss Ulrihs Obrists un Nensija Spektore, centrā nostatot Berlīni un tās hibrīdo kultūras dzīvi un aicinot piedalīties apmēram 70 starptautisku mākslinieku, kas tajā brīdī dzīvoja Berlīnē. Kopš pirmās biennāles aizritējuši divdesmit gadi, kas daudzējādā ziņā mainījuši gan pašas Berlīnes vaibstus, gan arī pasauli un tajā noritošās drāmas. 1998. gadā kuratoru grupas identificētā internacionalizācija šodien vērojama izteikti, līdz ar migrāciju un pieaugošo cilvēku pārvietošanos politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ aktualizējot mūsdienu un vēstures perspektīvā tādus jautājumus kā identitāte, piederība, nacionalitāte, cilvēktiesības, caur šīm norisēm arī iezīmējot diezgan bīstamas parādības radikāla nacionālisma izpausmēs un galēji labējās politikas piekopšanā.

Desmitās Berlīnes biennāles kuratore ir Gabi Ngkobo no Dienvidāfrikas, kura izstādes nosaukumam izvēlējusies rindiņu: “We don’t need another hero” (“Mums nav nepieciešams vēl viens varonis”) ar atsauci uz Tinas Tērneres tāda paša nosaukuma dziesmu. Konceptualizējot nostādnes, Ngkobo atsaucas uz 2015. gadā Keiptaunas universitātē notikušajiem studentu nemieriem (#Rhodesmustfall). Protestu mērķis bija panākt britu uzņēmēja un politiķa Sesila Džona Roda (1853–1902) statujas noņemšanu (uzstādīta 1934. g.). Demontāža tika pieprasīta, uzsverot, ka statuja pārstāv koloniālisma vēstures daļu, un, atrodoties universitātes teritorijā, sevī ietver institucionālo rasismu. Pirmie aicinājumi to noņemt izteikti jau 50. gados, līdz prasības kulminēja 2015. gadā. Līdz ar šo kustību aizsākās arī plašākas aktivitātes ar mērķi dekolonizēt izglītību Dienvidāfrikā. Kuratores rakstītais biennāles pieteikuma teksts sākas, citējot vienu no nemieru saukļiem: “Dārgā vēsture šai revolūcijai ir sievietes, geji, kvīri un trans [transseksuāļi – A. S.]. Atceries to.” Citāts iezīmē aspektus, kas kļūst svarīgi arī izstādes tematikā, kritizējot novecojušo kreiso politiku, kurā dominējoša ir maskulinitāte, vīriešu opozicionārās politikas formas, nosakot arī vīrieša figūru kā galveno sabiedrisko pārmaiņu “līdzekli”. Ar šādu uzsvaru izstādes pieteikums ir spēcīgs un kareivīgs, pasvītrojot tēmas, kas aizvien izteiktāk un aktuālāk pēdējo gadu laikā iezīmējušās pasaules sabiedrības politiskajos un sociālajos slāņos.

Izstādē piedalās Āfrikas vai Āfrikas izcelsmes mākslinieki, kas šobrīd dzīvo visā pasaulē – no Berlīnē līdz Sanpaulu, tostarp dalībnieki ir arī mākslinieki no Ēģiptes, Irānas, Pakistānas, Jaunzēlandes, un pavisam nelielā skaitā dalībnieku vidū ir arī eiropieši. Bet, kā uzsver Ngkobo, tad viņas vēlme biennāles ietvaros nav aktualizēt Āfrikas izcelsmes māksliniekus, bet gan izcelt tos dažādos aspektus, konfliktus un norises, kas saistīti ar šo reģionu, un, velkot paralēles, atklāt, kādā mērā tie ir svarīgi un ir attiecināmi uz Eiropu, Vāciju un Berlīni.

Biennāle iekārtota piecās norises vietās, izceļot katras vietas vēstures un mūsdienu attiecības ar vidi, kur tā atrodas. Tradicionāli svarīga tās daļa ierīkota KW Laikmetīgās mākslas institūtā, kas šoreiz veidojusies arī kā samērā iedarbīgākā ekspozīcija salīdzinājumā ar pārējām norises vietām. Darbi ekspozīcijā variē no liela apjoma instalācijām līdz glezniecības darbiem. Vizuāli un asociatīvi iedarbīgā veidā izstādes galvenos akcentus “savelk kopā” Dienvidāfrikas mākslinieces Dineo Sešī Bopapes darbs “Bez nosaukuma (“No okultas nestabilitātes [Sajūtas]”” (2016–2018). Tā ir lielizmēra instalācija telpā, kur Bopape izmantojusi skaņu, videodokumentāciju ar Ninas Simones koncertu 1976. gadā, sašķaidītu ķieģeļu grēdas un no griestiem pilošu ūdeni, visu telpu ietērpjot sarkanas gaismas atmosfērā. Instalācija rada metaforisku un asociatīvu ainavu, iezīmējot rasisma, sievietes ķermeņa, delīrijas un varas jautājumus.

Otra atzīmējama norises vieta ir Akademie der Künste – viena no senākajām kultūras institūcijām Eiropā, kas veidojusies kā tās biedru kopiena un zināšanu apmaiņas vieta ekskluzīvi tās locekļiem. Kuratore šeit fokusā iestata institūcijas vēsturi, tās arhīvu un hierarhisko biedru uzņemšanas kārtību, skatoties plašākā pasaules kontekstā un izjautājot vēstures naratīvu veidošanos principus, kā arī institūcijas, kas šos naratīvus pārstāv. Reizē poētiski un tieši pārdomas ilustrē Sāras Hakas instalācija Trans:plant (2018) – no grīdas “augoši” zāles stiebriņi, kas telpās vietām parādās nelielos pudurīšos. Tā ir metafora gluži nemanāmai intervencei un reizē ielaušanās, kas uz institucionālajām formām un vēsturi liek paskatīties kritiski, izprotot “nosacījumus” to attīstībā.

Biennāle kopumā atklājas ar daudziem saistošiem darbiem, kuros ir patiesi interesanti iedziļināties. Lai arī izstādē sazīmējami vairāki starptautiskajā vidē iezīmīgi vārdi, tomēr kopumā tā nes daudzus atklājumus, jo aicināti arī nezināmi mākslinieki. Kopumā, attiecībā pret spilgto konceptu izgaismojot rasisma, feminisma, kvīru un koloniālisma jautājumus, ekspozīciju kopējais iespaids gan neveidojas tik aktīvs. Darbi runā par pieteiktajām tēmām, tomēr izteiksmē ir pieklusinātāki. Neskatoties uz to, Ngkobo izvirzītie jautājumi apmeklētājam liek pārdomāt gan vēstures aspektus, gan saattiecināt tos ar šodienas norisēm un saprast, ka vēstures apguvē mums jāspēj pasauli aptvert daudz plašāk un ņemt vērā tās norises salīdzinājumā ar lokālākām aktualitātēm.

LA.lv