Skolotāji, kas pretojas pārmaiņām, pelna divnieku 0
Vēl šobaltdien ar šausmām atceros vecās, stīvi iestērķelētās latviešu padomju skolas eksistenci. Šīs drūmās sistēmas nebrīvības mūros tiku piekalts kā airētājs pie irkļiem, apstrādāts kā cālēns pēc skolotāju perētājvistu metodēm, piespiests mācīties glītrakstīšanu un algebru.
Starp četrām skolas sienām izaudzināja stūrainus sausiņus, zināšanu iezubrītājus – grūti tam noticēt, bet toreiz bērnus spīdzināja, liekot izlasīt Upīša “Zaļo zemi”! Daudz laipnāk jaunos cilvēkus sistēmas klēpī sāka uzņemt mūsdienu periodā, kad izglītības ministra krēslā nonāca cits par citu ellīgāki ienaidnieki visu veidu reglamentācijai un metodoloģijai, skolā reformas lēkāja kā blusas pa palagu. Vidusskolā ieviesa izvēles priekšmetus, jo tika elementāri atklāts, ka nevajag galvu piebāzt ar visādām fizikām un ķīmijām. Programmās parādījās daudz interesantākas disciplīnas, piemēram, informātika un veselības mācība, vēl būšot arī finanšu ekonomikas mācība, cilvēkdrošība un citas vaļīgas un fifīgas stundas. Tagad skolas beidz nevis muļķadesas, bet tūkstošiem cerību spārnoti jaunekļi un jaunekles, kuriem dzīves ceļi paveras vaļā, atliek vien izvēlēties mērķi, vai tīneidžeris kļūs par gudru spriedēju intelektuāli, kuru uzņems Universitātes debašu klubā, vai saistīs nākotni ar biznesu un uzņēmējdarbības vadību.
Pats pozitīvākais skolu demokratizēšanā ir vēl priekšā. Skolām vairs nevajadzēs baidīties no inspekcijām un pieturēties pie vienotām apmācību programmām. Skolotāju istabās izlems, cik minimāli jāmāca, teiksim, latviešu literatūra un cik jāiedziļinās sociālās un citās progresīvās zinībās. Ja, piemēram, lauku skoliņā direktors ir pēc izglītības fizkultūrietis, kā bieži mēdz būt, tad viņš spiedīs uz sportu, cik vien iespējams, un no šīs iestādes absolventiem ik gadu sastādīs Latvijas bobsleja junioru četrinieku. Turpretī, ja direktore un viņas draudzenes pedagoģes ir dāmas pirmspensijas cienījamā vecumā, tad maksimāla uzmanība tiks pievērsta sajūsmībai par dzejas vērtībām un tai krāsainai pasaulei, kas paveras, darbmācībā lāpot zeķes un tamborējot. Savukārt skolās ar krievu mācību valodu atradīs vēl iespaidīgākus paņēmienus, lai atteiktos no novecojušiem, klišejiskiem šabloniem un panāktu teicamākos rezultātus audzēkņu sagatavošanai.
Daži skolmeistari šaubās par tik augsti uzliktiem demokrātijas griestiem un iebilst pret pārmaiņām kā dezorganizējošām, bet atpakaļrāpulība nebūs alternatīva visspēcīgai reformu straumei. Šie ābečnieki nav pelnījuši neko vairāk kā divnieku.
Lai tālāk atteiktos no jauno personību žņaudzošiem ierobežojumiem, no skolēnu pārslodzes ar kontroldarbiem, mazie klasē varēs referendumā nobalsot, kādas stundas grib mācīties, bet kādas nodarbības tiem liekas kā apgrūtinājums. Lūk, tad no izglītības sistēmas ābeles kritīs nebojāti zelta āboli, mūsu ataudze – apdāvināti talanti un paraugeksemplāri. Vai viņi no skolas aizlaidīsies kā dzērves kāsī, vai celsies augšup zosu gājienā – mēs jau līdzi vairs neizskriesim.
