Mobilā versija
+0.2°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
20. decembris, 2016
Drukāt

Trauslā cerība uz atdzimšanu

Foto no LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas kolekcijasFoto no LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas kolekcijas

1905. gada soda ekspedīcijas nodaļa Lestenes muižā.

Šoreiz, Ziemassvētku laikā, “Kultūrzīmēs” vēlamies izcelt kādu Latvijas kultūras mantojuma objektu, kuram varbūt tomēr varētu būt cerīgāka nākotne ārpus brūkošajiem mūriem. Numuri “6823”, “6824”, “6825”, “6826”, “6827” – tā sarakstos rindojas Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi Tukuma novada Lestenes pagastā – Lestenes muižas apbūve, kungu māja, kalpu māja, klēts un parks.

 

Kultūrtelpai nevajadzīga?

“No pirmās Lestenes pils/ ne akmens uz akmens atstāts,/ tik simtgadu vecās liepas uz pagātnes pusi liecas./ Tik aizmirsto istabu ēnas/ pazaŗu aizvējā slēpjas/ un sveču lāktījums logos / sariests čemuros smagos./ Tik veļu pēdas parkā/ izmīda dzelteno tulpju plaukstošie pulki,” skan balsis Astrīdes Ivaskas dzejolī “Lestenes vēstis”.

Kā skarbi sargsuņa rējieni aprakstos skan skopās ziņas par Lestenes muižas pili – vienu no vācbaltiešu kultūras mantojuma lieciniecēm. Tā celta 19. gadsimta sākumā, un pils mūra žoga kompleksa vārtos vēl tagad redzams dzelzs kaluma fragments. 1669. gadā Jaunpils īpašnieks Reke pārdevis Lesteni savam svainim, poļu pulkvedim Georgam Firksam. Pēc viņa nāves Lestene pārgāja īpašumā viņa pēcnācējiem. 1920. gadā muižas īpašnieks bija barons Pauls Firkss. 1922. gadā viņš pagasta sabiedrībai atdeva klēti labības krājumu novietošanai. 1934. gadā kungu māju ieguva Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā īpašumu atguva ģenerāļa Hartmaņa meita, dzejniece Astrīde Ivaska, un 20. gadsimta otrajā pusē pilī atvēra skolu. 1994. gadā vienā no skolas telpām ielūza pārsedze. Šobrīd pils ir privātīpašums, netiek apsaimniekota.

Lestenes muiža ir viena no tūkstoša, un, liekas, mūsdienu Latvijas kultūras telpai tā tik tiešām nav vajadzīga. Taču dzejniece Astrīde Ivaska dzejā mūžiem saglabājusi un atjaunojusi seno Lestenes spožumu. Dzejoļos dzīvs ir viss – Lestenes ražīgie ābeļdārzi un aitiņas, kuru vilna palīdzēja sasildīt pāri palikušo Hartmaņu ģimeni bēgļu gaitās pasaulē. Dzejnieces stāsti par Lesteni bija pilni rēgaina skaistuma. Hartmaņu ģimene Lesteni pirmo reizi ieraudzīja 1934. gadā – tobrīd tur vēl dzīvoja divas barona Firksa ģimenes kundzes, viņu zirgi un suņi. Latvijas armijas štāba priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Mārtiņš Hartmanis Lestenes muižas centru ieguva par nopelniem Atbrīvošanas karā. Kuldīgas novada Rimzātu ciemā uzaugušais sīkstais saimniekdēls mācēja uzturēt un attīstīt veco Lestenes muižu, klāt piepērkot vēl piecu saimniecību zemes.

Mūsdienu Rundāles pils bruņinieks Imants Lancmanis ir teicis, ka līdz Otrajam pasaules karam tikai divas latviešu dzimtas spēja par bijušajiem vāciešu īpašumiem rūpēties ar pienācīgu cieņu – Benjamiņi Valdeķu muižā un Hartmaņi Lestenē. Domājot par Lesteni, Imants Lancmanis pirms desmit gadiem rakstīja: “Šī vieta ir kā atgriezta no pašreizējās dzīves, viss aptek apkārt, bet neplūst iekšā. Un tomēr šeit stāv kādreiz lepnā fon Firksu rezidence, kuri XVII gadsimtā bija iecerējuši izaicinoši modernas būves, pirmo īsto baroka muižas ansambli Kurzemē. Iznāca gan, ka Lestenes dievnamam bija lemts nest Firksu vārdu nākamajām paaudzēm, toties muižas apbūve netika tālāk par staļļiem un klēti, ko Georgs fon Firkss lika celt 1670. gadā. Šī pirmā klēts tur stāv joprojām pārbūvēta, neviena neapbrīnota. Klēts arkādes ir aizbūvētas, daži baroka kapiteļi vēl turas pretī laikazobam, bet jumtgale saglabājusi visas sarežģītās dzegas, profilus un lodziņus. Šobrīd tukšā un pamestā Lestenes kungu māja celta vēlāk, XIX gadsimta 20. gados.”

Un atkal atmiņā ieskanas dzejnieces balss: “Velvētajā pagrabā bija avotiņš, no kā plūda visdzidrākais ūdens. Turpat blakus bija virtuve ar vīna pagrabu un ēdienu liftu, kas nogādāja pagatavotos gardumus pirmā stāva ēdamistabā. Pagrabā bija iekārtotas divas istabas audējai – viņa dzīvoja uz vietas un no mīkstās Lestenes aitiņu vilnas darināja visbrīnišķīgākos audeklus. Pirmā stāva vestibila grīdu māte bija izkrāsojusi gaišzaļā pavasara krāsā un to apbrīnoja daudzie viesi.”

1941. gadā padomju vara Lestenē apcietināja ģenerāli Hartmani un drīz pēc tam nošāva. Ģimene vēl ilgi pēc kara turpināja cerēt, ka tēvs ir dzīvs, tomēr paši, baiļu mākti, 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Tāpat kā daudzi bēgļi, Hartmaņi no kara cerēja atgriezties jau pēc dažiem mēnešiem. Tobrīd neviens nedomāja, ka vienīgā atgriezīsies Astrīde – 2001. gadā.

 

Lestenes gars turpina dzīvot

Padomju okupācijas laikus Lestenes muiža pārdzīvoja samērā labi. Ēkā tika izvietota Lestenes astoņgadīgā skola, un līdz pat 20. gadsimta 90. gadu vidum ēkas sienas savu likteni izturēja. Diemžēl to nespēja viena no jumta pārsedzēm iegrūstot. Vēlāk jumtu salaboja, taču skola muižas telpās vairs neatgriezās. Ēku vairs apdzīvoja tikai gari un sapņi. Ģenerāļa meita nevarēja neatgūt tēva īpašumu, taču to apsaimniekot viņai nebija pa spēkam. Lai kā dzejniece aicināja, savu nākotni muižā nevarēja saskatīt neviens. Īsu brīdi gan uzradās kādi latviešu tautības uzpircēji, vēlāk ēkas nododot kopienai “Jaunā paaudze”. Tagad, jau par milzīgu naudu, Lestenes muižas centrs atkal tiek izpārdots.

Lestenes pagasta padome savu iespēju robežās cenšas rūpēties par muižas centru, pat 2008. gada pagasta attīstības programmā ir minēts, ka “kultūras un dabas pieminekļu vietas teritorijas plānojumā izdalītas, lai nodrošinātu to aizsardzību, izmantošanu teritorijas attīstības veicināšanai un saglabāšanai nākamajām paaudzēm”. Šobrīd Lestenē skolas vairs nav un pat parkā izveidoto sporta stadionu neviens vairs neizmanto. Tomēr Lestenes gars turpina dzīvot dzejnieces dzejoļos un vienā no cēlākajām Latvijas armijas balvām – ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa tēraudā kalto zobenu ik gadu iegūst labākais Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvents, kuram ir ne tikai lieliskas zināšanas, bet arī teicama pilsoniskā un militārā stāja, skaidra dzīves pozīcija un ideāli, kā arī cieņa pret tradīcijām un savas valsts vēsturi.

Lestenes muiža vēl tikai gaida savu atdzimšanu. Lestenes baznīcas stiprā un mierpilnā augšāmcelšanās ir gandrīz tikpat liels brīnums kā tolaik, kad tika radīti brīnišķīgie kokgriezumi. Vecās Firksu baroneses bija stāstījušas – turpat no baznīcas pa garu apakšzemes tuneli varot aiziet līdz pat muižas 17. gadsimta klēts pagrabam. Tad tunelis beidzas, un katram pašam jārod izeja laukā. Un droši vien būs kāds, kurš teiks, ka to veco vajag likvidēt un sākt dzīvi no jauna.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+