Latvijā
Sabiedrība

Monika Zīle: Ne jau visus aizbraukušos gaida atpakaļ4


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto: Timurs Subhankulovs

“Man vienmēr bijis noslēpums, kāpēc sanāk tā, ka cilvēki, darīdami šķietami kaut ko labu, patiesībā cits citu pazemo.” Mahatma Gandijs

 

Tagadējā parlamenta sastāvs, kur pagaidām bez piepūles grūti saskatīt valsts galvenā likumdevēja pazīmes, ir pēdējos pārdesmit gados no Latvijas izbraukušo pienesums 13. Saeimas vēlēšanās, – saka neliela Vidzemes pagasta pārvaldnieks. Piebilzdams, ka, Īrijas un Lielbritānijas vēlēšanu iecirkņos atbalstīdami “KPV LV”, mūsu emigrējušie tautieši centušies ieriebt dzimtenē palikušajiem, kam te klājoties arvien labāk, viņš strikti liedzas zem šīm atziņām publiski parakstīties. Negriboties, ka pieskaita reemigrācijas pretiniekiem, lai gan – ja tā pavisam godīgi! – pagasta sociālais dienests atviegloti uzelpojis, kad pērn Anglijas virzienā aizjurģoja bez darba trešajā paaudzē iztikt iemanījušies, un atpakaļ pārbraucam viņus redzēt negribētos.

Ko līdzīgu, seju neslēpdams, pirms kāda laika reemigrācijas problēmām veltītā televīzijas sižetā sacīja Cesvaines novada domes priekšsēdētājs Vilnis Špats: vēl ir jautājums, vai mēs gaidām atpakaļ visus…

Darbaroku trūkumam milztot, būtu loģiski un valstiski strādniekus pirmkārt meklēt no Latvijas nesen aizbraukušo pulkā.

Taču deficīts tikai aug, mudinot secinājumam, ka līdzšinējie tautiešu mājupaicināšanas pasākumi, naivi uzrunājošu atklātņu sūtīšanu ieskaitot, nav nesuši augļus. Tam iemesli tikpat dažādi kā cilvēkiem dzimteni pamest likušie apstākļi. Šķietami zinām kopējo statistiku – simti tūkstoši aizbraukušo. Bet lielajā summā ir gan augstāko vai labu profesionālo izglītību ieguvušie un savu vietu ārvalstīs jau stabili atradušie, gan Latvijā cauri pamatskolai ar pūlēm izvilktie, kas tagadējās mītnēs lielākoties strādā zemu atalgotos darbos vai pārtiek no pabalstiem. Vārdu sakot, nav šejienes uzņēmējiem pievilcīgi. Lai mūsdienu darba tirgum derētu, ir kaut kas jāprot pietiekami labā līmenī.

Bez šaubām, jebkura sociālā grupa ir abstrakts lielums, kas noder sabiedrības teoriju pētniekiem un politiskajiem manipulatoriem.

Taču Latvija ir maza valsts un cilvēki novados, pārsvarā labi pazīdami aizceļojušos, jūtas aizvainoti un zināmā mērā pazemoti, ka visi reemigrācijas plāni mājās palikušajiem netieši diktē aust sarkano paklāju jebkuram atgriezties nolēmušajam gājputnam.
Saistītie raksti

Kamēr ekonomiskās krīzes gadus sakostiem zobiem šeit pārcietušais noplēš zābakus, lūgdamies starta kapitālu uzņēmuma dibināšanai, reemigrantam servē kafiju valsts algoti biznesa plāna uzrakstīšanas konsultanti un – galdiņ, klājies! Pajautājiet novadu skolu direktoriem, kas pedagogiem būs jādara, lai dzimtenē atgriezušos bērni te labi justos, un vairs neizbēgsiet no jautājuma: sakiet, mūsējie to nav pelnījuši?…

Ar politisko svaru iegūt kārojošo kampaņām un varasļaužu rokām gadu gaitā saķibināts kas šķībam tornim līdzīgs – reemigrācijas leņķī Latvijā dzīvojošie neizskatās galvenā valsts vērtība. Taču viņu labklājības celšana un dzīves kvalitāte būs tā pievilcība, kura bez skaļām reklāmām aicinās atgriezties.

LA.lv