Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. janvāris, 2012
Drukāt

Suitu sievas prot ne tikai dziedāt


Viņas un viņu ģimenes, lielākoties katoliskas, pašreiz vairāk nekā divi tūkstoši, kopš laiku laikiem dzīvo kādreizējā Alsungas, Gudenieku, Basu un Jūrkalnes pagastā. Teritoriālās reformas dēļ diemžēl neizdevās izveidot īpašu suitu novadu, un tagad viņi “pieder” Alsungas, Kuldīgas un Ventspils novadam. Bet joprojām dzīvo, strādā un dzied…

 

Kā tas notiek mūsdienās, saistoši vēstīts latviešu žurnālistikas veterānes, pēc izcelsmes aizputnieces Dzidras Sondores ne akadēmiskā (tādi par šo tēmu arī ir!), bet populārzinātniskā, viegli lasāmā grāmatā “Suitu dzīvesstāsti un ēdieni”.

 

Dz. Sondore ir pierakstījusi 22 (!) suitu sievu stāstījumus, ar vecvecjūrkalnieti (1923) Mariju Rudzāju sākot un tā paša pagasta jaunsuiteni (1976) Ingu Lastovsku beidzot. Viņu aizvadītais un nereti arī tagad vadāmais mūžs nav bijis rozēm kaisīts. Sievas atklāti runā par savu un tuvinieku pārdzīvoto un redzēto, kā saka, priekiem un bēdām, no aizmirstajiem cara laikiem, cauri daudzajiem kariem un okupācijām līdz 21. gs. sākumam. Izdevuma sastādītāja tos nekomentē, bet godīgi nodod lasītājiem pašiem iepazīšanai un vērtēšanai.

Sievām vajadzēja pastāstīt arī par savas puses ēdieniem un dzērieniem. To bijis un joprojām ir daudz. Te minēsim tikai populārāko – sklandraušus (arī citos Kurzemes novados).

Grāmata satur arīdzan vispārēja rakstura materiālus, ar ievadvārdiem sākot un dialekta vārdnīcu beidzot. Par to liecina jau nodaļu nosaukumi “Suitu dzīve pirms 100 gadiem”, “No tradīciju pūra” u. c. Dz. Sondore uzsver: tā kā “suitu kultūrvides fenomens ir unikāls ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas kontekstā, UNESCO komiteja 2009. gada 1. oktobrī iekļāva to pasaules nozīmes nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā, kam nepieciešama neatliekama glābšana”.

Nobeigumā dažus vārdus par suiteņu dziedāšanu. Slaveno Suitu sievu ansambļa vadītāja ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā Ilona Leimane priecājas, ka ar milzīgu fanātismu no grimšanas aizmirstībā ir izdevies paglābt īpatnējo burdona dziedāšanu ar patskaņu “ē” un “o” garo vilkšanu. Alsundzniece Maija Steimane (1932) savukārt ir gandarīta (un mēs klausītāji visnotaļ arī), ka viņas ne tikai izbraukājušas ne tikai visu Latviju, bet bijušas arī Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā un pat tālajā Japānā… Par to un vēl daudz ko citu var uzzināt Dz. Sondores vērtīgajā grāmatā, ko pagājušā gada beigās laidis klajā apgāds “Madris”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+