Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

NT izrādē “Truša alā” teksts izrādās kā plūdi, kas aizsedz, nevis izceļ jēgu


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

2006. gada iestudējuma galvenās lomas atveidotājai Sintijai Niksonei tā atnesa Tonija balvu par labāko sieviešu lomu, pēc šīs lugas uzņemta arī filma ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Latvijā ne filma, ne izrāde nav redzēta, tā ka salīdzinājums iestudējumu skatīties netraucē. Galvenās varones loma – sieviete, kas nelaimes gadījumā zaudējusi bērnu (Nacionālā teātra versijā – Lienes Gāliņas Rebeka) – patiešām ir ļoti niansēta, smalka un sarežģīta, tāda loma, kas to iemiesojušai aktrisei patiešām varētu atnest balvu.

Tiesa gan, pirmais iespaids par Nacionālā teātra iestudējumu – viņi visi nemitīgi runā. Šķiet, ka balvām lutinātā lugas autora teksts nohipnotizējis arī izrādes režisoru Kārli Krūmiņu, un izrādes pirmā daļa ir īsta vārdu duša. Rādīta ģimene, kurā gan vīrs un sieva, gan māsa ar māsu, gan māte un meita visu laiku mēģina it kā kādu smagumu norunāt no sevis nost, taču, lai ko viņi teiktu, vārdi neveido tiltus, katra saruna nonāk nesaprašanās strupceļā… Agri vai vēlu nonāk pie traģiski zaudētā bērna.

Aprakstītā situācija ir totāla un traģiska kā sengrieķu traģēdijās – neviens nav vainīgs, bet lugas varoņi ir nokļuvuši tādā kā neikdienišķā realitātē, tādā kā truša alā, kurā viss, kam vien kāds no ģimenes locekļiem pieskaras, pārvēršas koncentrētās bēdās. Sekojot epizodi pēc epizodes, iespējams nojaust to atmosfēru, kas valda Lindseja Ebaira uzrakstītajā lugā, taču tā nav ielikta aktieru runātajos tekstos. Tā ir valodas paradoksalitāte, ka vārdi var cilvēka iekšējo stāvokli ne tikai atklāt, bet arī slēpt.

Un tajā pašā laikā emocijas meklējamas motivācijā – kāpēc šie cilvēki tomēr turpina sarunāties? Kāpēc nepārtrauc, uzklausa, pat tad ja runātais vārds ir tik situācijai neiederīgs? Brīnišķīgi šo atradumu izspēlē Lāsmas Kugrēnas atveidotā māte, kas pārdesmit minūšu garā tirādē apspriež Kenediju dzimtas locekļu nejēdzīgo bojāeju aviokatastrofās. Visi pārējie klausās, lai nebūtu atkal jārunā par TO. Tieši tāpat aizrauj Madaras Saldovedres atveidotās Izabellas sprādzienbīstamība, kas ar savu vitalitāti mēģina uzspridzināt sarunas valgus, bet atkal nonāk to varā.

Kopumā, šķiet, ka Deivida Lindseja Ebaira niansētā luga izrādījusies režisoram Kārlim Krūmiņam par sarežģītu. Jo katra no lomām šeit patiešām prasa īstu meistardarbu, un vinnējuši ir tie aktieri, kuriem izdevies pašiem atrast organisku tēlu. Lāsma Kugrēna ar savu izrunāšanos. Jānis Vimba – brīdī, kad emocijām pilnajā mājā viņu pārtrauc klausīt elektrības slēdži. Viengabalainākais tēls manā skatījumā ir Kaspara Dumbura pusaudzis – vīrišķīgajam aktierim lieliski izdodas radīt nepilngadīga puiša stūrainības un jauneklīga maiguma ilūziju.

Režisora atradums šajā izrādē drīzāk ir kino izmantojums, kas ar tuvplāniem un palēninātu darbību pārtrauc uz skatuves arvien apgriezienus uzņemošos dialogus. Bet īsteno režisora funkciju šai iestudējumā pilda scenogrāfs Uģis Bērziņš. Visā mājā ir tikai un vienīgi krāsainas, jocīgas formas bērnu mēbeles, kas pieaugušajiem nav pa augumam. Žēl, ka šīs mēbeles ņemtas jau gatavas, fabrikā saražotas, manā izpratnē īsteno efektu tās būtu radījušas, ja būtu mazliet lielākas, proti, nedabiski lielas. Tad tās sasniegtu to pašu biedējošo efektu, kas radīts izrādes plakātā – ka bērnu rotaļās izspēlētās nežēlīgās situācijas – kā iekrišana truša alā no Alises Aizspogulijā – reizēm var pārtapt pieaugušo pasaules nopietnībā. Scenogrāfijai patiesi izdodas radīt to totālā tukšuma, izjauktās lietu kārtības sajūtu, kas diemžēl neizdodas režijai. Izrādes beigās esam kopīgi izlasījuši (noklausījušies) patiešām labu lugu. Tomēr pārdzīvojums, kas tajā bija ielikts kā potenciāls, vismaz manā gadījumā, diemžēl nav noticis.

 

Iestudējums “Truša alā” Nacionālā teātra Aktieru zālē

Režisors, muzikālais noformējums: Kārlis Krūmiņš, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš.

Lomās: Liene Gāliņa, Jānis Vimba, Madara Saldovere, Lāsma Kugrēna, Kaspars Dumburs.

Tuvākās izrādes: 24., 31. oktobrī; 8., 16. novembrī.

 

Viedokļi

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors: “Negaidīta izrāde: kā turpmāk dzīvot pēc traģiska negadījuma, kurā neviens nav vainīgs, bet katram ir kāda daļa vainas (bez īstas vainas), kas tiek pārdzīvota klusībā. Izrādās – dziedē nevis korektie “sociālie” kontakti, bet gan dusmu izpausmes un apjauta, cik tas ir muļķīgi. Daudz asprātīga humora. Izveidots labs aktieru ansamblis.”

Rūdolfs Balodis, students: “Es maz jutu līdzi abiem galvenajiem varoņiem: vīram un sievai, kas pārdzīvo dēla Denija nāvi. Laikam nespēju iedomāties, ko nozīme zaudēt savu bērnu. Vairāk jutu līdzi tēlam ar vismazāko skatuves laiku: Džeisonam, kurš “vainojams” Denija nāvē, jo viņam tik un tā jāsadzīvo ar šo domu – viņš ir slepkava.”

Dārta Eglīte, studente: “Lielais JĀ aktieriem. It sevišķi Vimbam. Balss tembrs un asaras, viss ieēdās manī, sāpju skaistums, patiesums.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+